Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Princesei patika Bakingema smaidi, nopūtas, uzmanības pierādījumi, kamēr viņš bija šeit; bet tā kā viņš aizbrauca, tad — kas no acīm nost, tas no sirds ārā!

Hercogs nevarēja nepamanīt šo pārmaiņu, un tā viņu dziļi aizskāra.

Pēc dabas delikāts, lepns un spējīgs uz dziļām jūtām, viņš nolādēja dienu, kad viņa sirdi pārņēma šī kaislība.

Princeses dziļā vienaldzība spēcīgi ietekmēja Bakingemu. Viņš vēl ne­spēja Henrietu nicināt, bet jau varēja apvaldīt savu sirdi.

Princese nojauta šo pārmaiņu un ar divkāršu enerģiju centās sevi atalgot par zūdošo pielūdzēju, viņas asprātība dzirkstīja, viņa centās pār­spēt visus, pat pašu karali.

Tas viņai arī izdevās. Par spīti cieņai pret abām karalienēm un vis­pārējai pielūgsmei, ko baudīja karalis, viņi palika ēnā.

Stīvās un svinīgās karalienes pamazām kļuva runīgākas un pat sāka smieties. Karaļa atraitni žilbināja spožums, ko karaļa dzimtai atkal atdeva Indriķa IV mazmeitas prāts.

Ludviķis gan savas jaunības dēļ, gan kā karalis parasti apskauda sve­šus panākumus, bet arī viņš nespēja palikt vienaldzīgs pret dzirkstošo franču asprātību, ko angļu humora piedeva padarīja vēl pievilcīgāku. Viņš apbrīnoja šīs dzirksteļojošās asprātības izvirdumus kā bērns.

Princeses acis staroja. No viņas lūpām plūda asprātības kā no vecā Nestora* mutes pamācošas runas.

Kopš šā vakara Ludviķis XIV novērtēja princesi kā sievieti.

Bakingems saskatīja viņā koķeti, kas pelnījusi visbargāko sodu.

De Gišs sāka skatīties uz viņu kā uz dievieti.

Galminieki pamanīja viņas uzlecošo zvaigzni, kuras gaisma solīja dā­vāt viņiem dažādas labvēlības.

Vēl pirms dažiem gadiem Ludviķis XIV pat nevēlējās šim neglītajam pīlēnam pasniegt savu roku baletā.

Vēl nesen Bakingems dega kaislē pret šo koķeti.

Vēl nesen de Gišs skatījās uz šo dievību kā uz sievieti.

Vēl nesen galminieki baidījās pat paslepus paslavēt šo zvaigzni, bai­dīdamies, ka karalim tas nepatiks, jo viņam taču tā kādreiz nebija pa­tikusi.

Lūk, kas notika neaizmirstamajā kāršu spēles vakarā pie karaļa.

Kaut arī jaunā karaliene bija spāniete un Austrijas Annas brāļameita, viņa mīlēja karali un neprata slēpt savas jūtas.

Nestors — Pilas valdnieks, Trojas kara dalībnieks. „Iliādā" un „Odisejā" Nestors atainots kā pieredzes bagāts sirmgalvis, kas ar savām runām iedvesmo ahajiešus cīņai pret trojiešiem.

Austrijas Anna, būdama vērīga sieviete un varaskāra karaliene, tūlīt nojauta princeses augošu ietekmi, ko nedrīkstēja neņemt vērā; viņa nolie­cās cieņā pret šo ietekmi.

Tas lika jaunajai karalienei piecelties un aiziet uz saviem aparta­mentiem.

Karalis nepievērsa uzmanību viņas aiziešanai, kaut arī viņa izlikās, ka nejūtas labi.

Luija XIV iedibinātā kārtība deva viņam tiesības neizrādīt nekādu uztraukumu. Pat nepaskatījies uz brāli, viņš piedāvāja roku princesei un pavadīja to uz viņas istabām.

Pamanīja, ka pie viņas istabas durvīm viņa majestāte smagi nopūtās.

Sievietes, kurām nekas nepaslīd garām nemanīts, un vispirms jau Montalē, nekavējās pačukstēt savām draudzenēm: — Karalis nopūtās.

— Princese nopūtās.

Un tā bija patiesība.

Princese nopūtās nedzirdami, bet savai nopūtai pievienoja tik izteik­smīgu skaisto tumšo acu skatienu, ka karaļa seja manāmi pietvīka.

Montalē nebija īsti delikāta, un tas acīmredzot stipri iespaidoja viņas draudzeni, jo, kad karalis pietvīka, viņa kļuva pavisam bāla un trīcēdama iegāja princeses istabā, pat aizmirsdama saņemt no viņas cimdus, kā pra­sīja etiķete.

Tiesa gan, nākdama no provinces, viņa varēja attaisnoties ar apju­kumu, kas viņu pārņēmis karaļa klātbūtnē. Aizvērdama durvis, viņa pa­tiešām nenolaida acis no karaļa, kas, atpakaļ kāpdamies, iznāca no prin­ceses apartamentiem.

Karalis atgriezās zālē, kur turpinājās spēle; viņš gribēja uzsākt sarunu, bet bija skaidrs, ka viņa domas ir citur.

Viņš vairākkārt kļūdījās rēķinos, kas nāca par labu galminiekiem, kuri jau no Mazarīni laikiem prata izmantot šīs kļūdas.

Manikans aiz izklaidības — lai lasītājs nedomā neko sliktu — Mani­kans, godīgākais cilvēks pasaulē, it kā nekas nebūtu noticis, pievāca uz paklāja nokritušos divdesmit tūkstošus livru, kuri acīmredzot nevienam nepiederēja.

De Varda kungs, ko bija satraukuši nesenie notikumi, savu sešdesmit luidoru lielo vinnestu atstāja Bakingemam, kurš, tāpat kā viņa tēvs, nevē­lēdamies smērēt savas rokas ar naudu, atstāja to savukārt svečturim, it kā tas būtu kāda dzīva būtne.

Karalis mazliet atguvās tikai tad, kad pienāca Kolbērs, kas visu laiku bija meklējis iespēju parunāt ar viņu, un ļoti godīgi, bet tomēr neatlaidīgi centās viņu par kaut ko pārliecināt.

Ludviķis uzmanīgi uzklausīja Kolbēru un, paskatījies apkārt, nopra­sīja:

— Vai Fukē kungs jau aizgāja?

— Nē, valdniek, es esmu šeit, — atsaucās superintendants, kas bija aizrāvies sarunā ar Bakingemu.

Viņš nekavējoties pienāca pie karaļa. Karalis paspēra dažus soļus vi­ņam pretī un apburošā nevērībā noteica:

— Superintendanta kungs, atvainojiet, ka iztraucēju jūsu sarunu, bet, kad man vajag kaut ko, es tūlīt saucu jūs.

— Es vienmēr esmu karaļa rīcībā, — Fukē atteica.

— Galvenokārt man vajadzīgi jūsu kases pakalpojumi, — karalis tei­ca, liekuļoti smaidīdams.

— Mana kase vēl jo vairāk ir karaļa rīcībā, — Fukē vēsi atbildēja.

— Fukē kungs, es vēlos sarīkot svētkus Fontenblo. Vārti būs atvērti visiem divas nedēļas. Man vajadzīgi…

Viņš pašķielēja uz Kolbēru.

Fukē mierīgi gaidīja tālāko.

— Četri miljoni, — karalis izteica, un Kolbērs atbildēja ar ļaunprā­tīgu smīnu.

— Četri miljoni? — Fukē atkārtoja, zemu paklanīdamies.

Viņa nagi iecirtās krūtīs un atstāja asiņainas švīkas, bet seja nekā neizpauda no iekšējā satraukuma.

— Jā, kungs, — karalis apstiprināja.

— Kad, valdniek?

— Nu, kad varēsiet… Varbūt… Nē… cik iespējams, ātrāk.

— Vajadzīgs laiks…

— Laiks! — Kolbērs triumfējoši iesaucās.

— Laiks, lai saskaitītu naudu, — uzmetis Kolbēram nicinošu ska­tienu, superintendants turpināja. — Dienas laikā var nosvērt un pārskaitīt tikai vienu miljonu, kungs.

— Tātad četras dienas, — Kolbērs sacīja.

— Ak, — Fukē viņu pārtrauca, vērsdamies pie karaļa, — mani kal­potāji dara brīnumus, kad jāapkalpo viņa majestāte! Pēc trim dienām četri miljoni būs sagatavoti.

Tagad savukārt nobāla Kolbērs. Ludviķis izbrīnījies paskatījās uz viņu.

Fukē mierīgi aizgāja, pa ceļam uzsmaidīdams saviem daudzajiem draugiem, kuru acīs varēja lasīt patiesas simpātijas, kas savijās ar līdz­jūtību.

Pēc smaida nevarēja spriest par Fukē patiesajām jūtām: viņš bija ga­līgi izmisis.

Uz viņa krekla bija izspiedušās dažas asins lāsītes.

Tomēr apģērbs apslēpa asinis, tāpat kā smaids — niknumu.

Pēc tā, kā Fukē iesēdās karietē, kalpi nojauta, ka viņu kungs ir sliktā garastāvoklī. Tāpēc visi rīkojumi tika izpildīti tik precīzi, it kā tos dotu saniknots kuģa kapteinis vētras laikā.

Kariete aizlidoja vēja spārniem.

Pa ceļam Fukē tik tikko paguva sakārtot domas.

Viņš devās tieši pie Aramisa.

Aramiss vēl nebija licies gulēt.

Portoss turpretim paēda krietnas vakariņas, kas sastāvēja no cepta jēra, diviem fazāniem un veselas kaudzes vēžu, tad lika ķermeni ieziest ar smaržeļļām kā antīkais cīkstonis, pavēlēja aplikt sev palagus un aiznest iepriekš sasildītā gultā.