Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Gan pienāks diena, kad jūs sapratīsiet savus maldus.

— Dārgais d'Erblē, kad esi nokļuvis Bastīlijā, tad nav ko cerēt uz vecu draugu palīdzību.

— Kāpēc gan ne, ja parādzīmes ir kārtībā? Turklāt varat man ticēt, ka lāga Bezmo sirds nav tāda kā galminiekiem. Esmu pārliecināts, ka viņš man būs mūžam pateicīgs par šo naudu, nemaz nerunājot par to, ka pie manis glabājas visas viņa parādzīmes.

— Kaut kāda velna būšana! Augļotājs zem labdara maskas!

— Monsenjor, lūdzu, nejaucieties šajā lietā; ja es rīkojos kā augļotājs, tad arī pats par to atbildu; labums no tā būs mums abiem; tas arī ir viss.

— Vai tas saistās ar kādu intrigu, d'Erblē?

— Var jau būt.

— Un Bezmo tajā piedalās?

— Kāpēc lai viņš nepiedalītos? Mēdz būt arī sliktāki līdzdalībnieki. Tātad es varu cerēt, ka rīt saņemšu piecus tūkstošus pistoļu?

— Varbūt vēlaties saņemt šovakar?

— Tas būtu vēl labāk, es vēlos doties ceļā agrāk. Nabaga Bezmo nezina, kur es esmu, un tagad droši vien jūtas kā uz nokaitētām oglēm.

— Jūs saņemsiet naudu pēc stundas. Ak, d'Erblē, procenti par jūsu simt piecdesmit tūkstošiem nekad nesegs manus četrus miljonus! — Fukē noteica, pieceldamies no krēsla.

— To vēl nevar zināt, monsenjor!

— Ar labu nakti! Man vēl pirms gulētiešanas jāaprunājas ar maniem kalpotājiem.

— Ar labu nakti, monsenjor!

— D'Erblē, jūs man vēlat neiespējamo.

— Tātad es saņemšu simt piecdesmit tūkstošus livru šodien?

— Jā.

— Tad dusiet tik mierīgi kā svētais! Ar labu nakti, monsenjor!

Neskatoties uz pārliecību, ar kādu tika izteikts šis vēlējums, iedams

ārā, Fukē nogrozīja galvu un nopūtās.

f

Svētā Pāvila baznīcas torni nozvanīja septiņus, kad Aramiss, vienkārša pilsētnieka tērpā, aizbāzis aiz jostas dunci, jāja pa ielu un apstājās pie Bastīlijas vārtiem.

Vārtus apsargāja divi sargkareivji.

Viņi bez iebildumiem ielaida Aramisu, un tas, nemaz nenokāpis no zirga, iejāja pagalmā un pa šauru eju devās uz paceļamo tiltu — īsto cietuma ieeju.

Paceļamais tilts bija nolaists un abās pusēs stāvēja sardze.

Ārpusē stāvošais sargkareivis apturēja Aramisu un diezgan rupji no­prasīja, ko viņam vajag.

Aramiss savā parastajā pieklājībā paskaidroja, ka vēlētos parunāt ar Bezmo de Monlezēna kungu.

Sargkareivis pasauca otru, kas atradās sargbūdā viņpus grāvim.

Tas izbāza galvu pa logu un uzmanīgi nopētīja atnācēju.

Aramiss atkārtoja savu lūgumu.

Tad sargkareivis pasauca jaunāko virsnieku, kas pastaigājās pa diez­gan plašu pagalmu; uzzinājis, kas par lietu, sargkareivis aizgāja paziņot vienam no komandanta palīgiem.

Uzklausījis Aramisa lūgumu, komandanta palīgs pavaicāja, kāds ir vi­ņa vārds un lūdza mazliet pagaidīt.

— Kungs, es jums nevaru nosaukt savu vārdu, — Aramiss sacīja, — varu vienīgi pateikt, ka man jāpaziņo komandanta kungam diezgan sva­rīga vēsts un varu galvot, ka Bezmo kungs ļoti priecāsies mani satikt. Teikšu vēl vairāk: ja jūs paziņosiet viņam, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš gaida pirmajā jūnijā, viņš pats iznāks man pretī.

Virsnieks nevarēja pieļaut, lai tik svarīgu personu kā komandants traucētu kaut kāda pilsētnieka dēļ, kas ieradies jāšus.

— Labi. Komandanta kungs gatavojas kaut kur braukt: redziet, pa­galmā stāv kariete ar zirgiem, tātad viņam nevajadzēs speciāli nākt pie jums, jo viņš jūs redzēs garām braucot.

Aramiss piekrītoši pamāja: viņš nemaz nevēlējās uzdoties par svarīgu personu. Tāpēc viņš atspiedās pret segliem un pacietīgi gaidīja.

Pēc kādām desmit minūtēm komandanta kariete piebrauca pie lie­veņa.

Durvis parādījās pats komandants un iesēdās karietē.

Cietokšņa komandantam bija jāpakļaujas tām pašām formalitātēm kā jebkuram citam: kad kariete piebrauca pie paceļamā tilta, pie tās piegāja sargkareivis un komandants pats atvēra durtiņas, tā izpildīdams savus no­teikumus.

Sargkareivis varēja ieskatīties karietē un pārliecināties, ka neviens sle­pus neatstāj Bastīliju.

Kariete pieripoja pie paceļamā tilta.

Tajā brīdī, kad atvēra restotos vārtus, virsnieks piegāja pie karietes, kas atkal bija apstājusies, un pateica dažus vārdus komandantam.

Komandants acumirklī paskatījās pa karietes lodziņu un ieraudzīja uz zirga Aramisu.

Ar prieka pilnu saucienu viņš izkāpa vai, pareizāk sakot, izlēca no karietes, pieskrēja pie Aramisa un, saņēmis tā roku, ilgi atvainojās. Viņš bija gatavs vai skūpstīt šo roku.

— Cik daudz gan jāizcieš, lai nokļūtu līdz Bastīlijai, komandanta kungs! Vai arī tiem, ko šurp sūta piespiedu kārtā, te ir tik grūti nokļūt?

— Lūdzu, piedodiet. Monsenjor, es esmu tik patiesi priecīgs, ka re­dzu jūs.

— Cst! Jūs nedomājat, ko runājat. Ieraugot bīskapu tādā izskatā, var nodomāt nezin ko.

— Ak, lūdzu, lūdzu, piedodiet, es patiešām nepadomāju!.. Aizvediet kunga zirgu uz stalli! — Bezmo pavēlēja.

— Nevajag, nevajag! — Aramiss protestēja.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka šajā somiņā ir pieci tūkstoši pistoļu.

Komandanta seja priecīgi iemirdzējās un, ja šajā brīdī to redzētu ie­slodzītie, tie nodomātu, ka pie viņa ieradies kāds princis.

— Jā, jums taisnība. Zirgu aizvediet uz komandanta māju! Dārgais d'Erblē, vai jūs nevēlētos sēsties karietē un braukt pie manis?

— Kāpt karietē, lai pārbrauktu pāri pagalmam? Vai tad jūs mani uzskatāt par galīgu invalīdu, komandanta kungs? Nē, nē, iesim kājām, tikai kājām.

Bezmo piedāvāja atbalstam roku, bet prelāts atteicās. Tā viņi aiz- soļoja līdz komandanta mājai: Bezmo, rokas berzēdams, brīdi pa brīdim pašķielēja uz zirga pusi, bet Aramiss uzmanigi pētīja kailo, nomelnējušo mūri.

Bezmo istabās varēja nokļūt caur diezgan plašu vestibilu un pa tais­nām balta akmens kāpnēm.

Saimnieks izgāja cauri priekštelpai, ēdamistabai, kur jau klāja galdu, tad atvēra slepenas durvis un abi ar viesi ieslēdzās plašā kabinetā, kura logi izgāja uz pagalmu un zirgu staļļiem.

Bezmo apsēdināja viesi sevišķi laipni, kā to prot tikai ļoti labsirdīgi vai dziļi pateicīgi cilvēki.

Pats komandants parūpējās par krēslu, spilvenu, ko palikt zem kājām, un galdiņu uz riteņiem.

Sevišķi rūpīgi, kā svētumu Bezmo nolika uz galda maisiņu ar zeltu, ko viens no viņa kareivjiem ienesa istabā tik svētsvinīgi kā priesteris svēto vakarēdienu.

Kareivis izgāja. Bezmo aizslēdza durvis, aizrāva aizkarus un paskatījās uz Aramisu, lai redzētu, vai bīskapam vēl kaut ko nevajag.

— Monsinjor, jūs tātad joprojām esat palicis uzticīgs dotajam vār­dam? — vēl stāvēdams kājās, viņš iesāka sarunu.

— Dārgais Bezmo, kārtīgums darījumos nav tikums, bet vienkārši pienākums.

— Darījumos, jā, to es saprotu; bet vai tad mūs saista darījums? Jūs man vienkārši izpalīdzējāt, monsinjor.

— Lai nu paliek, dārgais Bezmo! Atzīstieties, ka, par spīti manai akurātībai, jūs tomēr uztraucāties.

— Tikai par jūsu veselību, — Bezmo nomurmināja.

— Es gribēju ierasties jau vakar, bet nespēju, jo biju ļoti noguris, — Aramiss turpināja.

Bezmo aizlika aiz muguras savam viesim vēl vienu spilvenu.

— Toties šodien es nolēmu pie jums ierasties agrāk.

Bezmo runāja tālāk:

— Monsinjor, jūs esat brīnišķīgs.