Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Viņus taču iesēdināja pirms manas atnākšanas šurp, dārgais d'Erblē kungs.

— Vai tad Luvjērs un Tramblē jums neko neteica?

— Dārgais… Piedodiet, jūsu svētība.

— Nekas. Un tātad?..

— Jāsaka, Bastīlijas noslēpumi tiek nodoti reizē ar komandantūras atslēgām.

— Ak tā! Tad jau šis noslēpumainais ieslodzītais ir valsts noziedz­nieks?

— Nedomāju vis; vienkārši viņa uzturēšanās te tīta noslēpumā, kā viss Bastīlijā.

— Pieņemsim, — Aramiss noteica. — Kāpēc tad jūs par Seldonu stāstāt daudz brīvāk nekā par…

— Par otro Bertodjēru?

— Jā.

— Tāpēc ka, manuprāt, cilvēks, kurš sacerējis distihu, noziedzies ma­zāk nekā tas, kas līdzinās…

— Jā, es saprotu. Bet kā tad cietumsargi? Viņi taču sarunājas ar ieslodzītajiem?

— Protams.

— Tad jau arestētie droši vien viņiem stāsta par savu nevainīgumu.

— Jā. Viņi to vien maļ, mūžīgi viena un tā pati dziesma.

— Vai šī līdzība, par kuru jūs runājat, nevar piesaistīt jūsu cietum­sargu uzmanību?

— Dārgais d'Erblē kungs! Jābūt galminiekam kā jūs, lai nodarbotos ar tādiem sīkumiem.

— Jums kā vienmēr taisnība, dārgais Bezmo. Vai es varētu palūgt vēl mazliet šo vīnu?

— Nevis mazliet, bet pilnu glāzi.

— Nē, nē! Jūs esat palicis musketieris līdz matu galiem. Es toties esmu kļuvis bīskaps. Kādu malku man, glāzi jums.

— Lai jau notiek pēc jūsu prāta!

Aramiss un komandants saskandināja.

— Turklāt, — pacēlis glāzi un vērodams vīnu, kas dzirkstīja kā ru­bīns, Aramiss ieteicās, — gadās arī tā, ka viens redz līdzību, bet otrs to nemaz nesaskata.

— Nē, tas nevar būt. Katrs, kas redzējis to, kam līdzinās šis ieslo­dzītais…

— Dārgais Bezmo, man gan liekas, ka tās ir tikai jūsu iedomas.

— Nē taču! Zvēru jums.

— Klausieties, — Aramiss iebilda, — es esmu redzējis daudz cilvēku, kas līdzinās tam, par ko mēs runājam, bet neviens šai līdzībai nepievērsa nekādu uzmanību.

— Tikai tāpēc, ka var būt vairāk vai mazāk līdzīgs; mana cietumnieks līdzība ir pārsteidzoša; un, ja jūs viņu redzētu, tad noteikti man piekristu.

— Ja es viņu redzētu… — Aramiss vienaldzīgi nomurmināja. — Dro­ši vien es viņu nekad neredzēšu.

— Kāpēc gan?

— Tāpēc ka, tikko es spertu soli šajās drausmīgajās kamerās, man liktos, ka tikšu tur aprakts uz mūžīgiem laikiem.

— Ko jūs, mūsu telpas nemaz nav tik sliktas!

— Nestāstiet nu!

— Nē, nē, nerunājiet slikti par otro Bertodjēru. Tā ir ļoti laba ka­mera ar brīnišķīgu iekārtu, pat paklājiem!

— Ko jūs sakāt!

— Jā, jā. Šim jauneklim paveicies; viņam ierādīta labākā Bastīlijas telpa. Tā ir reta laime.

— Labi, labi, — Aramiss vēsi noteica, — es tik un tā neticēšu, ka Bastīlijā varētu būt labas kameras. Paklājus droši vien jūs esat izfan­tazējis. Man tur rēgojas zirnekļi, žurkas, vardes…

— Vardes! Nu, karceros, tur es nenoliedzu…

— Visnožēlojamākās mēbeles un nekādu paklāju.

— Vai savām acīm jūs ticēsiet? — Bezmo uzbudinājās arvien vairāk.

— Nē, Dieva dēļ, nevajag!

— Bet lai pārliecinātos par šo līdzību, ko jūs noliedzat, un arī par paklājiem?

— Viņš pats droši vien izskatās kā spoks vai rēgs, dzīvs līķis!

— Nekā nebija! Brašs puisis.

— Noskumis, drūms?

— Nē taču: jautrs.

— Nevar būt!

— Iesim.

— Kur?

— Kopā ar mani.

— Kāpēc?

— Pastaigāsim pa Bastiliju.

— Ko?

— Jūs visu redzēsiet pats savām acīm.

— Bet noteikumi?

— Sīkums. Manam majoram šodien ir brīvdiena, bet leitnants ap­staigā nocietinājumus; mēs varam justies kā saimnieki.

— Nē, nē, dārgo komandant! Man šermuļi iet pār kauliem, iedo­mājoties vien par to, kā klaudzēs aizbīdņi, kas mums būs jāatver.

— Ko jūs!

— Ja nu jūs aizmirstat par mani un es palieku kādā trešajā vai ce­turtajā Brojērā… brr!

— Jūs jokojat?

— Nē, es to saku nopietni.

— Jūs atsakāties no retas izdevības. Ziniet, ka daži prinči man so­lījuši pat piecdesmit tūkstošus livru, lai tikai es viņiem ļautu to, ko jums piedāvāju par velti?

— Vai tad tas ir tik interesanti?

— Aizliegtais auglis, jūsu svētība! Aizliegtais auglis! Kā garīdzniekam jums tas labi jāzina.

— Nē. Ja mani kāds arī interesē, tad tas ir nabaga students, kurš sacerējis distihu.

— Labi! Paskatīsimies uz viņu; viņš mitinās blakus — trešajā Ber- todjērā.

— Kāpēc jūs sakāt — blakus?

— Tāpēc, ka mani, ja es būtu ziņkārīgs, vairāk interesētu lieliskā kamera ar paklājiem un tās iemītnieku.

— Vai nu mēbeles nav redzētas! Iemītnieks arī droši vien ir pavisam necila persona!

— Piecpadsmitlivrinieks, jūsu svētība, lūk, kā! Tādas personas vien­mēr ir interesantas.

— Par to es aizmirsu jums apjautāties. Kāpēc šim cilvēkam tiek doti piecpadsmit livri, bet nabaga Seldonam tikai trīs?

— Ak, šīs atšķirības ir smalka lieta, kungs. Tā ir karaļa labvēlība…

— Karaļa?

— Es gribēju teikt — kardināla. „Šim nelaimīgajam," Mazarīni droši vien domāja, „līdz mūža galam jāsmok cietumā."

— Kāpēc?

— Viņa noziegums ilgs visu dzīvi, tāpēc ari sodam jābūt tādam pa­šam.

— Mūžīgs sods?

— Protams. Ja nu vienīgi viņam palaimējas saslimt ar bakām, kā jūs saprotat… Uz to gan ir maz cerību. Bastīlijā ir veselīgs gaiss.

— Jūs esat ļoti atjautīgs, dārgais Bezmo.

— Vai ne?

— Citiem vārdiem, jūs gribat teikt, ka nelaimīgajam šeit jāmokās līdz mūža galam…

— Es neteicu, ka jāmokās, monsinjor; par piecpadsmit livriem ne­viens nemokās.

— Nu, tad jāsmok.

— Tāds jau ir viņa liktenis; viņam gan visādi mēģina uzlabot dzīves apstākļus. Es domāju, ka jūs man piekritīsiet — šis puisis nav nācis pa­saulē, lai saņemtu tik labu ēdienu kā tas, ar ko viņu šeit cienā. Paska­tieties tikai: pīrāgs nemaz nav iesākts, vēži tik tikko aizskarti, Marnas vēži, tik lieli kā langusti! Tūlīt to visu nosūtīs uz otro Bertodjēru kopā ar tā paša šampanieša pudeli, kas jums garšoja. Es ceru, ka jūs vairs nešaubāties?

— Nē, dārgo komandant. Tomēr visas šīs rūpes attiecas tikai uz lai­mīgajiem piecpadsmitlivriniekiem, bet nabaga Seldonu jūs esat pavisam aizmirsis.

— Nebūt ne! Par godu jūsu apmeklējumam sagādāsim svētkus arī viņam: lai saņem biskvītus, ievārījumu un šo portvīna pudeli.

— Jūs esat brīnišķīgs; es jums to jau teicu un atkārtoju vēlreiz.

— Ejam, ejam, — steidzināja komandants, kura galva bija mazliet apreibusi vai nu no izdzertā vīna, vai Aramisa uzslavām.

— Iegaumējiet, ka es turp eju, tikai izpildot jūsu lūgumu, — bīskaps sacīja.

— O, jūs man vēl teiksiet paldies par šo pastaigu.

— Tad ejam.

— Pagaidiet, es brīdināšu.

Bezmo divreiz pazvanīja. Ienāca cietumsargs.

— Es dodos uz torņiem, — komandants skaļā balsī paziņoja. — Ne­vajag ne apsardzi, ne bungas, vispār nekādu troksni.

— Ja es te neatstātu savu apmetni, — izlikdamies nobijies, Aramiss teica, — tad man nudien liktos, ka mani sēdina cietumā.

Cietumsargs gāja pa priekšu, komandants un Aramiss viņam roku rokā sekoja. Ieraugot komandantu, nedaudzie sargkareivji pagalmā saslē­jās miera stājā.

Bezmo aizveda viesi līdz nelielam laukumiņam, no turienes viņi devās uz paceļamo tiltu. Pazimlši komandantu, sargkareivji ļāva viņiem pāriet, neko nejautājot.