Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Nudien vajadzēs prasīt, lai pieliek, — Bezmo noteica.

Aramiss aizvēra grāmatu.

— Jā, — viņš sacīja, — to rakstījis Mazarīni, es pazīstu viņa rok­rakstu. Tagad, dārgo komandant, — viņš turpināja, it kā iepriekšējā sa­runu tēma būtu izsmelta, — ja jums tīk, pievērsīsimies mūsu sīkajiem rēķiniem.

— Kad pavēlēsiet ar jums norēķināties. Nosakiet pats termiņu.

— Termiņu nevajag; uzrakstiet vienkārši parādzīmi par simt piec­desmit tūkstošu franku saņemšanu.

— Jāsamaksā, kad uzrādītājs pieprasīs?

— Jā. Jūs taču saprotat, ka es gaidīšu, kamēr jūs pats nevēlēsieties man atdot naudu.

— Es par to neuztraucos, — Bezmo smaidīdams teica, — bet es jau esmu iedevis jums divas parādzīmes.

— Es tās tūlīt saplēsīšu.

Aramiss parādīja komandantam parādzīmes un tās tūlīt saplēsa.

Tādas uzticēšanās pārliecināts, Bezmo bez svārstīšanās parakstīja pa­rādzīmi par simt piecdesmit tūkstošiem franku, kurus viņš apņēmās sa­maksāt prelātam pēc pirmā pieprasījuma.

Aramiss, kas skatījās komandantam pār plecu, kamēr tas rakstīja, ne­lasījis iebāza parādzīmi kabatā, un tas Bezmo pilnīgi nomierināja.

— Jūs taču nedusmosieties uz mani, ja es jums nolaupīšu kādu ieslo­dzīto? — Aramiss ieteicās.

— Kā tā?

— Izgādāšu viņam apžēlošanu. Es taču jums teicu, ka mani ļoti inte­resē nabaga Seldons.

— Ak jā!

— Ko jūs par to teiksiet?

— Tā ir jūsu darīšana; dariet ko gribat. Es redzu, ka jūsu rokas sniedzas tālu.

— Palieciet sveiks!

Aramiss aizgāja, visa laba vēlējumu pavadīts.

Kamēr Bezmo kungs rādīja Aramisam Bastīlijas gūstekņus, pie de Beljēras kundzes nama durvīm apstājās kariete, un no tās izkāpa jauna, zīdā tērpta sieviete.

Kad mājas saimniecei pavēstīja par Vanelas kundzes ierašanos, viņa bija iegrimusi kādas vēstules lasīšanā, kuru steidzīgi paslēpa, steigdamās pretī viešņai.

Margarita Vanela sāka viņu skūpstīt, spieda roku un neļāva izteikt ne vārda.

— Mana dārgā, — viņa čaloja, — tu mani esi pavisam aizmirsusi! Pavisam aizrāvusies galma svētkos!

— Es pat nepiedalījos kāzās.

— Ar ko tad tu esi tik aizņemta?

— Gatavojos doties uz Beljēru.

— Tu gribi kļūt par laucinieci? Man patīk, ka tu tā aizraujies. Bet tu esi bāla.

— Es jūtos lieliski.

— Jo labāk, citādi es pavisam izbijos. Zini, ko man teica?

— Vai nu mazums ko melš!

— Es tev varētu visu izstāstīt, bet baidos, ka tu dusmosies.

— Nekad! Tu taču pati jūsmoji, cik man ir mierīgs raksturs.

— Tad, lūk, dārgā marķīze, runā, ka kopš zināma laika tu vairs ne­skumsti tā kā agrāk pēc nabaga de Beljēra kunga!

— Tās ir ļaunas tenkas, Maragarita; es skumstu un vienmēr skumšu pēc vīra; tomēr pagājuši jau divi gadi kopš viņa nāves. Man ir tikai div­desmit astoņi gadi, un sēras pēc aizgājēja nevar aizņemt visas manas do­mas. Tu būtu pirmā, kas tam neticētu.

— Kāpēc gan ne? Tev ir tik maiga sirds! — Vanelas kundze indīgi iebilda.

— Tava sirds arī ir maiga, bet man tomēr nešķiet, ka sirdēsti tevi būtu pārlieku nomākuši.

Šajos vārdos izskanēja tiešs mājiens uz Margaritas un Fukē attiecību pārtraukšanu un ari diezgan skaidrs pārmetums par vieglprātību.

Tas lika Margaritai pilnīgi zaudēt savaldīšanos, un viņa iekliedzās:

— Tad es tev pastāstīšu! Runā, ka tu esot iemīlējusies, Elīza.

Viņa nenolaida acis no de Beljēras kundzes, kura neviļus nosarka.

— Nelaimīgās sievietes: katrs cenšas viņas apmelot, — pēc īsa klu­suma brīža marķīze ieteicās.

— O! Tevi, Elīza, gan neapmelo.

— Kā tad ne, ja stāsta, ka es esmu iemīlējusies?

— Vispirms, ja tā ir patiesība, tad tā nav apmelošana, bet tikai ten­košana, un turklāt — tu neļāvi man pabeigt, — runā, ka, kaut arī tu esi iemīlējusies, tomēr sargā savu tikumu ar zobiem un nagiem, un tevi grū­tāk sasniegt kā Danaju*, kaut arī tai bija bronzas tornis.

— Tu esi ļoti asprātīga, — de Beljēras kundze trīsēdama izdvesa.

— Tu man vienmēr glaimo, Elīza… Vārdu sakot, tevi uzskata par nepielūdzamu un nepieejamu. Tā kā redzi — tevi nebūt neapmelo… Par ko tu domā?

— Ja jau runā, ka es esmu iemīlējusies, tad droši vien min arī kādu vārdu.

— Protams.

— Mani pārsteidza, ka tu pieminēji Danaju. Šis vārds neviļus liek domāt par zelta lietu, vai ne?

— Tu vēlies atgādināt, ka Jupiters pārvērtās par zelta lietu Danajas

dēļ?

— Tātad mans iemīļotais… tas, ko tu uzskati par manu…

Danaja — grieķu mitoloģijā Argosas valdnieka Akrisija meita, ku­ras tēvam pareģoja nāvi no mazdēla rokas. Tādēļ viņš ieslēdza meitu nepieejamā tornī, bet dievs Zevs tur iekļuva zelta lietus veidā.

— Atvaino, es esmu tava draudzene un neko neuzskatu.

— Pieņemsim… Nu, tad nelabvēļi…

— Labi, es tev nosaukšu viņa vārdu. Tikai nebīsties, tas ir ļoti ie­tekmīgs cilvēks…

— Turpini.

Marķīze jutās kā notiesātā, kas gaida nāves sodu, un līdz sāpēm saž­ņaudza rokas, tā ka viņas koptie nagi iespiedās delnā.

—Tas ir ļoti bagāts cilvēks, — Margarita turpināja, — varbūt pat visbagātākais. Viņu sauc…

Marķīze aizmiedza acis.

— Hercogs Bakingems, — skaļi smiedamās, Margarita beidzot iz­teica.

Bulta trāpīja mērķī. Bakingema vārds, ko marķīze izdzirda gaidītā vārda vietā, bija viņai kā slikti uztrītais cirvis, kas uz ešafota de Šalē un de Tū * nenocirta vis galvas, bet tikai iecirtās kaklā.

Tomēr viņa drīz vien atguvās.

—Tu nudien esi asprātīga un sagādāji man patīkamu izklaidēšanos. Tavs joks bija apburošs… Es ne reizes neesmu redzējusi Bakingema kun­gu-

— Ne reizes? — Margarita pārjautāja, pūlēdamās nesmieties.

— Es neesmu nekur bijusi, kopš hercogs dzīvo Parīzē.

— O, var jau arī neredzēties, bet sarakstīties, — Vanelas kundze uz to atteica, draiskulīgi ar kājiņu norādīdama uz papīru, kas mētājās uz paklāja.

Marķīzs de Šalē, Anrī de Taleirāns, dz. 1599. g., sodīts ar nāvi Nantē 1626. g. par piedalīšanos sazvērestībā pret kardinālu Rišeljē. Cerēdami, ka nāves soda atlikšana varētu de Šalē glābt, viņa drau­gi paslēpa bendi, bet to piekrita aizstāt divi noziedznieki, kuriem apsolīja brīvību. Nemākulīgajiem bendēm izdevās nocirst de Šalē galvu tikai ar divdesmit devīto cirtienu.

Fransuā Ogists de Tū (1607-1642) sodīts ar nāvi par to, ka zināja par sazvērestību pret Rišeljē, bet nepaziņoja, jo viens no tās gal­venajiem organizatoriem bija viņa draugs, marķīzs de Senmars. Bende deva viņam septiņus cirtienus.

Marķīze nodrebēja. Tā bija aploksne, kurā atradās vēstule, ko viņa lasīja pirms draudzenes ierašanās. Uz tās bija ģerbonis ar superinten­danta zīmogu.

De Beljēras kundze pavirzījās tālāk uz dīvāna un it kā nejauši pār­klāja aploksni ar savas platās zīda kleitas ielocēm.

— Paklau, — viņa ieteicās, — Margarita, vai tu patiešām tik agri atbrauci pie manis, tikai lai izstāstītu man visas šīs blēņas?

— Nē, es atbraucu, lai satiktu tevi un atgādinātu mūsu kādreizējo ieradumu, mūsu jauko paražu; atceries, mēs devāmies pastaigā uz Ven­senas mežu un tur klusā vietiņā zem ozola runājāmies par tiem, kuri mīlēja mūs un kurus mēs mīlējām.

— Tu aicini mani pastaigāties?