Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Pēc trim stundām marķīze ieradās pie Fošē kunga un saņēma no viņa Lionas bankas papīrus par astoņsimt tūkstošiem livru un divsimt piecdesmit tūkstošus livru zelta monētās, kas bija saliktas lādē, kuru pār­devējs ar pūlēm aiznesa līdz Fošē kundzes karietei.

Šo karieti, kas atgādināja māju uz riteņiem, apbrīnoja viss kvartāls; no augšas līdz apakšai tā bija noklāta ar alegoriskiem zīmējumiem un mākoņiem, nokaisītiem ar zelta un sudraba zvaigznēm.

Dižciltīgā dāma iesēdās šais ērmotajos ratos līdzās pārdevējam, kas bija iespiedies kaktiņā, baidīdamies aizskart pat marķīzes kleitu.

Pārdevējs uzsauca kučierim, kurš ļoti lepojās ar to, ka ved marķīzi:

— Uz Senmandē!

Fošē kunga zirgi bija solīda vecuma vilcēji ar kājām kā stabi. Tāpat kā kariete, tie bija nākuši pasaulē jau gadsimta pirmajā pusē.

Protams, tie nespēja traukties kā Fukē kunga angļu rikšotāji, un va­jadzēja divas stundas, lai viņi pārvarētu attālumu līdz Senmandē.

Maķīze apstājās pie durvīm, ko labi pazina, kaut arī bija redzējusi tikai vienu reizi.

Viņa izņēma no kabatas atslēgu, ielika to slēdzenē un pagrūda durvis, kas bez trokšņa atvērās.

Tad viņa pavēlēja kalpotājam uznest lādi otrajā stāvā.

Lāde izrādījās tik smaga, ka pārdevējam bija jāsauc palīgā kučieris.

Lādi nolika mazā istabiņā — ne gluži priekšistabā, ne gluži buduārā, kas bija blakus zālei, kurā mēs varējām vērot Fukē kungu pie marķīzes kājām.

De Beljēra kundze iedeva kučierim luidoru, apveltīja pārdevēju ar apburošu smaidu un abus atlaida.

Viņa pati aiz abiem aizslēdza durvis un palika istabiņā viena.

Kaut arī kalpus nekur nemanīja, viss bija sagatavots viešņas uzņem­šanai.

Kamīnā dega uguns, svečturos bija iespraustas sveces, uz etažeres stāvēja uzkožamie, vīns un augļi, uz galdiem — grāmatas, bet japāņu vāzēs bija ielikti svaigu ziedu pušķi.

Tas atgādināja apburtu namu.

Marķīze aizdedzināja sveces, pasmaržoja ziedus, tad apsēdās un ie­grima pārdomās.

Viņa apsvēra, kā lai atstāj naudu Fukē tā, lai viņš neuzminētu, no kā tā ir. Viņu aizrāva doma, kas pirmā iešāvās prātā.

Vienkārši jāpiezvana, jāizsauc Fukē un pašai jāaizbēg; atvedusi viņam miljonu, viņa jutīsies laimīgāka, nekā ja pati būtu to atdevusi.

Bet Fukē uzminēs patiesību un droši vien atteiksies pieņemt kā dā­vanu naudu, ko viņš varbūt pieņemtu kā aizdevumu, un visa iecere ies zudumā.

Lai pilnībā sasniegtu mērķi, šis solis bija nopietni jāpārdomā, jāpār­liecina superintendants par viņa stāvokļa bezcerīgumu, jāizmanto visa daiļrunība, uz kādu spējīga draudzība, bet, ja tās izrādītos par maz, tad jāmodina viņā kaisle, kam neviens nespēj pretoties.

Superintendantu pazina kā ļoti lepnu un goda jautājumos nepielū­dzamu cilvēku; viņš ne par ko nepieļautu, ka sieviete viņa dēļ zaudē tik daudz naudas. Nē, viņš pretotos, cik vien spētu, un tikai iemīļotā varētu salauzt viņa stūrgalvību.

Bet vai Fukē viņu mīlēja?

Vai šis vieglprātīgais cilvēks, kas tik viegli aizrāvās, spēja palikt pie vienas sievietes, kaut arī tā būtu eņģelis?

— Lūk, tas man arī jānoskaidro, — marķīze apņēmās, — kas zina, varbūt sirds, ko es tā vēlos iegūt, pārbaudot izrādīsies zemiska un nelie- tiga… Nē, pietiek! — viņa iesaucās. — Pietiek šaubu un svārstišanās, laiks sākt pārbaudi! Ir laiks!

Viņa paskatījās pulkstenī.

— Tagad ir septiņi, viņam jābūt mājās: šajā laikā viņš strādā. Dro­šāk!

Drudžainā nepacietībā viņa piegāja pie spoguļa, uzsmaidīja savam at­tēlam un piespieda slepeno atsperi, kas iedarbināja zvanu.

Tad, it kā jau iepriekš būtu cīņas nomocīta, noslīga ceļos un ar abām rokām satvēra galvu.

Pēc minūtēm desmit atvērās durvis. Ienāca Fukē.

Viņš bija bāls; viņa seju apēnoja smagas domas.

Acīmredzot ministrs bija stipri norūpējies, ja tik ilgi kavējās ierasties uz mīlas aicinājumu, viņš — cilvēks, kam bauda bija pats svarīgākais dzīvē.

Bezmiega nakts un smago domu nomocīts, Fukē bija it kā sakrities; viņa raksturīgā bezrūpīgā izteiksme bija pazudusi un ap acīm vīdēja tumši loki.

Tomēr viņš joprojām bija skaists, stāja dižciltīga, bet skumjā rieva pie mutes, kas šā cilvēka sejā parādījās reti, radīja tajā neredzētu iz­teiksmi, kas padarīja viņu jaunāku.

Melnā tērpā ar baltām mežģīnēm uz krūtīm superintendants domīgi apstājās uz tās istabas sliekšņa, kur viņš tik bieži bija radis ilgoto lai­mi.

Viņa drūmais miers un skumjais smaids atstāja uz de Beljēras kundzi neizdzēšamu iespaidu.

Sievietes acis mīļotā vīrieša vaibstos vienmēr pratīs saskatīt lepnumu vai ciešanas; kā atalgojumu par sievietes vājumu daba tai devusi īpašu jutīgumu.

Uzmetusi vienu vienīgu skatienu Fukē, marķīze nojauta, ka viņš ir dziļi nelaimīgs.

Viņa uzminēja arī to, ka nakti viņš pavadījis bez miega, bet diena nesusi viņam vilšanos.

Viņa tūlīt sajuta jaunu spēku pieplūdumu un juta, ka mīl Fukē vairāk par dzīvību.

Viņa piecēlās un, tuvodamās viņam, teica:

— No rīta jūs man rakstījāt, ka sākat jau aizmirst mani un ka es, neredzēdamās ar jums, droši vien vairs par jums nedomāju. Kungs, es ierados šeit, lai atspēkotu to, vēl jo vairāk tāpēc, ka jūsu acīs es saskatu…

— Ko jūs saskatāt, marķīze? — Fukē pārsteigts jautāja.

— Es redzu, ka jūs vēl nekad neesat mani tik stipri mīlējis kā šajā brīdī; pēc manas rīcības jūs varat redzēt, ka es jūs neesmu aizmirsusi.

— Marķīze, — Fukē, kura cildenā seja vienā mirklī atmirdzēja prie­kā, atbildēja, — jūs esat eņģelis, un vīrieši nedrīkst šaubīties par jums; viņiem atliek tikai pielūgt jūs un bikli gaidīt jūsu labvēlību.

— Tādā gadījumā jūs esat pelnījis šo labvēlību.

Fukē gribēja nomesties viņas priekšā ceļos.

— Nē, — viņa atturēja, — apsēdieties man līdzās. Ā, pašreiz jums iešāvās prātā nelāga doma!

— Kāpēc jūs tā domājat, kundze?

— Jūs nodeva jūsu smaids. Sakiet, par ko jūs domājāt? Nu pasakiet, esiet taču atklāts; starp draugiem nedrīkst būt nekādu noslēpumu!

— Tad atklājiet arī jūs man, kāpēc tāda bardzība veselus trīs vai četrus mēnešus?

— Bardzība?

— Protams. Vai tad jūs man neaizliedzāt sevi apmeklēt?

— Ak vai, mans draugs, — de Beljēra kundze smagi nopūtās, — jūsu apmeklējums nesa jums lielu nelaimi; manu māju novēro; tās pašas acis, kas redzēja jūs toreiz, var ieraudzīt atkal. Es uzskatu, ka drošāk man atbraukt šurp, nekā jums pie manis; jūs jau tāpat esat nelaimīgs, un es nevēlos, lai manis dēļ jūs kļūtu vēl nelaimīgāks.

Fukē nodrebēja.

Šie vārdi atkal viņam atgādināja finansiālās rūpes, bet viņš jau bija sācis ieslīgt mīlas sapņos.

— Es esmu nelaimīgs? — viņš izteica, pūlēdamies pasmaidīt. — Jūs to sakāt tik skumji, ka vēl liksiet man noticēt jūsu vārdiem. Vai tiešām šīs burvīgās acis veras manī tikai ar žēlumu? Ak, es tā vēlētos tajās izlasīt citas jūtas.

— Jūs esat skumjš, nevis es: paskatieties uz sevi spogulī.

— Es patiešām esmu mazliet bāls, marķīze, bet tas ir no pastiprināta darba; karalis vakar man lūdza naudu.

— Jā, es zinu, četrus miljonus.

— Vai patiešām jums tas zināms? — Fukē pārsteigts iesaucās. — Kā jūs to uzzinājāt? Tas taču bija pēc tam, kad karaliene aizgāja, bija palicis tikai viens cilvēks, kad karalis…