Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūs redzat, ka es zinu, un ar to pietiek, vai ne? Tātad, mans draugs, turpiniet: karalis lūdza jums…

— Kā jūs saprotat, marķīze, vajadzēja sameklēt naudu, saskaitīt, ie­rakstīt grāmatās. Tam visam vajadzīgs laiks. Kopš Mazarīni nāves finansu lietas ir mazliet sajauktas un samudžinātas. Mani kalpotāji ir apkrauti ar darbiem, tāpēc es šonakt negulēju.

— Tātad jums ir šī summa? — marķīze nemierīgi jautāja.

— Marķīze, — Fukē jautri atbildēja, — tas gan būtu labs finansu ministrs, kura kasē neatrastos nožēlojami četri miljoni!

— Es esmu pārliecināta, ka tie jums ir vai būs.

— Tas ir kā — būs?

— Viņš vēl pavisam nesen prasīja jums divus miljonus.

— Nebūt ne, man liekas, ka kopš tā brīža aizritējusi vesela mūžība; bet, lūdzu, beigsim runāt par naudu.

— Nekā, runāsim tieši par naudu, mans draugs.

— O!

— Es tikai tādēļ šeit ierados.

— Un ko tad jūs par šo tēmu gribat teikt? — ministrs apjautājās un viņa acīs pazibēja tramīga ziņkāre.

— Sakiet, lūdzu, Fukē kungs, vai finansu ministru var nomainīt?

— Marķīze, jūs mani pārsteidzat — jūs runājat ar mani kā naudas noguldītāja.

— Tam ir vienkāršs iemesls: es vēlos noguldīt pie jums kapitālu un tāpēc gribu zināt, vai jūsu firma ir droša.

— Es patiešām nespēju saprast, kurp virzās mūsu saruna.

— Dārgais Fukē kungs, es runāju pilnīgi nopietni: man ir kapitāls, kas sarežģī dzīvi. Man ir apnicis pirkt zemi, un es gribētu lūgt kādu no draugiem laist šo naudu apgrozībā.

— Es domāju, tas nav tik steidzami?

— Gluži otrādi — ļoti steidzami.

— Labi. Mēs par to parunāsim vēlāk.

— Nē, tagad, tāpēc ka es atvedu naudu līdzi.

Viņa norādīja uz lādi; pēc tam atvēra to un Fukē acu priekšā parā­dījās banknošu sainīši un zelta kaudze.

Fukē bija piecēlies kājās vienlaikus ar de Beljēra kundzi; uz mirkli viņš kļuva domīgs, tad pēkšņi atkāpās, nobāla un atkrita krēslā, aizsedzis seju ar rokām.

— Ak, marķīze, marķīze!

— Kas noticis?

— Par ko jūs mani uzskatāt, ja piedāvājat kaut ko tamlīdzīgu?

— Ko tad jūs domājāt? Pasakiet.

— Šī nauda… jūs atvedāt to man, atvedāt, jo dzirdējāt, ka esmu nokļuvis sarežģītā situācijā. Ak, neliedzieties! Es uzminēju. Vai tad es nepazīstu jūsu sirdi?

— Nu tad lieliski! Ja jūs to pazīstat, tad zināt, ka es jums piedāvāju palīdzību.

— Tad es uzminēju! — Fukē iesaucās. — Kundze, es nekad jums neesmu devis iemeslu tā apvainot mani.

— Apvainot jūs! — nobālēdama marķīze izteica. — Cik dīvaini ir cilvēki! Jūs taču teicāt, ka mīlat mani un šīs mīlas vārdā lūdzāt, lai es ziedoju savu godu, savu reputāciju! Bet kad es jums piedāvāju naudu, jūs no tās atsakāties!

— Marķīze, jums tika dota pilnīga brīvība aizsargāt to, ko jūs saucat par reputāciju un godu. Atstājiet arī man brīvību aizstāvēt manu cieņu. Lai es tieku izputināts, lai man liek samaksāt par visām manām kļūdām, lai mani nomāc vissmagākie sirdsapziņas pārmetumi, bet visu svēto vārdā lūdzu — nedodiet man šo pēdējo triecienu!

— Fukē kungs, jūs nerunājat saprātīgi, — marķīze pārmeta.

— Ļoti var būt, marķīze.

— Un esat nežēlīgs.

Fukē saķēra krūtis, it kā cenzdamies apspiest iekšējo satraukumu.

— Apberiet mani ar pārmetumiem, marķīze, — viņš nostenēja, — es jums neatbildēšu.

— Jūs negribat pieņemt no manis draudzības pierādījumu?

— Negribu.

— Fukē kungs, paskatieties uz mani.

Marķīzes acis iedegās.

— Es jums piedāvāju savu mīlestību.

— O, marķīze! — tas bija vienīgais, ko Fukē spēja izteikt.

— Vai dzirdat? Es jūs mīlu, mīlu jau sen; arī sievietēm tāpat kā vīriešiem, piemīt veltīgs kauns un veltīga atturība. Es jūs mīlu jau sen, bet negribēju to atzīt.

— Ak! — Fukē teica, sasizdams rokas.

— Un, lūk, es jums atzīstos… Jūs uz ceļiem lūdzāties manu mīlestību, es jums atteicu; es biju tikpat akla, kāds jūs esat šobrīd. Tagad es pati piedāvāju jums savu mīlestību.

— Jā, mīlestību, un tikai mīlestību!

— Gan mīlestību, gan sevi, gan savu dzīvi! Visu, visu, visu!

— Es neizturēšu tādu laimi!

— Vai tad jūs būsiet laimīgs? Runājiet, atbildiet… ja es būšu jūsu, pavisam jūsu?

— Tā būs augstākā svētlaime!

» — Tad valdiet pār mani. Bet, ja es jūsu dēļ atsakos no aizsprie­dumiem, tad jums jādara tas pats.

— Marķīze, nekārdiniet mani!

— Fukē, vēl viens „nē" — un es tūlīt pat atveru šīs durvis.

Viņa norādīja uz durvīm, kas veda uz ielu.

— Tad jūs mani vairs nekad neredzēsiet. Ja „jā", tad es sekošu jums visur pat aizvērtām acīm, viena, bez nožēlas, bez kurnēšanas. Un tas ir mans pūrs!

— Tas ir jūsu posts, — Fukē teica, apgāzdams lādi, tā ka papīri un zelts izbira uz grīdas, — te ir miljoni.

— Tieši miljons… Te ir manas dārglietas, kuras man vairs nav vaja­dzīgas, ja jūs mani nemīlat; bet, ja jūs mani mīlat tikpat stipri kā es jūs, tad arī tās man nav vajadzīgas!

— O, tā man ir pārāk liela laime! Pārāk liela! — Fukē iesaucās. — Es piekāpjos, es padodos, jūsu mīlestība ir uzvarējusi. Es pieņemu pūru…

— Un te ir pati līgava! — marķīze iesaucās, mezdamās viņa apkam­pienos.

Tajā pašā laikā Bakingems un de Vārds kā labi draugi jāja kopā pa ceļu, kas veda no Parīzes uz Kalē.

Bakingems tā steidzās, ka atteicās no lielākās daļas vizīšu.

Viņi devās vienā kopējā vizītē tikai pie prinča, princeses, jaunās kara­lienes un karalienes atraitnes.

Hercogs noskūpstīja de Gišu un Raulu; pirmajam viņš izteica savu dziļāko cieņu, bet otrajam — savu padevību un mūžīgo draudzību, kuras priekšā laiks un attālums ir bezspēcīgs.

Furgoni ar bagāžu virzījās pa priekšu; pats Bakingems izbrauca va­karā savā karietē visas svītas pavadībā.

De Vārds jutās aizvainots, ka spiests it kā ļauties angļa vadībai, un viņa attapīgais prāts meklēja, kā varētu izvairīties no šīm važām, bet tā arī nekādu izeju neatrada, un viņam vajadzēja ciest sava negantā rakstura un ļaunās mēles dēļ.

Apsvēris visus apstākļus, galu galā de Vārds sasaiņoja savas lietas, noīrēja divus zirgus un, paņēmis par pavadoni tikai vienu sulaini, devās uz pilsētas vārtiem, kur viņam bija jāpārsēžas Bakingema karietē.

Hercogs savu pretinieku uzņēma, cik labi vien iespējams. Viņš pavir­zījās sāņus, ļaudams Vardam iekārtoties ērtāk, piedāvāja viņam konfektes un apsedza tā kājas ar sabuļādu. Pēc tam viņi sāka sarunāties par galmu, izvairīdamies runāt par princesi; par princi, neskarot viņa ģimeni; par karaļa māti, neminot viņas vedeklu; par Anglijas karali, nerunājot par viņa māsu.

Tādējādi ceļojums, ko pārtrauca ilgstošas pieturas, izvērtās ļoti patī­kams.

Bakingems, kura prāts un izglītība bija īsti franciski, bija sajūsmā, ka izvēlējies tik interesantu ceļabiedru.

Pa ceļam viņi gan uzkoda, gan izmēģināja zirgus, ja pagadījās skaistas pļavas, gan medīja zaķus, jo Bakingemam bija līdzi dzinējsuņi. Tā laiks pagāja nemanot.

Atstādams Franciju, Bakingems visvairāk skuma par jauko francūzieti, ko viņš bija atvedis uz Parīzi; viņa domas bija atmiņas un tātad arī nožēlu pārpilnas.

Kad viņš neviļus kļuva domīgs, de Vārds apklusa un centās viņu ne­traucēt.