Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā, — de Vārds tikko dzirdami atbildēja, jo viņa rīklē ieplūda asinis, — bet es esmu tikko dzīvs.

— Ko lai dara? Vai jūs varat paiet?

Bakingems piecēla viņu uz viena ceļgala.

— Nav spēka, — de Vārds ievaidējās un atkal nokrita.

— Pasauciet savus ļaudis, — viņš lūdza, — citādi es noslīkšu.

— Ei, jūs tur! — Bakingems uzsauca. — Šurp laivu! Airējiet ātrāk!

Laivā tūlīt pat sāka cilāties airi.

Ūdens cēlās ātrāk nekā kustējās laiva.

Bakingems redzēja, ka de Vardu tūlīt applūdinās ūdens; viņš ar ve­selo kreiso roku saķēra pretinieku no apakšas un pacēla no zemes.

Vilnis saslapināja hercogu līdz jostasvietai, bet viņš pat nesagrīļojās.

Viņš sāka iet krasta virzienā.

Tiklīdz Bakingems bija paspēris dažus soļus, nākamais vilnis, kas bija lielāks un spēcīgāks par iepriekšējo, triecās pret viņa krūtīm, nogāza no kājām un ierāva ūdenī.

Kad tas atplūda, hercogs un de Vārds gulēja smiltīs.

Pēdējais bija bez samaņas.

Tajā pašā brīdī četri matroži, aptvēruši draudošās briesmas, metās no laivas ūdeņi un pēc mirkļa atradās blakus hercogam.

Ieraudzījuši, ka viņu kungs noplūdis asinīm, viņi neviltotās šausmās sastinga.

Matroži gribēja aiznest hercogu.

— Nē, nē, — hercogs protestēja. — Vispirms aiznesiet uz krastu marķīzu!

— Nāve francūzim! — atskanēja dobja angļu kurnēšana.

— Muļķi! — hercogs lepni uzkliedza, sliedamies kājās. — Tūlīt pat izpildiet manu pavēli. Nekavējoties nogādājiet de Varda kungu krastā, vai ar es jūs visus likšu pakārt!

Pa to laiku bija pienākusi laiva. No tās izlēca pārvaldnieks un sekre­tārs un piegāja pie marķīza. Tas nerādīja nekādas dzīvības pazīmes.

— Es uzticu šo cilvēku jūsu gādībai, — hercogs viņiem sacīja, — jūs man atbildat par viņu ar savām galvām. Uz krastu! Pārnesiet de Var­da kungu!

Marķīzu saudzīgi paņēma uz rokām, pārnesa pāri ūdenim un nolika sausās smiltīs, kuras nesasniedza paisuma ūdeņi.

Krastā bija sapulcējušies kādi pieci vai seši zvejnieki un daži ziņ­kārīgie, ko bija atvilinājis dīvainais skats: divi vīrieši cīnījās, stāvēdami līdz jostasvietai ūdenī.

Angļi atdeva viņiem ievainoto, un tajā brīdī viņš atguvās un atvēra acis.

Hercoga sekretārs izņēma no kabatas cieši piebāztu maku un iedeva zvejniekam, kurš izskatījās viscienījamākais.

— Tas jums no mana kunga, Bakingemas hercoga, — viņš teica, — lai jūs rūpīgi koptu marķīzu de Vardu.

Tad viņš kopā ar saviem ļaudīm atgriezās pie laivas, kurā Bakingems ietrausās ar lielām pūlēm, vispirms pārliecinājies, ka de Vardam briesmas vairs nedraud.

De Vardam uzsedza hercoga kamzoli un tādā skatā viņu uz rokām aiznesa uz pilsētu.

Pēc Bakingema aizceļošanas de Gišs iedomājās, ka tagad visa pasaule pieder viņam.

Princim vairs nebija ne vismazākā iemesla greizsirdībai; turklāt viņa laiku pilnībā aizpildīja ševaljē de Lorēns, un viņš visiem mājiniekiem ļāva justies brīviem.

Karalis bija aizrāvis princesi un izdomāja arvien jaunas izklaidēšanās, lai padarītu patīkamāku viņas uzturēšanos Parīzē, un tā neviena diena nepagāja bez svētkiem Palērojālā vai pieņemšanas pie prinča.

Karalis pavēlēja, lai Fontenblo viss būtu sagatavots uz galma iera­šanos, un visi centās iekļūt uzlūgto skaitā. Princese bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Viņas mēle un spalva darbojās bez atpūtas.

Sarunas ar de Gišu kļuva aizvien dzīvākas, kas bieži vēsta par kaislī­bas tuvošanos.

Ja skatiens kļūst mulss, apspriežot auduma krāsu un vesela stunda vajadzīga, lai pārrunātu sauso smaržu īpašības vai kāda zieda smaržu, tad šīs sarunas gan drīkst dzirdēt visi, bet ne visi redz nopūtas un žestus, kas šīs sarunas pavada.

Pēc patikas izpļāpājusies ar de Gišu, princese sarunājās ar karali, kas viņu apmeklēja kārtīgi katru dienu. Laiks pagāja spēlēs un dzejoļu sacerēšanā; katrs sev izvēlējās kādu devīzi un emblēmu; pavasaris bija ne tikai dabā, tas bija Ludviķa XIV pārvaldītās tautas jaunības laiks.

Karalis sacentās ar visiem jaunībā, skaistumā un laipnībā. Viņš bija iemīlējies katrā skaistā sievietē, pat karalienē.

Neskatoties uz savu varenību, viņš sākumā bija ļoti kautrīgs.

Kautrīgums turēja viņu parastas pieklājības robežās, un neviena sie­viete nevarēja lepoties, ka viņš pēkšņi izrādītu tai vairāk uzmanības kā citām.

Varēja droši apgalvot, ka diena, kad viņš atklās savas jūtas, kļūs par jaunas ēras sākumu; viņš tomēr to nedarīja, un, izmantodams situāciju, de Gišs palika visa galma intrigu valdnieks.

Pamazām grāfs prinča galmā iekaroja noteiktu stāvokli, jo princim viņš patika un tas centās pēc iespējas viņu tuvināt.

Viņš pēc dabas bija atturīgs un pirms princeses ierašanās bija dzīvojis ļoti noslēgti, bet kopš viņas atbraukšanas neatkāpās no tās ne soli.

To ievēroja visi apkārtējie, sevišķi jau ļaunais ģēnijs, ševaljē de Lo­rēns, kam princis bija pieķēries, jo viņam patika tā jautrie, kaut arī ļaun­prātīgie izlēcieni un prasme izdomāt arvien jaunas izklaidēšanās.

Redzēdams, ka de Gišs draud aizņemt viņa vietu pie prinča, ševaljē de Lorēns izvēlējās radikālu līdzekli. Viņš gluži vienkārši aizbēga, atstā­dams princi dziļā neizpratnē.

Pirmajā viņa pazušanas dienā princis gandrīz nepamanīja viņa trū­kumu, jo pie viņa bija de Gišs, kas pašaizliedzīgi ziedoja princim tās dienas un nakts stundas, kad nebija aizņemts ar princesi.

Nākamajā dienā, kad viņam neviena cita nebija pie rokas, princis apvaicājās, kur palicis ševaljē.

Viņam atbildēja, ka neviens neko nezina.

Pavadījis visu rītu pie princeses, izvēloties izšuvumus un bārkstis, de Gišs ieradās nomierināt princi. Taču pēc pusdienām bija jānovērtē tulpes un ametisti, un de Gišs atkal aizgāja uz princeses kabinetu.

Princis palika viens pats; viņam bija laiks uzposties; juzdamies kā nelaimīgākais cilvēks pasaulē, viņš vēlreiz pārjautāja, vai kāds nezina, kur ir ševaljē.

— Neviens neko nezin par ševaljē, — skanēja viena un tā pati at­bilde.

Nezinādams kur likties aiz garlaicības, princis devās pie sievas tāds, kāds bija — halātā un uztītiem matiem.

Tur viņš atrada veselu baru jauniešu, kuri smējās un čukstējās pa stūriem: vienā — sieviešu grupiņa, kas aplenca kādu vīrieti un tikko val­dīja smieklus, otrā — Manikans un Malikorns, kam devās uzbrukumā Montalē, de Tonē-Šaratanas jaunkundze un pārējās zobgales.

Princese sēdēja, ieslīgusi spilvenos, attālāk no šīm grupām; de Gišs stāvēja viņas priekšā uz ceļiem un turēja plaukstās pērles un dārgak­meņus, bet princese ar saviem bālajiem pirkstiņiem tos pārcilāja, izvēlē­damies tos, kas viņai vislabāk patika.

Citā stūrī sēdēja ģitārists un spēlēja spāņu segadiljas, kas princesei ārkārtīgi patika, kopš viņa izdzirdēja, kā tās dzied jaunā karaliene — ar īpaši skumju pieskaņu; atšķirība bija tikai tā, ka vārdus, ko spāniete dziedāja ar valgām acīm, angliete notrallināja ar smaidu, kas ļāva saskatīt viņas perlamutram līdzīgos zobiņus.

Jauniešu pārpilnais kabinets bija visjautrākā aina, kādu var iedomā­ties.

Ienākošo princi pārsteidza visi šie jautrie cilvēki, kas priecājās bez viņa. Filipu pārņēma tāda skaudība, ka viņš neviļus gluži bērnišķīgi iz­saucās: