Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kāpēc?

— Viņš grib dabūt vietu pie prinča.

— Velns parāvis, viņš jāpieņem.

— Skatieties. Durvis atveras, un sieviete ielaiž muzikantus…

— Vai tā ir Montalē?

— Klusāk, kungs, neizrunājiet tik skaļi šo vārdu. Piesaukt Montalē nozīmē to pašu, ko piesaukt Malikornu. Ja jūs nesatiksiet ar vienu, tad nesatiksiet arī ar otru.

— Labi. Es neko neesmu redzējis.

Pārliecinājies, ka de Gišs iegājis pie princeses, ševaljē atgriezās pie prinča, kurš bija paguvis lieliski uzposties un tagad staroja apmierinā­jumā.

— Nav atrodams! Aizbēdzis, izgaisis. Jūsu rīta izlēciens viņu nobie­dējis. Viņa nekur nav!

— Velns parāvis, tas trakgalvis ir spējīgs paņemt zirgus un aizdrāz­ties uz savu muižu. Nabadziņš! Nu nekas, mēs ataicināsim viņu atpakaļ. Ķersimies pie pusdienām.

— Jūsu augstība, pagaidiet. Šodien nu reiz ir tāda diena, kad man ienāk prātā dažādas laimīgas domas. Tagad man iešāvās prātā kas gluži cits.

— Kas?

— Jūsu augstība, princese uz jums dusmojas, un viņai ir taisnība. Jums kaut kā viņa jāiepriecina. Ejiet pusdienot pie viņas.

— O, bet to var uzskatīt par vājuma izpausmi!

— Kas tas par vājumu, tā ir labsirdība! Princese skumst, šķīvī birst asaras. Acis viņai apsarkušas. Vīram neklājas novest sievu līdz asarām. Ejiet, jūsu augstība, ejiet gan!

— Es taču liku pasniegt pusdienas šeit.

— Lai nu paliek, jūsu augstība! Mēs te nomirsim no garlaicības. Ma­na sirds nespēj izturēt, ka princese tur ir viena pati. Jūs arī nejutīsieties labi, kaut arī izliekaties bargs. Paņemiet mani līdz; tas princesei būs jauks pārsteigums. Jūs esat vainīgs par šo rītu!

— Ševaljē, ševaljē! Jūs man dodat sliktu padomu!

— Es jums dodu labu padomu. Turklāt jūs patlaban izskatāties neat­vairāmi — jums ļoti piestāv šis violetais tērps ar zeltītajiem izšuvumiem. Jūs apbursiet princesi.. Izlemiet taču, jūsu augstība.

— Jūs mani pārliecinājāt, iesim.

Princis kopā ar ševaljē devās uz princeses istabām. Ševaljē vēl paguva pačukstēt pie auss sulainim:

— Noliec cilvēkus pie rezerves izejas, lai neviens nevarētu izbēgt! Ātri!

Sulaiņi gribēja pieteikt viņu ierašanos, bet ševaljē laipni smaidīdams teica:

— Neziņojiet neko. Viņa augstība grib sagādāt pārsteigumu.

Princis strauji un ar troksni atgrūda durvis kā cilvēks, kas ieradies ar vislabākajiem nodomiem un nešaubās, ka viņa ierašanās sagādās prie­ku, vai ari kā greizsirdis, kurš cer pārsteigt negaidot.

Princesi bija apreibinājušas pirmās mūzikas skaņas, viņa bija pametusi pusdienas un dejoja kā neprātiga.

Viņas kavalieris bija de Gišs. Viņš bija nolaidies uz viena ceļgala, pacēlis rokas un pievēris acis, kā to dara spāņu dejotāji ar kaisligiem skatieniem un glāstošiem žestiem.

Ap viņu lidinājās princese, smaidoša un kārdinoša.

Montalē jūsmoja. Lavaljēra sēdēja maliņā un aizsapņojusies vērās de­jotājos.

Nav iespējams aprakstit, kādu iespaidu uz šiem laimīgajiem cilvēkiem radīja prinča ierašanās. Tikpat grūti izteikt, kā šo laimīgo cilvēku izskats iespaidoja Filipu.

Grāfs de Gišs nespēja piecelties. Nepabeigusi kārtējo pā, princese sastinga, nespēdama izteikt ne vārda. Vienīgi ševaljē de Lorēns, atspie­dies pret durvju stenderi, mierīgi smaidīja kā cilvēks, kas labsirdīgi prie­cājas.

Klātesošos pārsteidza prinča bālums un konvulsīvi trīcošās rokas un kājas. Mūzikas skaņām izdziestot, iestājās dziļš klusums.

Izmantojot šo klusumu, ševaljē de Lorēns godbijīgi sveicināja princesi un de Gišu tā, lai viņa sveiciens attiektos uz abiem kopā kā saimniekiem.

Princis piegāja pie viņiem un aizsmakušā balsī noteica:

— Es esmu ļoti priecīgs. Nākdams šurp, es baidījos atrast jūs savār­gušu un skumju, bet atradu izpriecu virpulī. Patīkami to redzēt. Šķiet, ka mans nams ir pats jautrākais pasaulē.

Tad, vērsdamies pie de Giša, viņš piemetināja:

— Es nezināju, grāf, ka jūs esat tik lielisks dejotājs.

Pagriezies atkal pret sievu, viņš turpināja:

— Esiet laipnāka pret mani. Kad pie jums iet tik jautri, uzaiciniet arī mani… Es esmu pavisam atstāts novārtā.

De Gišs bija pilnīgi atguvies un ar savu parasto lepnumu, kas viņu padarīja tik pievilcīgu, sacīja:

— Jūsu majestāte labi zina, ka mana dzīvība ir jūsu rīcībā. Ja va­jadzēs, es esmu gatavs to atdot. Pašlaik tikai jādejo vijoļu pavadībā, un es dejoju.

— Jums taisnība, — princis vēsi noteica. — Princese, vai jūs ne­manāt, ka jūs, dāmas, nolaupāt manus draugus? De Giša kungs taču ir mans, nevis jūsu. Ja jūs gribat ēst pusdienas bez manis, jums ir jūsu galma dāmas. Toties, ja es ēdu viens pats, maniem kavalieriem jābūt kopā ar mani; neaplaupiet mani pavisam.

Princese saprata gan pārmetumu, gan pamācību.

Viņa nosarka.

— Jūsu augstība, — viņa iebilda, — pirms ierašanās Francijā es ne­zināju, ka princeses te ieņem tādu pašu stāvokli kā turku sievietes. Es nezināju, ka aizliegts satikties ar vīriešiem. Ja jau tā ir jūsu griba, es pakļaušos. Varbūt jūs vēlaties pielikt maniem logiem dzelzs restes, tad, lūdzu, nekautrējieties.

Šī replika izsauca smaidu Montalē un de Giša sejā, toties prinča sirdī atkal uzvirmoja dusmas.

— Ļoti jauki, — viņš teica valdīdamies. — Cik godbijīgi pret mani izturas manā paša mājā!

— Jūsu augstība, jūsu augstība, — ševaljē čukstēja princim pie auss tā, lai visi manītu, ka viņš to mierina.

— Ejam! — princis atteica un tik strauji apcirtās, ka gandrīz pagrū­da princesi.

Ševaljē sekoja viņam uz kabinetu, kur princis iekrita krēslā un ļāva vaļu dusmām.

Ševaljē pacēla acis pret debesīm, salika kopā rokas un neteica ne vārda.

— Ko tu domā? — princis uzsauca.

— O, jūsu augstība, stāvoklis ir ļoti nopietns.

— Šausmīgi! Tā tas vairs nevar turpināties.

— Patiešām, kāda nelaime! — ševaljē iesaucās. — Un mēs cerējām, ka pēc tā neprātīgā Bakingema aizbraukšanas viss būs mierīgi.

— Kļuvis vēl ļaunāk!

— To es nesaku, jūsu augstība.

— Tu ne, toties es saku. Bakingems nekad neuzdrošinātos darīt pat ne ceturto daļu no tā, ko mēs redzējām.

— Ko tad?

— Kā! Paslēpties, lai dejotu, izlikties par slimu, lai varētu pusdienot divatā ar viņu!

— Nē, jūsu augstība, nē!

— Jā, jā! — princis tiepās kā niķīgs bērns, kas pats sevi kaitina. — Es nu gan nedomāju to paciest.

— Jūsu augstība, būs skandāls…

— Eh, velns parāvis! No manis neviens nekautrējas, tad kāpēc lai es kaunētos? Ševaljē, pagaidi mani, es tūlīt atgriezīšos.

Princis nozuda blakusistabā un vaicāja kambarsulainim, vai karaliene māte jau atgriezusies no kapelas.

Austrijas Anna jutās laimīga. Ģimenē valdīja miers, tauta bija sa­jūsmināta par jauno karali, valsts ienākumi palielinājās, miers ar citām valstīm bija nodrošināts — vārdu sakot, viss solīja mierīgu un laimīgu nākamību.

Tikai reizēm viņa pārmeta sev, atceroties nabaga jaunekli, ko bija uzņēmusi kā māte un padzinuši kā pamāte.

Pēkšņi pie viņas ienāca Orleānas hercogs.

— Māmiņ, — viņš iesaucās, vērdams ciet durvis, — tā nedrīkst tur­pināties!

Austrijas Anna pacēla uz viņu savas skaistās acis un lēnprātīgi ap­vaicājās:

— Par ko jūs runājat?