Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Lai kā arī karali nodarbināja priekšā stāvošā izskaidrošanās, tas to­mēr nekavēja viņu pārlaist lietpratēja skatienu abām skaisto galma dāmu rindām, kas bija nostājušās galerijā un kautrīgi nolaida acis viņa priekšā.

Visas sarka, juzdamas karaļa skatienu. Tikai viena, ar gariem zīdai­niem matiem un maigu ādu, nobāla un sagrīļojās, kaut arī draudzene brīdi pa brīdim piegrūda viņai ar elkoni.

Tā bija Lavaljēra, ko Montalē tādā veidā pūlējās uzmundrināt, jo Orai nekad netrūka drosmes.

Karalis neviļus atskatījās. Galvas, kas jau bija pacēlušās, atkal no­laidās. Tikai gaišmatainā galviņa nekustējās; šķita, ka Lavaljērai zuduši visi spēki.

Iegājis pie princeses, Ludviķis sastapa savu brāļasievu atzvilušu spil­venos. Viņa piecēlās un sveicināja viņu ar zemu reveransu, nomurminā­dama dažus pateicības vārdus par godu, kāds viņai ticis parādīts.

Karalis apsēdās un, pateicoties savam vērīgumam, tūlīt pat pamanīja nekārtību istabā un satraukuma pazīmes princeses sejā. Viņš pats savilka jautru un nepiespiestu sejas izteiksmi.

— Mīļā māsa, — viņš iesāka, — cikos jūs šodien vēlaties sākt baleta mēģinājumu?

Princese lēni un gurdeni pašūpoja apburošo galviņu.

— Ak, valdniek, — viņa sacīja, — esiet žēlīgs un piedodiet man šoreiz; es nupat gribēju brīdināt jūsu majestāti, ka šodien nespēju pie­dalīties mēģinājumā.

— Ko? — mazliet izbrīnījies, karalis teica. — Vai jūs jūtaties ne­vesela, mīļā māsa?

— Jā, valdniek.

— Tad jāpasauc ārsts.

— Nē, ārsts manai kaitei nespēj līdzēt.

— Jūs mani biedējat.

— Valdniek, es vēlos lūgt jūsu majestātei atļauju atgriezties Anglijā.

Karalis sakustējās.

— Anglijā? Ko jūs sakāt, māsa!?

— Man tas jālūdz, valdniek, — Indriķa IV mazmeita apņēmīgi no­teica.

Viņas brīnišķīgās melnās acis iezibējās.

— Man ļoti žēl griezties pie jūsu majestātes ar tādu lūgumu, bet es esmu ļoti nelaimīga jūsu galmā. Es vēlos atgriezties savā ģimenē.

— Māsa! Māsa!

Karalis pienāca tuvāk.

— Valdniek, uzklausiet mani, — jaunā sieviete turpināja, un viņas skaistums pamazām apbūra sarunu biedru. — Es esmu pieradusi pie cie­šanām. Jau agrā jaunībā mani pazemoja un neievēroja. O, neiebilstiet, valdniek! — viņa smaidīdama sacīja.

Karalis nosarka.

— Es esmu daudz cietusi un sagādājusi lielas ciešanas savai mātei. Es zvērēju sev, ja kādreiz iegūšu neatkarīgu stāvokli, kaut vai tādu, kāds ir neievērojamai strādniecei, kas savām rokām pelna maizi, tad vairs ne­cietīšu pazemojumus. Šis laiks ir pienācis. Es esmu sasniegusi stāvokli, uz kādu man ir tiesības; es tuvojos tronim. Precēdamās ar Francijas prin­ci, es cerēju, ka atradīšu viņā radinieku, draugu, līdzīgu sev, bet redzu, ka esmu ieguvusi tikai pavēlnieku. Tas mani kaitina, valdniek. Mana māte neko par to neuzzinās. Tikai jūs, kuru es tā cienu un… mīlu…

Karali pārņēma trīsas; nevienas sievietes balss viņu nesatrauca tā, kā princeses balss skaņas.

— Valdniek, jūs jau visu zināt, ja esat atnācis šurp, un varbūt sapra­tīsiet mani. Ja jūs nebūtu atnācis, es pati ietu pie jums. Es vēlos, lai man ļauj aizbraukt. Ceru, ka jūs būsiet smalkjūtīgs, sapratīsiet un aiz­stāvēsiet mani.

— Māsa! — karalis, kuru bija apmulsinājis šis pēkšņais uzbrukums, spēja tikai nomurmināt. — Vai jūs esat padomājusi par sekām, kādas būs jūsu solim?

— Valdniek, es nedomāju ne par ko, es vienkārši ļaujos jūtām. Man uzbrūk, un es instinktīvi aizstāvos.

— Kas tad jums nodarīts, sakiet lūdzu?

Kā redzams, princese izmantoja sieviešu parasto viltību: no apsū­dzētās viņa kļuva par apsūdzētāju. Šis paņēmiens liecina par vainas ap­ziņu, bet sievietes vienmēr to prot izmantot par labu sev.

Karalis pat nepamanīja, ka, atnācis pie princeses ar jautājumu: „Ko jūs nodarījāt manam brālim?", tā vietā pajautāja: „Kas jums nodarīts?"

— Ko man nodarīja? — princese pajautāja. — Ak, valdniek, jābūt sievietei, lai to saprastu. Mani saraudināja.

Ar savu tievo, pērļu balto pirkstiņu viņa norādīja uz valgajām acīm, no kurām atkal sāka ritēt asaras.

— Māsa, lūdzu, nomierinieties, — karalis lūdzās, pieiedams pie viņas un saņemdams mitro un drebošo rociņu.

— Vispirms man atņēma mana brāļa draugu. Milords Bakingems, mans tautietis, bija patīkams un jautrs viesis, viņš pazina visus manus paradumus, bija mans biedrs, ar kuru kopā pavadīts tik daudz laimīgu dienu manā burvīgajā Sentdžeimsas parkā mūsu draugu vidū!

— Bet viņš taču bija jūsos iemīlējies, māsa!

— Tikai iegansts! Kāda tam nozīme, — viņa nopietni turpināja, — vai hercogs Bakingems bija manī iemīlējies vai ne? Vai tad mani apdraud mīlētājs? Valdniek, ar to vēl nepietiek, ja mīl vīrietis.

Viņa pasmaidīja maigi un reizē viltīgi, bet karalis sajuta, cik strauji iepukstas sirds un tūlīt gandrīz apstājas.

— Brālis taču bija greizsirdīgs? — karalis princesi pārtrauca.

— Labi, es saprotu, ka tam bija iegansts. Viņš bija greizsirdīgs, un Bakingemu padzina.

— Nemaz nepadzina…

— Nu labi, aizraidīja, atstādināja, atlaida, sauciet to kā gribat, vald­niek. Tā vai citādi, viens no dižciltīgākajiem Eiropas augstmaņiem bija spiests pamest Ludviņa Četrpadsmitā galmu kā lauku puisis, ko padzen skatiena vai puķu pušķa dēļ. Tas nedara godu visgalantākajam galmam… Piedodiet, valdniek, es aizmirsu, ka ar tādām runām es aizskaru jūsu cieņu.

— Ticiet man, ka ne jau es liku aizbraukt hercogam Bakingemam… Man viņš ļoti patīk.

— Jūs ne? — princese veikli uztvēra. — Ā, jo labāk!

Viņa tā prata uzsvērt „jo labāk", it kā gribētu teikt „jo ļaunāk".

Iestājās ilgs klusums.

Princese ierunājās pirmā:

— Tā Bakingema kungs aizbrauca… tagad es zinu, kāpēc viņu aiz­sūtīja prom un kas to izdarīja… Man likās, ka pēc tam būs miers… Bet nekā… Princis atrada jaunu iemeslu. Un tā…

— Un tā parādījās cits, — karalis strauji turpināja. — Tas ir dabiski. Tādu skaistuli kā jūs mīlēs vienmēr.

— Tādā gadījumā, — princese iesaucās, — ap mani vienmēr būs tuksnesis. O, es zinu, ka tieši to jau grib, to man gatavo. Nekā nebūs: es labāk atgriezīšos Londonā. Tur mani pazīst un prot novērtēt. Tur man nebūs jābaidās, ka manus draugus sauks par mīļākajiem. Princis zaudējis visu cieņu manās acīs, kopš es uzzināju, ka viņš ir tirāns.

— Nomierinieties, lūdzu! Vienīgā mana brāļa vaina ir tā, ka viņš jūs

mīl.

— Mani mīl? Princis mani mīl? Ak, valdniek!…

Henrieta sāka skaļi smieties.

— Princis nekad nemīlēs nevienu sievieti, — viņa teica. — Viņš pā­rāk mīl sevi. Mana nelaime ir tā, ka princis pieder pie ļaunākajiem greiz­siržiem: viņš nemīl, bet ir greizsirdīgs.

— Tomēr atzīstieties, — turpināja karalis, ko uzbudināja šī satrau­cošā saruna, — atzīstieties, ka de Gišs jūs mīl.

— Valdniek, es to patiešām nezinu!

— Jūs to noteikti zināt. Iemīlējies vienmēr sevi nodod.

— De Giša kungs nekā nav sevi nodevis.

— Māsa, jūs pārāk dedzīgi aizstāvat de Giša kungu.

— Es? Dievs ar jums, valdniek, vēl tikai trūkst, lai arī jūs sāktu mani turēt aizdomās.

— Nē, nē, princese, — karalis strauji iebilda, — neskumstiet un ne­raudiet! Es jūs lūdzu, nomierinieties!

Henrieta tomēr raudāja un caur viņas pirkstiem spiedās lielas asaru lāses. Karalis mēģināja tās nožāvēt ar skūpstiem.