Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ludviķis atgriezās savos apartamentos pārliecināts, ka princese ir val- dzinošākā sieviete galmā. Turpretim princese, palikusi viena, sajūsmināta domāja, cik neatvairāmu iespaidu viņa radījusi karalī.

Viņas jūtas palika pasīvas, turpretim karalim izpaudās vētraini: tolaik Ludviķis bija jauns un viegli iekvēlojās; turklāt viņš neievēroja nekādus šķēršļus, lai piepildītu savas vēlmes.

Karalis pavēstīja princim, ka viss ir kārtībā — princese jūt pret viņu patiesu cieņu un vislielākās simpātijas, bet viņai ir lepns un neuzticīgs raksturs, tādēļ jāsaudzē viņas patmīlība.

Princis savā parastajā saldskābajā tonī, kādā viņš parasti runāja ar brāli, iebilda, ka viņš gan īsti nesaprotot, kāda patmīlība var būt sievietei, kuras uzvedība nebūt nav nevainojama, un vispār šajā lietā cietējs ir vie­nīgi viņš, princis.

Karalis atcirta viņam diezgan asi, kas atklāja, cik tuvas viņa sirdij ir brāļasievas interses:

— Paldies Dievam, princese ir ārpus aizdomām.

— No otras puses — jā, es piekrītu, — princis atteica, — bet es runāju par sevi.

— Es jums teikšu, brāli, — karalis turpināja, — princeses uzvedība nav pelnījusi jūsu nopēlumu. Jā, protams, viņa ir jauna, varbūt mazliet izklaidīga un pat dīvaina, bet sirds dziļumos — cēla. Francijā ne vienmēr pareizi izprot angļu raksturu un angļu tikumu brīvība daudzreiz pārsteidz tos, kas nezina, cik tīra dvēsele slēpjas tās pamatos.

— Nu ko, — princis sāka aizvien vairāk skaisties, — ja jau jūsu majestāte dod grēku atlaidi manai sievai, ko es apsūdzu, tad, protams, viņa ir nevainīga un man atliek vienīgi apklust.

— Klausieties, brāli, — karalis dedzīgi iebilda, jo sirdsapziņa viņam čukstēja, ka princim ir zināma taisnība, — viss, ko es saku un viss, ko es daru, ir jūsu laimes labā. Es uzzināju, ka jūs sūdzaties par princeses nepietiekamu uzticēšanos un uzmanību, tāpēc negribēju, lai jūsu satrau­kums ieilgtu. Mans pienākums ir sargāt jūsu ģimenes laimi, tāpat kā es to darītu viszemākajam no maniem pavalstniekiem. Ar lielāko prieku es pārliecinājos, ka jūs uztraucaties veltīgi.

— Tātad jūsu majestāte pārliecinājās par princeses nevainīgumu, — princis turpināja kā pratinādams un nenolaida acis no brāļa, — un es noliecos cieņā pret karalisko gudrību, bet vai jūs esat pārliecināts arī par to personu nevainīgumu, kas radīja skandālu, par ko es sūdzos?

— Jums taisnība, brāli, — karalis piekrita. — Es par to nopietni padomāšu.

Šajos vārdos izskanēja gan mierinājums, gan pavēle. Princis to sapra­ta un aizgāja.

Ludviķis vēlreiz devās pie mātes. Saruna ar brāli viņu nenomierināja, un viņš juta nepieciešamību saņemt labāku attaisnojumu savai rīcībai.

Austrijas Anna pret de Giša kungu nebija tik labvēlīga kā pret Ba- kingemas hercogu.

Jau no pirmajiem vārdiem viņa noprata, ka Ludviķis nav noskaņots bargi. Tad viņa pati sāka runāt bargā balsī.

Tā bija viena no labās karalienes viltībām, lai izzinātu patiesību. Lud­viķis toties vairs nebija bērns: jau gandrīz gadu būdams karalis, viņš bija iemācījies izlikties.

Uzmanīgi klausīdamies Austrijas Annu, viņš pēc dažiem izteiksmī­giem skatienieniem un veikliem mājieniem pārliecinājās, ka karaliene ir vai nu uzminējusi vai vismaz jūt aizdomas par viņa vājību pret princesi.

Austrijas Anna bija visnoderīgākā no viņa palīgiem un visbīstamākā no ienaidniekiem.

Tāpēc Ludviķis mainīja taktiku.

Viņš vainoja princesi, attaisnoja princi un mierīgi noklausījās visu, ko māte teica par de Gišu, tāpat kā agrāk bija uzklausījis viņas sacīto par Bakingemu.

Karalis atstāja māti tikai tad, kad viņa jutās pārliecināta, ka guvusi pilnīgu U/^varu.

Vakarā visi galminieki pulcējās uz baleta mēģinājumu.

Līdz tam nabaga de Gišam bija vairāki apmeklētāji.

Vienu no tiem viņš gaidīja ar bailēm. Tas bija ševaljē de Lorēns.

Ševaljē izskatījās pavisam mierīgs.

Pēc viņa sacītā, princis bija lieliskā garastāvoklī, tā ka varēja domāt, ka laulības dzīvi neaizēno ne vismazākais mākonītis. Un vispār princis nebija no tiem, kas piemin faunu!

Ševaljē mēģināja uzmundrināt Gišu un pierādīt, ka princese drīz vien pavisam pakļaus sev vīru, un tas, kam būs ietekme uz viņu, varēs ie­tekmēt arī princi.

De Gišs, kā jau neuzticīgs un piesardzīgs cilvēks, atbildēja:

— Var jau būt, ševaljē; es gan uzskatu, ka princese ir ļoti bīstama.

— Kāpēc?

— Viņa pamanījusi, ka princis ne visai aizraujas ar sievietēm.

— Tas tiesa, — ševaljē de Lorēns smiedamies teica.

— Tāpēc princese var izvēlēties pirmo, kas pagadās, lai padarītu vīru greizsirdīgu un piespiestu viņu atgriezties.

— Cik gudra doma! — ševaljē izsaucās.

— Patiesa! — de Gišs atbildēja.

Ne viens, ne otrs nerunāja to, ko domāja. Apvainodams princesi, de Gišs domās lūdza viņai piedošanu.

Ševaljē, apbrīnodams de Giša gudrību, vilināja viņu bezdibenī.

Pēc tam de Gišs tieši noprasīja viņam, kādas sekas bijušas rīta skan­dālam un sevišķi tam, kas notika pusdienlaikā?

— Es jau jums teicu, — ševaljē de Lorēns atbildēja, — visi smējās, un pats princis visvairāk.

— Man gan stāstīja, ka princesi apmeklējis karalis, — Gišs iebilda.

— Kas tur par brīnumu? Princese vienīgā nesmējās, un karalis iegāja pie viņas, lai uzjautrinātu.

— Un?

— Nekas nav mainījies, viss tāpat turpinās.

— Un vakarā notiks baleta mēģinājums?

— Protams.

— Vai jūs esat par to pārliecināts?

— Pilnīgi.

Tobrīd istabā norūpējies ienāca Rauls.

Ševaljē ieraudzīja viņu un, juzdams pret viņu slēptu naidu, tāpat kā pret jebkuru cildenu cilvēku, tūlīt piecēlās kājās.

— Tātad jūs man iesakāt?..— de Gišs vērsās pie viņa.

— Iesaku jums gulēt mierīgi, dārgo grāf.

— Es turpretim došu jums pilnīgi pretēju padomu, de Giš, — Rauls noteica.

— Kādu, mans draugs?

— Sēsties zirgā un jāt uz kādu no jūsu muižām. Tur varat sekot ševaljē padomam un gulēt, cik vien sirds vēlas.

— Ko, aizbraukt? — izlikdamies izbrīnījies, ševaljē iesaucās. — Kā­pēc gan lai de Gišs dotos prom?

— Tāpēc — un jūs to nevarat nezināt, — tāpēc ka visi par to vien runā, kā par skandālu, kas noticis starp princi un de Gišu.

De Gišs nobāla.

— Neviens nerunā, — ševaljē iebilda, — neviens pats. Jums nav pa­reizi atstāstīts, de Braželona kungs.

— Gluži otrādi, cienītais kungs, es to zinu ļoti labi un dodu de Gi- šam drauga padomu.

Šā strīda laikā mazliet apmulsušais de Gišs skatījās te uz vienu, te uz otru padomdevēju.

Viņš nojauta, ka risinās kāda spēle, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi.

— De Giš, — ševaljē vērsās pie grāfa, — vai tad nav tiesa, ka viss norisinājās ne tik vētraini kā acīmredzot domā de Barželons, kurš, starp citu, tur nemaz nebija klāt?

— Ne jau tas ir svarīgi, — Rauls neatkāpās, — vai tas notika vētraini vai ne, jo es nerunāju par pašu notikumu, bet sekām, kādas tam var būt. Es zinu, ka princis draudēja, un es zinu, ka princese raudāja.

— Princese raudāja? — de Gišs nepiesardzīgi izsaucās.

— Ak tā! — ševaljē smiedamies uztvēra. — Tik sīki es nezināju. Patiešām, jūs zināt vairāk nekā es, de Braželona kungs.

— Tieši tāpēc, ka es zinu labāk, ševaljē, es arī uzstāju, lai Gišs brauc prom.