Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Cauri pavērtajiem aizkariem viņš ieraudzīja brāļasievu, kas stāvēja uz ceļiem savas vīramātes priekšā. Viņš varēja dzirdēt, ka jaunā sieviete rūg­ti raud.

Abas karalienes nebija viņu ne redzējušas, ne dzirdējušas.

Filips klusu piegāja pie durvīm un sāka klausīties.

Raudādama jaunā karaliene žēlojās:

— Jā, karalis man nepievērš uzmanību, viņš tikai nododas izpriecām, kurās es nepiedalos.

— Pacietieties, pacietieties, mana meita, — Austrijas Anna viņai spā­niski atbildēja un piebilda vēl dažus vārdus, ko princis nesaprata.

Karaliene atbildēja ar jaunām žēlabām, kurās princis saklausīja tikai vārdu „banos"*, kas tika atkārtots ar īgnumu un sašutumu.

„Banos," nodomāja princis. „Tas nozīmē pelde."

Viņš baidījās, ka viņu negaidīti neatklāj, tāpēc nolēma ieklepoties.

Abas karalienes pagriezās pret viņu.

Ieraudzījusi princi, jaunā karaliene ātri piecēlās un noslaucīja acis.

Māte viņam mīļi uzsmaidīja.

— Ko jūs vēlaties, Filip? — viņa apvaicājās.

— Es?… Neko… — princis nomurmināja. — Es meklēju…

— Ko?

— Es meklēju princesi.

— Princese devās peldēties.

— Bet karalis? — princis noprasīja tādā balsī, ka jaunā karaliene nodrebēja.

Pelde (spān.).

— Karalis un viss galms aizbrauca peldēties, — Austrijas Anna at­bildēja. •

— Bet ko tad jūs, karalien? — princis brīnījās.

— O, es atbaidu visus, kas mīl izklaidēties!

— Acīmredzot es arī, — princis norūca.

Austrijas Anna pamāja vedeklai, un tā aizgāja vienās asarās.

Princis sarauca uzacis.

— Ir nu gan bēdu nams, — viņš sacīja. — Vai jums tā neliekas, māmiņ?

— Jā… nē… nē, taču… te katrs meklē izklaidēšanos.

— Tas arī sarūgtina cilvēkus, kam nepatīk noskatīties svešās izprie­cās.

— Cik jūs dīvaini runājat, mīļo Filip!

— Nudien, māmiņ, es saku to, ko domāju.

— Kas tad noticis?

— Pajautājiet manai brāļasievai, kas jums nupat atklāja savas bēdas.

— Kādas bēdas?

— Es taču dzirdēju. Nejauši, bet visu dzirdēju. Sapratu, ka viņa žēlo­jas par princeses slavenajām peldēm.

— Tās ir muļķības!

— Nu nē, ne vienmēr raud aiz muļķības. Karaliene visu laiku atkār­toja vārdu „banos". Tas taču nozīmē „pelde"?

— Es jums vēlreiz saku, dēls, — Austrijas Anna sacīja, — jūsu brāļa­sievu moka bērnišķīga greizsirdība.

— Ja tā, jūsu majestāte, — princis atteica, — tad es padevīgi at­zīstos, ka mani arī.

— Vai jūs arī moka greizsirdība šīs peldēšanās dēļ?

— Un kā vēl! Karalis dodas peldēties kopā ar manu sievu un neņem līdzi karalieni! Princese dodas peldēties ar karali un pat neuzskata par vajadzīgu brīdināt mani! Un jūs gribat, lai mana brāļasieva vai es būtu apmierināti?

— Mīļo Filip, — Austrijas Anna iebilda, — jūs runājat blēņas. Jūs likāt aizdzīt Bakingemu, jūsu dēļ de Giša kungu izraidīja no galma. Vai tikai jūs tagad negribat aizraidīt karali no Fontenblo?

— O, manas vēlmes tik tālu nesniedzas, jūsu majestāte, — princis skābi noteica. — Es pats gan varu no šejienes aizbraukt, un tā darīšu.

— Aiz greizsirdības uz karali! Greizsirdīgs uz brāli!

— Jā, greizsirdīgs uz karali, uz brāli! Jā, jūsu majestāte, aiz greiz­sirdības!

— Vai zināt, princi, — Austrijas Anna iesaucās, izlikdamās sašutusi un sadusmota, — es sāku domāt, ka jūs patiesi esat sajucis un nozvērējies mani nelikt mierā. Es aizeju, jo galīgi nezinu, ko lai es iesāku ar jūsu iedomām.

To pateikusi, viņa piecēlās un izgāja, atstādama princi trakā niknumā.

Mirkli viņš stāvēja kā apdullis. Atguvies viņš atgriezās staļļos, sa­meklēja zirgu puisi un atkal pieprasīja karieti vai zirgu. Saņēmis atbildi, ka nav ne zirga, ne karietes, viņš izrāva pātagu zirgu puisim no rokām un sāka dzenāt nelaimīgo pa pagalmu, neklausīdamies viņa lūgumos un kliedzienos. Beidzot, galīgi zaudējis spēkus, nosvīdis un drebēdams kā drudzī, Filips atgriezās savās istabās, sadauzīja visu porcelānu un tāds pats kā bija — ar zābakiem un piešiem — iemetās gultā un iekliedzās:

— Palīgā!

Valvēnas vītolu paēnā, kas mērca savu svaigo zaļumu zilajos viļņos, stāvēja liela plakandibena laiva ar trepītēm un gariem, ziliem aizkariem. Laiva deva patvērumu peldētājām Diānām, kuru iznākšanu no ūdens uz­manīja divdesmit dedzīgi Aktaioni*, kas drasēja zirgos gar krastu.

Diez vai īstā Diāna, kautrīgā, garā tērpā ģērbtā Diāna, bija tiku­mīgāka un nepieejamāka nekā princese, jauna un skaista kā dieviete. Cauri

Aktaions — grieķu mitoloģijas varonis, skaists jauneklis, kurš me­dīdams nejauši ieraudzīja dievieti Diānu (Artemīdu) peldoties. Saniknotā dieviete pārvērta Aktaionu par briedi, un viņu saplosīja viņa paša suņi.

medību tunikai pavīdēja apaļš, balts ceļgals; viņas brūnos plecus neslēpa bultu maks, toties augums bija ietīts garā, baltā pārklājā, kam cauri ne­varēja izspiesties pat nekautrīgākā un vērīgākā acs.

Kad viņa kāpa augšup pa trepītēm, divdesmit dzejnieki — viņas klāt­būtnē katrs kļuva par dzejnieku — divdesmit drasējošie dzejnieki aptu­rēja savus zirgus un kā vienā balsī iesaucās, ka pa princeses augumu rit nevis ūdens piles, bet īstas pērles.

Karalis, kas atradās jātnieku vidū, pārtrauca šos jūtu izvirdumus un aizjāja nostāk, baidīdamies aizskart sievietes kautrīgumu un princeses cie­ņu.

Ludviķis smaidīdams klausījās galminieku tērzēšanā, bet varēja manīt, ka viņa uzmanību saista kas cits.

Tādēļ, tiklīdz iešķindējās aizkaru metāla gredzeni, ziņodami, ka die­viete tūlīt parādīsies, karalis ātri pagrieza zirgu un aizjāja gar krastu, pamādams sekot visiem, ko pienākums vai patika saistīja pie princeses.

Pāži nekavējoties metās pie zirgiem. Piebrauca ekipāžas, kas bija stā­vējušas biezi saaugušo koku ēnā. Uzradās vesels pūlis sulaiņu, nesēju, kalpoņu, kas kungu peldes laikā bija tenkojuši, stāvēdami attālāk. Tolaik šie cilvēki bija staigājošas avīzes.

Turpat drūzmējās arī vietējie zemnieki, kas centās ieraudzīt karali un princesi. Astoņas vai desmit minūtes varēja vērot šo nekārtīgo pūli, kas izskatījās visai gleznains.

Karalis nokāpa no zirga un visi galminieki sekoja viņa piemēram. Viņš piedāvāja roku princesei, kura bija tērpusies ar sudrabu bagātīgi cauraustā jātnieces kostīmā, kas brīnišķīgi apkļāva viņas graciozo augu­mu.

Mitrie, tumšie mati ietvēra maigi balto kaklu. Henrietes skaistajās acīs dzirkstīja prieks un veselība. Viņa jutās atspirgusi un dziļi ieelpoja, stāvēdama zem izšūtā saulessarga, ko virs viņas galvas turēja pāžs.

Princese piegāja pie sava zirga. Tas bija lielisks andalūziešu rikšotājs, pilnīgi balts, varbūt nedaudz smagnējs, bet ar skaistu purnu un gudrām acīm; garā aste slaucīja zemi; lielisks arābu un spāņu zirgu krustojums. Princese apstājās pie kāpšļa, it kā viņai nebūtu spēka uzkāpt zirgā. Ka­ralis aptvēra viņas vidukli un pacēla Henrieti, kamēr viņas roka kā ugu­nīga stīpa apkļāva Ludviķa kaklu.

Neviļus Ludviķis piekļāva lūpas pie šīs rokas, un tā neatrāvās. Prin­cese laipni pateicās savam karaliskajam zirgu puisim. Visi zibenīgi uzlēca zirgos.

Karalis un princese pajāja sāņus, lai atbrīvotu ceļu ekipāžām, zirgu puišiem un skrējējiem.