Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Lielākā daļa jātnieku, neņemdami vērā etiķeti, smiedamies un tērzē­dami aiztraucās pakaļ ratiem, kas veda Diānas svītu — daiļās nimfas. Karalis un princese palaida savus zirgus soļos.

Godbijīgā attālumā viņiem sekoja apzinīgākie galminieki, kas centās, lai karalis viņus pamanītu un bija gatavi steigties pie viņa pēc pirmā aicinājuma; viņi ar lielu patiku mētājās ar asprātībām.

Visvairāk joku un smieklu izraisīja neveiksminieks princis.

De Gišu patiesi žēloja un, jāatzīst, pilnīgi pamatoti.

Pa to laiku princese un karalis bija atpūtinājuši zirgus un paspējuši jau reizes simts pačukstēt viens otram tieši to, ko galminieki domāja, tāpēc tagad abi palaida zirgus vieglos rikšos.

Klusās sarunas, neizteiktos mājienus, apslēptos smieklus nomainīja skaļi kliedzieni; sākot ar zirgu puišiem un beidzot ar prinčiem, visus pār­ņēma līksme. Visur skanēja balsis un smiekli Vārnas un sīļi aizlidoja uz visām pusēm; žubītes un zīlītes bariem vien cēlās gaisā, bet stirnas, buki un brieži izbīlī traucās dziļāk mežā.

Smiedamies, trokšņodams un uzjautrinādamies, viss bars traucās uz

pili.

Kad karalis un princese sasniedza pilsētu, viņus sagaidīja pūļa apsvei­kuma kliedzieni.

Princese aizsteidzās pie sava laulātā drauga. Nojauta viņai teica, ka princis pārāk ilgi nav piedalījies vispārējā jautrībā.

Karalis devās pie abām karalienēm; viņš juta pienākumu atalgot viņas vai vismaz vienu no viņām par savu ilgo prombūtni.

Princis sievu nepieņēma. Viņai tika pateikts, ka viņa augstība guļ.

Karali sagaidīja nevis smaidoša Marija Terēze, bet galerijā iznākusi Austrijas Anna; viņa paņēma dēlu aiz rokas un ieveda savās istabās.

Par ko viņi runāja vai, pareizāk sakot, ko māte teica Ludviķim XIV, to neviens nekad neuzzināja; varēja vienīgi nojaust pēc tā, cik apmākušos seju karalis atstāja māti.

Tomēr mūsu uzdevums ir visu izskaidrot un pavēstīt mūsu skaidro­jumus lasītājam. Mēs šo uzdevumu nepildītu, ja lasītājs neko neuzzinātu par šīs sarunas rezultātiem.

Ceram, ka lasītājs tos atradīs nākamajā nodaļā.

> i

Karalis iegriezās savās istabās, lai dotu dažus rīkojumus un arī maz­liet sakopotu domas, un atrada uz sava tualetes galdiņa zīmīti, kas acīm­redzot bija rakstīta izmainītā rokrakstā.

Viņš to atplēsa un izlasīja:

«Atnāciet labi ātri, man jums ļoti daudz kas sakāms."

Karalis un princese tik nesen bija šķīrušies, ka grūti saprast, kā šis „daudz kas" varēja sakrāties pēc tā „daudz kā", ko viņi viens otram bija pateikuši pa ceļam no Valvēnas uz Fontenblo.

Zīmīte bija rakstīta steigā, un tas lika karalim pārdomāt.

Viņš mazliet uzposās un devās pie princeses.

Nevēlēdamās izrādīt, ka gaida viņu, princese ar savām galma dāmām bija izgājusi dārzā.

Uzzinājis, ka princese pastaigājas, karalis pasauca divus galminiekus, kas atradās tuvumā un uzaicināja viņus uz dārzu.

Princese bija sarīkojusi tauriņu ķeršanu plašā pļavā, ko ietvēra helio­tropi un irbulenes.

Viņa skatījās, kā jauniņās un veiklās galma dāmas skraida, bet pati nepacietīgi gaidīja karali.

Smilšu čirkstoņa zem zābakiem lika viņai pagriezties. Ludviķis XIV bija bez cepures; viņš ar spieķa vēzienu notrauca tauriņu, ko pēc tam no zāles pacēla aiz viņa nākošais dc Sentenjans.

— Skatieties, princese, es arī piedalos tauriņu ķeršanā, — viņš pie­nācis teica. — Kungi, — karalis piebilda, vērsdamies pie savas svītas, — sāciet ķert tauriņus un atdodiet savu medījumu dāmām.

Tā visi apkārtējie tika aizraidīti.

Bija uzjautrinoši vērot, kā večuki un resnuļi tekāja pakaļ tauriņiem, zaudēdami cepures un tā dauzīdami ar spieķiem mirtes un irbulenes, it kā cīnītos ar spāniešiem.

Karalis pasniedza princesei roku un pavadīja viņu uz vaļēju lapenīti, kas kāda dārznieka dīvainās iedomas dēļ bija aplikta ar sūnām. Tajā viņi bija visu acu priekšā un arī paši varēja visu pārredzēt, tādēļ neviens nevarēja nemanīts noklausīties viņu sarunu.

No turienes karalis ar žestiem un galvas mājieniem apsveica un uz­mundrināja ķērājus. Sprauzdams taureni uz zelta adatas un it kā ru­nādams par to ar princesi, viņš teica:

— Šķiet, ka šeit mēs varam netraucēti runāt.

— Jā, valdniek, man vajadzēja izrunāties ar jums divatā, bet tomēr visu acu priekšā.

— Man arī, — Ludviķis atteica.

— Vai mana zīmīte jūs pārsteidza?

— Izbiedēja! Tomēr tas, ko es gribu jums teikt, ir daudz svarīgāk.

— Diez vai! Vai jūs zināt, ka princis man slēdza savas durvis?

— Jums! Kāpēc?

— Vai jūs nenojaušat?

— Ak vai, princese, liekas, ka mēs gribam teikt viens otram vienu un to pašu.

— Kas tad notika ar jums?

— Atgriezies mājās, es sastapu māti, un viņa aizveda mani pie sevis.

— O, karalieni māti!… Tas ir ļoti nopietni, — princeses balsī iezagās nemiers.

— Domāju gan! Lūk, ko viņa man teica… Tikai ļaujiet man sākt ar nelielu priekšvārdu.

— Valdniek, es jūs klausos.

— Vai princis jums kaut ko stāstīja par mani?

— Bieži.

— Bet par savu greizsirdību?

— O, vēl biežāk!

— Par greizsirdību uz mani?

— Nē, nevis uz jums, bet…

— Jā, es zinu, uz Bakingemu un Gišu — pilnīgi pareizi. Iedomā­jieties, tagad viņš sadomājis būt greizsirdīgs uz mani.

— Ak tā! — princese zobgalīgi pasmaidīja.

— Man šķiet, mēs neesam devuši ne mazākā iemesla…

— Vismaz es… Kā jūs uzzinājāt par prinča greizsirdību?

— Māte man stāstīja, ka princis iedrāzies pie viņas kā jucis un iz­gāzis pār jums veselu kaudzi pārmetumu… atvainojiet mani…

— Nekas, runājiet.

— Par jūsu koķetēšanu. Māte centusies viņu nomierināt; uz to viņš atbildējis, ka vairs neko negrib dzirdēt.

— Cilvēki ir ļauni, valdniek. Cik nejauki! Brālis un māsa nevar pat parunāties, lai nesāktos tenkas vai pat nerastos aizdomas! Mēs taču ne­darām neko sliktu, valdniek, mēs pat nedomājam neko tādu.

To teikdama, viņa uzmeta karalim lepnu un izaicinošu skatienu, kāds varētu iekvēlināt pat visvēsāko un saprātīgāko cilvēku.

— Protams, — Ludviķis nopūtās.

— Tiesa, mēs bieži mēdzam būt kopā, jo mums ir vienādas domas un gaume. Varētu patiešām rasties kārdinājums, bet tas taču nav noticis! Jūs man esat tikai brālis un nekas vairāk.

Karalis sadrūma, bet viņa turpināja:

— Kad jūsu roka sastopas ar manu, tas neizsauc tādu satraukumu, tādas trīsas… kā, teiksim, mīlētājiem…

— Diezgan, lūdzu jūs! — izdvesa nomocītais karalis. — Jūs esat ne­žēlīga un gribat mani nogalināt.

— Ko tas nozīmē?

— Jūs… jūs taču skaidri pateicāt, ka neko nejūtat pret mani.

— O, valdniek… to es nesaku… Manas jūtas…

— Henriete… es vēlreiz lūdzu… pietiek… Ja jūs iedomājaties, ka es­mu tikpat auksts kā jūs, tad jūs maldāties.

— Es jūs nesaprotu.

— Nu, labi, labi, — karalis nopūtās un nodūra acis. — Tātad mūsu tikšanās… rokasspiedieni… skati… Piedodiet… Jā, jums taisnība… es sapro­tu, ko jūs gribat teikt…

Viņš nolaida galvu un aizsedza seju ar rokām.

— Izturieties savaldīgāk, valdniek, — princese strauji noteica, — uz jums skatās de Sentenjana kungs.

— Jā gan, — Ludviķis dusmīgi izsaucās. — Man nav ne vismazākās brīvības, attiecībās ar cilvēkiem man nevar būt ne vienkāršības, ne pa­tiesuma… Domā, ka esi atradis draugu, bet patiesībā ieraugi spiegu… domā, ka esi atradis draudzeni, bet atrodi… māsu.