Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Uzmanieties, valdniek!

— Ak Dievs, ko tad es izdarīju?

— Man būs jāņem atpakaļ uzslavas, kuras es jums dāvāju pārāk de­vīgi… Es jūs nosaucu par saprātīgu un piesardzīgu… Bet jūs sākat tik neprātīgi! Vai tad kaislība var uzliesmot vienā mirklī kā lāpa? Vai tad tāds karalis kā jūs uzreiz, bez kādas sagatavošanās, var krist pie kājām tādai kā Lavaljēra?

— Henriete, Henriete! Es jūs turu pie vārda… Mēs vēl neesam uz­sākuši kampaņu, bet jūs jau man uzbrūkat.

— Nē, es tikai jūs brīdinu. Lai jūsu liesmas iedegas pamazām, pa­kāpeniski, nevis uzreiz. Ja jūs izrādīsiet tādu dedzību, neviens neticēs, ka jūs esat iemīlējies, bet nodomās, ka karalis ir sajucis prātā, ja tikai uzreiz neatklās jūsu spēli. Reizēm cilvēki nav nemaz tik dumji kā izskatās.

Karalim nācās atzīt, ka princese ir gudra kā eņģelis un viltīga kā velns.

Viņš palocījās.

— Labi, lai notiek, — Ludviķis sacīja. — Es pārdomāšu savu uz­brukuma plānu. Jūs zināt, ka Maigo Jūtu Zemē* ir daudz apgabalu. Nu, lūk, es vispirms apstāšos Aplidošanas ciemā, Mīlestības vēstulīšu mājā, bet pēc tam soļošu uz Atklāto Mīlestību. Kā jūs zināt, tur ir taisns ceļš. Skiderī madāma man nekad nepiedotu, ja es pārlēktu pāri kādai pieturai.

XVII gs. franču romānisti izdomāja īpašu „Maigo Jūtu Zemi". Rakstniece Skiderī izmantoja šo tēmu savos romānos. Viņas dar­bam „Klēlija" pievienota šīs zemes karte, kurā atzīmētas dažādas vietas, pilsētas, ciemi, upes, kas saucas, piemēram, „Aplidošana", «Vienaldzība", „Naidīgums", „Mīlestības sūtījumi", „Atklāta mī­lestība", «Greizsirdība" utt.

— Lūk, tagad jūs esat uz pareizā ceļa, valdniek. Bet vai mums nav laiks šķirties?

— Ak vai, ir laiks; mūs tik un tā izšķirs.

— Patiešām, — Henriete noteica, — šurp svinīgi nes de Tonē-Ša­rantas jaunkundzes sfinksu tauru pavadībā, kā jau tas piederas mednie­ku svētkos.

— Tātad nolemts: šodien pastaigā pa mežu es iešu dziļāk biezoknī un, sastapis Levaljēru vienatnē, bez jums…

— Es viņu aizsūtīšu prom. Par to es parūpēšos.

— Lieliski! Es pieiešu pie viņas un visu viņas draudzeņu klātbūtnē raidīšu pirmo bultu.

— Tikai nomērķējiet labi, lai ncaizšautu garām un trāpītu tieši sirdī, — princese smiedamās teica.

Viņa izšķīrās ar karali un devās pretī jautrajam gājienam, kas tuvojās ar tauru skaņām, izsaucieniem un situācijai atbilstošām ceremonijām.

Pēc pusdienām, kas beidzās ap pieciem, karalis iegāja savā kabinetā, kur viņu gaidīja šuvēji.

Bija paredzēta slavenā Pavasara kostīma pielaikošana, pie kura strā­dāja daudzi galma mākslinieki.

Visas lomas baleta izrādes dalībnieki jau bija iestudējuši. Karalis gri­bēja sagādāt pārsteigumu. Ticis galā ar darīšanām, viņš tūlīt pat lika pa­saukt abus savus ceremonijmeistarus — Vilruā un Sentenjanu.

Abi paziņoja, ka gaida tikai viņa pavēli, viss ir gatavs un var sākt. Vienīgi vajag, lai būtu labs laiks un silta nakts.

Karalis atvēra logu. Pār koku galotnēm slīdēja zeltīti vakara mākoņi. Parādījās mēness.

Spuguļgludie zaļie dīķi dusēja kā apburtā mierā. Gulbji bija sakļāvuši spārnus un snauda uz ūdens, atgādinādami noenkurotus kuģus.

Uzmetis acis šai burvīgajai ainai, karalis tūlīt deva rīkojumu, ko de Vilruā kungs un de Sentenjana kungs tikai gaidīja.

Izpildīt to vajadzēja karaliski, tādēļ bija jāatrisina vēl kāds jautājums. Ludviķis XIV jautāja:

— Vai jums ir nauda?

— Valdniek, — Sentenjans atbildēja, — mēs jau norunājām ar Kol­bēra kungu.

— Ļoti labi.

— Kolbēra kungs teica, ka viņš ieradīsies pie jūsu majestātes, tiklīdz jūs izteiksiet vēlēšanos turpināt svētkus.

— Labi, lai ienāk.

Šķita, ka Kolbērs klausījies aiz durvīm. Tiklīdz karalis pieminēja viņa vārdu, Kolbērs ienāca.

— Ļoti patīkami, Kolbēra kungs, — karalis sacīja. — Jūs, kungi, sā­ciet savus pienākumus.

Sentenjans un Vilruā atvadījās.

Karalis apsēdās krēslā pie loga.

— Es šodien dejošu baletā, Kolbēra kungs, — viņš teica.

— Tātad rītdien man jāsamaksā rēķini, valdniek.

— Kāpēc?

— Es piegādātājiem apsolīju samaksāt rēķinus nākamajā dienā pēc baleta.

— Ja jau solījāt, Kolbēra kungs, tad maksājiet.

— Labi, valdniek. Tikai, lai maksātu, vajadzīga nauda, kā mēdza teikt de Ledigjēra kungs.

— Ko? Vai tad četri miljoni, ko apsolīja Fukē kungs, vēl nav iz­maksāti! Es jums aizmirsu to pajautāt.

— Valdniek, jūsu majestāte tos saņēma norunātajā laikā.

— Nu?

— Valdniek, šos četrus miljonus nedēļas laikā aprija krāsainie stikli, uguņošana, vijoles un pavāri.

— Patiešām?

— Līdz pēdējam sū. Katru reizi, kad jūsu majestāte lielā dīķa krastos pavēlēja rīkot ilumināciju, sadega tik daudz eļļas, cik ūdens ir visos ba­seinos.

— Labi, labi, Kolbēra kungs. Tātad jums vairāk naudas nav?

— Man nav, bet Fukē kungam ir.

Kolbēra seja iemirdzējās ļaunā priekā.

— Ko jūs gribat ar to teikt? — Ludviķis jautāja.

— Valdniek, mēs jau paņēmām no Fukē kunga sešus miljonus. Viņš tos iedeva tik labprāt, ka droši vien neatteiksies dot vēl, ja būs vajadzīgs. Tagad pienācis laiks viņam atvērt maku.

Karalis sarauca uzacis.

— Kolbēra kungs, — viņš noskaldīja, — es tā nedomāju. Es negribu nostādīt sarežģītā situācijā savu uzticamo kalpu. Fukē kungs nedēļas laikā jau izmaksājis sešus miljonus, tā ir pietiekami liela summa.

Kolbērs nobālēja.

— Pirms kāda laika jūsu majestāte domāja citādi, kaut vai todien, kad pienāca ziņa no Belilas, — viņš iebilda.

— Pēc tam, kungs, es mainīju savas domas.

— Un jūsu majestāte vairs netic sazvērestībai?

— Intendanta palīga kungs, tā ir tikai mana darīšana, un es jums jau teicu, ka pats nodarbošos ar savām lietām.

— Tātad sev par nelaimi es esmu nonācis jūsu majestātes nežēlas­tībā! — Kolbērs iekliedzās, drebēdams no bailēm un niknuma.

— Nemaz. Gluži otrādi, jūs man ļoti patīkat.

— Ak, valdniek, — mantzinis sacīja, liekuļodams vienkāršību, kas glaimoja Ludviķa patmīlībai, — kāda jēga, ka es patīku jūsu majestātei, bet nevaru būt jums noderīgs?

— Jūsu pakalpojumi noderēs citreiz.

— Kā jūs pavēlēsiet rīkoties tagad, jūsu majestāte?

— Jums vajadzīga nauda, Kolbēra kungs?

— Apmēram septiņsimt tūkstoši livru, valdniek.

— Jūs tos saņemsiet no manas personīgās kases.

Kolbērs palocījās.

— Tomēr, — Ludviķis piebilda, — diez vai jūs pat ar savu taupī­gumu varēsiet iztikt ar tik niecīgu summu, tāpēc es izrakstīšu jums orderi par trim miljoniem.

Karalis paņēma spalvu un uzrakstīja dažus vārdus. Dodams papīru Kolbēram, viņš vēl noteica:

— Varat būt mierīgs, Kolbēra kungs, man ir īsti karalisks plāns.

Šie vārdi tika pateikti ļoti svinīgi, jo karalis atbilstošā situācijā prata piešķirt savām runām sevišķu nozīmīgumu. Pēc tam viņš atlaida Kolbēru un pavēlēja pasaukt skroderus.

Fontenblo visi drīz vien uzzināja, kādu pavēli karalis devis ceremo- nijmeistariem. Viņi zināja, ka karalis uzlaiko kostīmu, un vakarā notiks balets.

Tajā pašā laikā kā pēc burvju pavēles visi, kas vien prata noturēt pirkstos adatu un atšķirt kamzoli no biksēm, kā saka Moljērs, tika aici­nāti palīgā frantiem un dāmām.