Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Redzēdams, ka uz viņa sveicienu neatbild, viņš panāca vēl vienu soli tuvāk un, balsij aizraujoties, izteica:

— Jūsu augstība, man ir tas gods apliecināt jums savu visdziļāko cie­ņu.

Šoreiz viņas karaliskā augstība atļāvās pacelt uz grāfu gurdas acis.

— Ā, tas esat jūs, de Giša kungs, — viņa vienaldzīgi noteica, — esiet sveicināts!

Un tūlīt pat novērsās.

Grāfs tikko spēja savaldīties.

— Jūsu karaliskā augstība, jūs dejojāt apbrīnojami, — viņš izdvesa.

— Jums tā šķiet? — princese nevērīgi attrauča.

— Jā, jūsu loma pilnībā atbilst jūsu karaliskās augstības raksturam.

Princese pagriezās un uzmeta dc Gišam vērīgu skaidro acu skatienu.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Jūs tēlojat daiļu, augstprātīgu un vējīgu dievieti, — viņš atbildēja.

— Vai jūs runājat par Pomonu, grāf?

— Es runāju par dievieti, ko jūs tēlojat, jūsu karaliskā augstība.

Princese savilka seju.

— Jūs pats, kungs, arī esat lielisks dejotājs, — viņa atteica.

— O, jūsu augstība, es piederu pie tiem, ko vispār neievēro, bet ja arī uz mirkli pamana, tad tūlīt pat aizmirst.

Viņš smagi, saraustīti nopūtās, steidzīgi paklanījās un pazuda aiz de­korācijām, ar rūgtumā drebošu sirdi, galvai degot un acīm sausi kvēlojot.

Princese tikai viegli paraustīja plecus.

Pamanījusi, ka galma dāmas delikāti pagājušas sānis, viņa ar skatienu tās paaicināja atpakaļ.

Tās bija de Tonē-Šaranta un de Montalē.

— Jaunkundzes, vai jūs dzirdējāt? — princese noprasīja.

— Ko tad, jūsu augstība?

— To, ko teica grāfs de Gišs?

— Nē, nedzirdējām.

— Apbrīnojami, — princese līdzjūtīgi sacīja, — kā izraidīšana ie­tekmējusi nabaga de Giša prāta spējas.

Viņa turpināja, paceldama balsi, lai nelaimīgais nepalaistu garām ne vārda:

— Pirmkārt, viņš slikti dejoja un turklāt sarunāja milzum daudz blē­ņu.

Pēc tam Henriete piecēlās, dungodama melodiju, kuras pavadībā vi­ņai tūlīt bija jādejo.

Gišs to visu dzirdēja. Bulta dziļi ieurbās viņa sirdī.

Sapīcis, vairīdamies izjaukt svētkus, viņš metās bēgt, pa ceļam dīrā­dams lupatās savu brīnišķīgo Vertumna tērpu un uz visām pusēm kaisī­dams vīnogu zarus, vīģu un mandeļu lapas un pārējos dieva atribūtus.

Pēc ceturtdaļstundas viņš atgriezās teātrī.

Princese beidza savus pā.

Viņa pamanīja grāfu, bet neskatījās uz to, savukārt satracinātais de Gišs uzgrieza viņai muguru, kad Henriete savu nimfu un vesela bara glaimotāju pavadībā gāja garām.

Tobrīd citā teātra pusē pie dīķa sēdēja sieviete, kuras skatiens bija vērsts uz vienu vienīgu spilgti apgaismotu vietu teātrī.

Tā bija karaļa loža.

Izgājis no teātra, lai ieelpotu svaigu gaisu, de Gišs garāmejot palo­cījās viņai.

Viņa piecēlās ar tādu izskatu kā sieviete, kas pārsteigta sapņos, ko vēlētos noslēpt pat no sevis pašas.

Gišs pazina viņu un apstājās.

— Labvakar, jaunkundzi — viņš laipni ierunājās.

— Labvakar, grāf!

— De Lavaljēras jaunkundz, — de Gišs viņu uzrunāja, — es esmu laimīgs, ka satiku jūs.

— Arī es ļoti priecājos par mūsu tikšanos grāf, — jaunā meitene teica, sakustēdamās, lai ietu prom.

— O, es jūs lūdzu, palieciet, — de Gišs turpināja. — Jūs mīlat vien­tulību. Arī es to ļoti labi saprotu; tādas tieksmes ir visām sievietēm, kam ir laba sirds. Neviena no tām negarlaikosies tālumā no galma izpriecām. Ak, jaunkundz, jaunkundz!

— Kas jums kaiš, grāf? — Lavaljēra izbijusies vaicāja. — Jūs laikam esat par kaut ko sarūgtināts?

— Es? Nē, nē, es nepavisam neesmu sarūgtināts.

— Tādā gadījumā, de Giša kungs, atļaujiet man jums pateikties. Es zinu, ka tikai pateicoties jūsu gādībai, mani iecēla par princeses galma dāmu.

— Jā, es atceros un ļoti priecājos, jaunkundz. Jūs laikam esat iemīlē­jusies?

— Es?

— Ak, piedodiet, es nezinu, ko runāju; tūkstoškārt lūdzu piedošanu. Princesei bija pilnīga taisnība; cietsirdīgā izraidīšana ietekmējusi manas gara spējas.

— Bet man šķiet, grāf, karalis jūs uzņēma labvēlīgi?

— Jums tā šķiet? Labvēlīgi… šķiet, ka labvēlīgi… jā…

— Nu, protams, labvēlīgi; jūs taču laikam atgriezāties bez viņa at­ļaujas?

— Tas tiesa, un man šķiet, ka jums taisnība, jaunkundz. Vai jūs te kaut kur neesat redzējusi vikontu de Braželonu?

Atskanot šim vārdam, Lavaljēra sarāvās.

— Kāpēc jūs tā jautājat? — viņa ar pūlēm izteica.

— Ak Dievs! Vai es jūs aizvainoju? — de Gišs aptvēra savu kļūdu. — Tādā gadījumā es esmu nelaimīgs cilvēks, ko atliek vienīgi nožēlot.

— Jā, jūs esat nelaimīgs un nožēlas necienīgs, de Giša kungs; acīm­redzot jūs smagi ciešat.

— Ak, jaunkundz, kādēļ gan man nav padevīgas māsas, īsta drauga…

— De Giša kungs, jums ir draugi, un vikonts de Braželons, kuru jqs tikko pieminējāt, šķiet, arī ir jūsu draugs.

— Jā, viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem. Uz redzēšanos, jaunkundz, uz redzēšanos.

Viņš kā neprātīgs metās uz dīķa pusi. Grāfa tumšā ēna pārslīdēja spoži apgaismotajām īvēm un izlocījās dīķa vizuļojošajā virsmā.

Lavaljēra līdzjūtīgi noskatījās viņam pakaļ.

— Jā, jā, - Luīze pie devis noteica, — viņš cieš, un es sāku nojaust, kāds tam iemesls.

Šajā brīdī pie viņas pieskrēja draudzenes — de Montalē un de Tonē- Šarantas jaunkundzes.

Viņas tikko bija nomainījušas nimfu kostīmus pret savām kleitām un, skaistās nakts un savu panākumu uzbudinātas, atskrēja pie savas drau­dzenes.

— Kā! Jūs jau esat šeit? — viņas iesaucās. — Mēs domājām, ka pirmās ieradīsimies norunātajā vietā.

— Es te esmu jau ceturtdaļstundu, — Lavaljēra atteica.

— Vai tad jums nepatika dejas?

— Nē.

— Un visa izrāde?

— Arī nē. Man labāk patīk skatīties uz šo tumšo mežu, kura bie­zokņos šur tur iemirdzas uguntiņas, it kā tur mirkšķinātu sarkanas acis.

— Cik poētiska būtne ir mūsu Lavaljēra, — de Tonē-Šaranta teica.

— Neciešama! — Montalē iebilda. — Kad mēs uzjautrināmies, viņa raud, bet, kad mūs aizvaino un mēs, sievietes, raudam, Lavaljēra smejas.

— Nē, es gan neesmu tāda, — de Tonē-Šaranta piebilda. — Kas mani mīl, lai glaimo un kas man glaimo, tas man patīk, bet, kas man patīk…

— Kāpēc tad tu neturpini? — Montalē skubināja.

— Tas ir sarežģīti, — de Tonē-Šarantas jaunkundze atcirta, skaļi smiedamās. - Pabeidz manā vietā, ja jau tu esi tik gudra.

— Vai jums, Luīze, kāds patīk? — Montalē apvaicājās.

— Par to nevienam nav nekādas daļas, — meitene noteica, piecel­damās no apsūnojušā soliņa, uz kura bija nosēdējusi visu baleta laiku. — Paklau, mēs taču norunājām šodien izklaidēties bez uzraudzības un pava­doņiem. Mēs esam trijatā, mēs esam draudzenes, laiks ir lielisks; paska­tieties, cik lēni mēness slīd pa debesīm, ar sudrabotu gaismu pārliedams kastaņu un ozolu galotnes. Cik brīnišķīga pastaiga! Mēs aizbēgām turp, kur mūs neredzēs neviena acs un kur mums neviens nesekos. Montalē, vai atceraties Šavernī un Šamboras mežus un papeles Bluā? Tur mēs uzticējām viena otrai savas cerības.

— Un noslēpumus.

— Es arī bieži sapņoju, — teica de Tonē-Šarantas jaunkundze, — bet…

— Viņa neko nestāsta, — Montalē ieteicās,— un tas, par ko domā de Tonē-Šarantas jaunkudze, zināms tikai Atenaisai.