Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kā tas arī nebūtu, es teicu patiesību.

— Neticami!

— Bet iedomājieties, ka…

— Ko tad? Pasaki.

— Izsakiet līdz galam, citādi mēs varam iedomāties kaut ko tādu, kas jums pat sapnī nav rādījies.

— Iedomājieties… iedomājieties, man likās, ka es mīlu, bet patiesībā tā nemaz nav.

— Kā, vai tu nemīli?

— Ko lai dara! Ja jau es nerīkojos kā citas iemīlējušās, tātad es nemīlu, mana stunda vēl nav situsi.

— Sargies, Luīze! — Montalē brīdināja. — Es tev atbildēšu ar to pašu, ko tu teici man. Raula šeit nav, neapvaino viņu, esi augstsirdīga; apsver visu un, ja nonāksi pie secinājuma, ka tu viņu nemīli, tad pasaki viņam atklāti. Nabaga jauneklis!

Viņa atkal iesmējās.

— Jaunkundze nupat žēloja de Giša kungu, — Atenaisa ieteicās. — Vai tikai te nav kāds sakars? Varbūt līdzjūtība pret vienu izskaidro vie­naldzību pret otru?

— Nu labi, — Luīze skumji sacīja, — apvainojiet vien mani; jūs ne­spējat mani saprast.

— Ak kungs, kāds aizvainojums, sarūgtinājums, asaras! — Montalē iesaucās. — Mēs tikai jokojamies, Luīze; varu tev apliecināt, ka mēs ne­maz neesam tādas briesmones, kā tu domā. Paskaties kaut vai uz lepno Atenaisu; viņa gan nemīl de Montespana kungu; tas tiesa, bet viņa būtu izmisusi, ja Montespans nemīlētu viņu… Un es, es smejos par Malikorna kungu, bet nabaga Malikorns, kad grib, tad lieliski prot skūpstīt manu roku. Turklāt pat vecākajai no mums vēl nav pat divdesmit gadu… viss vēl priekšā!

— Jūs nudien esat jukušas! — Luīze nočukstēja.

— Jā, — Montalē atteica, — vienīgi tu esi tā prātīgā.

— Protams!

— Tātad jūs tomēr mīlat nabaga Braželonu? — Atenaisa noprasīja.

— Varbūt, ka viņa vēl nav īsti pārliecināta, — Montalē pātrauca draudzeni. — Katram gadījumam, Atenaisa, ņem vērā: ja de Braželona kungs izrādīsies brīvs, tad vispirms apskati viņu labi, pirms dod vārdu de Montespana kungam.

— Mana dārgā, de Braželona kungs nav vienīgais interesantais vī­rietis. Piemēram, de Giša kungs nemaz nav sliktāks.

— Šovakar ballē viņam nebija piekrišanas, — Montalē teica, — prin­cese nepagodināja viņu ne ar vienu skatienu.

— Sentenjana kungs gan bija spīdošs; es esmu pārliecināta, ka dau­dzas, kas redzēja viņu dejojam, to tik ātri neaizmirsīs. Vai ne, Lavaljēra?

— Ko jūs prasāt man? Es viņu neredzēju un nezinu.

— Nav ko lielīties ar savu tikumību! Jums taču ir acis!

— Man ir lieliska redze.

— Tad jau šovakar jūs redzējāt visus mūsu dejotājus?

— Jā, gandrīz.

— „Gandrīz" neskan sevišķi laipni pret viņiem.

— Neko darīt!

— Kuram tad no tiem kavalieriem, ko jūs redzējāt, jūs dodat priekš­roku?

— Jā, — Montalē piebalsoja, — vai de Sentenjana kungam, de Giša kungam, de…

— Nevienam, visi bija vienlīdz labi.

— Vai patiešām jums neviens neiepatikās no šis spīdošās sabiedrības pasaules spožākajā galmā?

— To es nesaku.

— Nu tad uzticieties mums. Pasakiet, kurš ir jūsu ideāls.

— Ideāls?

— A, tātad tomēr ir?

— Es jūs galīgi nesaprotu, — zaudējusi pacietību, Lavaljēra iesaucās. — Tāpat kā man, arī jums taču ir sirds un acis pierē, bet jūs varat pļāpāt par de Giša kungu, de Sentenjana kungu, vēl kādu, kaut gan ballē bija karalis.

Luīzes strauji izteiktie satrauktie un kaislīgie vārdi abām draudzenēm izraisīja izbrīna kliedzienu, un Lavaljēra pati nobijās no tā, ko bija iztei­kusi.

— Karalis! — Montalē un Antenaisa iesaucās kā vienā balsī.

Luīze aizsedza seju ar rokām un nokāra galvu.

— Jā, jā! Karalis! — viņa izdvesa. — Vai jums šķiet, ka kāds varētu līdzināties viņam?

— Jaunkundz, jums laikam bija taisnība, kad teicāt, ka jums ir lie­liska redze; jūs redzat tālu, pat pārāk tālu. Tikai diemžēl karalis nav no tiem, uz ko mēs drīkstētu mest acis.

— Jums ir taisnība! — Luīze iesaucās. — Ne jau katrs drīkst ne­sodīti skatīties saulē; bet es tomēr skatīšos uz viņu, lai arī tas padarītu mani aklu.

Tobrīd, it kā atbildot uz šiem vārdiem, aiz netālā krūma iečabējās lapas un nošalca zīds.

Galma dāmas izbīlī pielēca kājās. Viņas skaidri redzēja, ka šūpojas zari, bet nebija pamanījušas, kas tos sakustinājis.

— Ak, tas droši vien ir vilks vai mežakuilis! — Montalē iekliedzās. — Bēgsim ātrāk!

Ārprātīgās bailēs visas trīs aizdrāzās pa pirmo ceļu, kas gadījās, un atvilka elpu tikai meža malā.

Tur viņas apstājās, piespiedās viena pie otras; sirdis visām dauzījās; viņām izdevās atgūties tikai pēc vairākām minūtēm. Lavaljēra bija galīgi zaudējusi spēkus.

Ora un Atenaisa viņu atbalstīja.

— Mēs tik tikko izglābāmies, — Montalē izteica.

— Ak, jaunkundz, — Luīze iebilda, — es baidos, ka tas bija kaut kas bīstamāks par vilku. Labāk lai mani būtu saplosījis zvērs, nekā kāds noklausījies. Ak, es biju pavisam neprātīga! Kā es varēju kaut ko tādu izteikt vai tikai iedomāties!

To teikdama, viņa noslīga zemē kā smildziņa; kājas ļima, spēki viņu atstāja, viņa zaudēja samaņu, izslīdēja no draudzeņu rokām un nokrita zālē.

*

Atstāsim nabaga Lavaljēru bezsamaņā, lai draudzenes aprūpē viņu, bet paši atgriezīsimies pie karaļu ozola.

Meitenes vēl nebija paguvušas aizskriet ne divdesmit soļu, kad lapu čabēšana, kas viņas izbiedēja, kļuva skaļāka.

Pašķirdams zarus, no krūmiem iznāca kāds cilvēks; nokļuvis pļaviņā un ieraudzījis, ka soliņš ir tukšs, viņš sāka skaļi smieties.

Viņš deva zīmi, un aiz krūmiem parādījās arī viņa pavadonis.

— Valdniek, — pavadonis ieteicās, — jūs nu gan laikam nobiedējāt mūsu jaunkundzes, kas dūdoja par mīlestību?

— Diemžēl jā, — karalis atbildēja. — Nebaidies, Sentenjan, nāc ārā.

— Laimīga tikšanās, valdniek! Ja es drīkstētu dot jums padomu, ne­būtu slikti sekot viņām.

— Viņas jau ir tālu.

— Nieki! Viņas ar prieku ļautu sevi panākt, it īpaši, ja zinātu, kas dzenas viņām pakaļ.

— Tu nu gan esi pašpārliecināts!

— Kā gan citādi! Es esmu vienas gaumē, bet otra jūs salīdzina ar sauli.

— Tāpēc jau mums jāslēpjas, Sentenjan. Kur gan tas redzēts, ka sau­le spīdētu pa naktīm!

— Dieva vārds, valdniek, jums trūkst ziņkārības. Es jūsu vietā no­teikti pacenstos uzzināt, kas ir tās divas nimfas, driādas vai meža fejas, kuras ir tik labās domās par jums.

— O, es to uzzināšu tāpat.

— Kādā veidā?

— Vienkārši pēc balss. Tās droši vien ir galma dāmas, tai, kas runāja par mani, ir brīnišķīga balss.

— Šķiet, ka jūsu majestāte vairs nav vienaldzīgs pret glaimiem?

— Nevai ētu teikt, ka tu tos lietotu pārāk daudz.

— Piedodiet, valdniek, es esmu muļķis. Bet, jūsu majestāte, kā tad ar kaislību, kurā jūs man atzināties? Vai tā jau ir aizmirsta?

— Kā nu aizmirsta! Nē taču. Vai tad tādas acis kā Lavaljēras jaun­kundzei var aizmirst?

— Jā, bet tai otrai ir tik brīnišķīga balss…

— Kādai otrai?

— Nu, tai, kas jūsmo par sauli.

— Paklausieties, de Sentenjana kungs!

— Piedodiet, valdniek.

— Es tev nepārmetu domas, ka man vienlīdz mīļas gan patīkamas balsis, gan skaistas acis. Es zinu, ka tu esi šausmīgs pļāpa un jau rīt man būs jācieš savas atklātības dēļ.