Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Cerēsim, ka arī man paveiksies tāpat kā tev. Nu, iesim pie La­valjēras.

— Tas tik ir numurs! — Sentenjans pie sevis nodomāja. — Viņš patiešām aizrāvies ar mazulīti; nekad nebūtu to domājis.

Viņš parādīja karalim istabu, kura bija ierādīta Lavaljērai. Karalis iegāja iekšā.

Sentenjans viņam sekoja.

Plašā zālē ar zemiem griestiem pie loga, kas izgāja uz puķu dārzu, ērtā krēslā sēdēja Lavaljēra un pilnu krūti ieelpoja aromātisko nakts gai­su.

Viņas krāšņie mati bija atlaisti vaļā un viļņaini slīga pār mežģīnēm piesegtajām krūtīm un pleciem, pār vaigiem ritēja lielas asaru lāses. Bā­lums viņas sejai piešķīra neaprakstāmu daiļumu, bet fiziskās un morālās ciešanas bija uzspiedušas sejai cildenu skumju zīmogu. Viņa sēdēja ne­kustīgi kā mirusi. Šķita, ka viņa nedzird draudzeņu sačukstēšanos, kuras rosījās ap viņu, ne tālīno pūļa murdoņu, kas ieplūda pa logu. Viņa bija iegrimusi savās domās, un tikai skaistās, smalkās rokas retumis nodrebēja it kā no neredzama pieskāriena. Aizdomājusies viņa pat nemanīja, ka ienāk karalis.

Viņš jau no tālienes ieraudzīja daiļo stāvu, pār kuru plūda maiga, sudrabota mēness gaisma.

— Ak Dievs! — Ludviķis neviļus ar šausmām iesaucās, — viņa ir mirusi!

— Nē, nē, valdniek, — Montalē čukstus sacīja. — Viņai pašlaik ir daudz labāk. Vai ne, Luīze, tu tagad jūties labāk?

Lavaljēra neko neatbildēja.

— Luīze, — Montalē neatlaidās, — karalis uztraucas par tavu ve­selību.

— Karalis! — Luīze iekliedzās, uzlēkdama kājās no sava krēsla, it kā būtu apsvilinājusies. — Karalis uztraucas par manu veselību?

— Jā, — Montalē atbildēja.

— Un karalis atnācis šurp? — Lavaljēra izteica, neuzdrošinādamās pacelt acis.

— Ak Dievs, tā pati balss! — karalis pačukstēja Sentenjanam pie auss.

— Jums taisnība, valdniek, - Sentenjans atteica. — Tā ir tā pati, kas iemīlējusies saulē.

— Cst! — karalis nošņāca.

Tad viņš piegāja pie Lavaljēras.

— Vai jūs esat vesela, jaunkundz? Pirms dažām minūtēm es jūs re­dzēju bez samaņas guļam zālē. Kas jums notika?

— Valdniek, — nabaga meitene murmināja, nobālusi un drebēdama kā drudzī, — es pati nezinu.

— Droši vien jūs daudz staigājāt, — karalis sacīja. — Varbūt no noguruma…

— Nē, valdniek, — Montalē steidzīgi atbildēja savas draudzenes vie­tā. — Tas nav no noguruma: mēs gandrīz visu vakaru nosēdējām zem karaļu ozola.

— Zem karaļu ozola? — karalis notrīsēdams čukstēja. — Tātad tā ir patiesība, es neesmu kļūdījies.

Viņš pamirkšķināja grāfam.

— Jā, jā, — Sentenjans apstiprināja, — zem karaļu ozola kopā ar de Tonē-Šarantas jaunkundzi.

— Kā jūs to zināt? — Montalē brīnījās.

— Ļoti vienkārši: man to pateica pati de Tonē-Šarantas jaunkundze.

— Tad jau droši vien viņa jums izstāstīja arī, kāpēc Luīze noģība?

— Viņa man stāstīja kaut ko par vilku vai ļaundari; es īsti nesapratu, par ko.

Lavaljēra klausījās ar sastingušu skatienu, smagi elpodama, it kā no­jauzdama patiesību. Ludviķis šo uztraukumu iztulkoja kā pārciestā pārbīļa sekas.

— Nebaidieties, — viņš mierināja, uztraucies arī pats, — vilks, kas jūs tā izbiedēja, staigāja uz divām kājām.

— Tas bija cilvēks! — Luīze iekliedzās. — Tātad mūs kāds noklau­sījās!

— Ja arī būtu noklausījies? Vai tad jūs runājāt kaut ko tādu, ko nedrīkst dzirdēt?

Lavaljēra sasita rokas un aizsedza seju, lai apslēptu pietvīkumu.

— Ak! — viņa iesaucās. — Dieva dēļ, pasakiet, kas slēpās krūmos, kas noklausījās?

Karalis saņēma viņas roku.

— Tas biju es, jaunkundz, — viņš teica, godbijīgi paliecies uz viņas pusi, — vai tad jūs no manis baidāties?

Lavaljēra skaļi iekliedzās: spēki atkal viņu atstāja, miesa kļuva auksta un ar klusu vaidu viņa saļima krēslā.

Karalis paguva pastiept roku un noturēt viņu.

Divus soļus tālāk stāvēja de Tonē-Šaranta un Montalē; viņas arī bija kā sastingušas, atcerēdamās savu sarunu ar Lavaljēru un pavisam aiz­mirsa, ka tai jāpalīdz, tiktāl viņas bija samulsinājusi karaļa klātbūtne, kurš, stāvēdams uz viena ceļgala, turēja savos skāvienos bezsamaņā esošo Lavaljēru.

— Jūs visu dzirdējāt, valdniek? — Atenaisa, šausmīgi izbijusies, no­šļupstēja.

Karalis neatbildēja; viņš vērīgi skatījās Lavaljēras pusaizvērtajās acīs un spieda viņas nokārušos roku.

— Visu līdz pēdējam vārdam, — Sentenjans atsaucās, pieiedams tu­vāk de Tonē-Šarantas jaunkundzei cerībā, ka viņa arī varētu krist ģībonī tieši viņam rokās.

Lepno Atenaisu bija grūti novest līdz ģībšanai; viņa uzmeta Sen- tenjanam iznīcinošu skatienu un izskrēja no istabas.

Montalē bija drosmīgāka. Viņa ātri pieliecās, lai saņemtu Luīzi no karaļa rokām, kuram pašam jau sāka reibt galva no bezsamaņā esošās meitenes matu smaržas.

— Nu tad gan! — Sentenjans nočukstēja. — Tas tik ir notikums! Es būšu muļķis, ja neizstāstīšu par to pirmais.

Karalis lēni pienāca pie viņa un, brīdinoši pamājis, drebošā balsī tei­ca:

— Ne vārda, grāf!

Nabaga karalis bija pavisam aizmirsis, ka pirms stundas viņš teica Sentenjanam to pašu, bet ar pilnīgi pretēju nodomu, lai par notikušo uzzin pēc iespējas vairāk cilvēku.

Protams, ka otrais brīdinājums bija tikpat veltīgs kā pirmais.

Pēc pusstundas Fontenblo visi uzzināja, ka zem karaļu ozola de La­valjēras jaunkundze atzinusies Montalē un de Tonē-Šarantai mīlestībā uz karali.

Tāpat kļuva zināms, ka karalis bijis ļoti satraukts par de Lavaljēras jaunkundzes veselību un ka viņš nobālis un sācis drebēt, turēdams savos skāvienos paģībušo daiļavu. Tāpēc neviens nešaubījās, ka noticis kaut kas ārkārtējs — karalis iemīlējies de Lavaljēras jaunkundzē. Princis varēja gulēt pilnīgi mierīgi.

Karaliene māte bija pārsteigta par notikumu pavērsienu ne mazāk kā citi un tūlīt steidzās par to paziņot jaunajai karalienei un Orleānas Fi­lipam.

Katram viņa pastāstīja jaunumus citādi. Vedeklai viņa sacīja:

— Redziet nu, Terēze, jūs maldījāties, apvainojot karali: šodien jau runā, ka viņš mīl kādu citu un droši vien šīs tenkas ir tikpat tukšas kā iepriekšējās.

Stāstīdama princim piedzīvojumu zem karaļu ozola: viņa piebilda:

— Greizsirdība jūs padarījusi pavisam aklu, mans dārgais Filip! Skaidrs kā diena, ka karalis galīgi pazaudējis galvu tās meičas dēļ. Ska­tieties, neizpļāpājiet sievai, citādi tas vēl nonāks līdz karalienei.

Pēdējais brīdinājums iedarbojās nekavējoties.

Prinča seja sāka starot; viņš triumfēja; tā kā vēl nebija pat div­padsmit, bet svētki turpinājās līdz diviem naktī, tad viņš uzmeklēja sievu, piedāvāja tai roku un aizveda pastaigāties.

Jau pēc dažiem soļiem princis izdarīja tieši to, no kā māte bija viņu brīdinājusi.

— Esiet uzmanīga un neizstāstiet karalienei, ko baumo par karali, — viņš noslēpumaini sacīja.

— Ko tad baumo? — princese painteresējās.

— Stāsta, ka mans brālis pēkšņi visdīvainākajā kārtā iemīlējies.

— Kurā tad?

— Tai skuķī Lavaljērā.

Bija tumšs, un princese varēja smaidīt pēc sirds patikas.

— Ak tā! — viņa noteica. — Un no kura laika?

— Acīmredzot nesen, tikai pirms dažām dienām. Tie bija tikai dūmi, liesmas parādījās šodien.