Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kāpēc tā?

— Protams. Jau rīt visi uzzinās, ka es interesējos par mazo Lavaljēru; tomēr piesargies, Sentenjan: tu esi vienīgais, kam es atklāju savu no­slēpumu un, ja kaut viens cilvēks izrādīs man, ka to zina, es sapratīšu, kas mani nodevis.

— Cik dedzīgi jūs to sakāt, valdniek!

— Nemaz ne, es tikai nevēlos kompromitēt nabaga meiteni.

— Neuztraucieties, jūsu majestāte.

— Tu dod man vārdu, ka klusēsi?

— Apsolu, valdniek.

„Lieliski," karalis smīnēdams nodomāja, „jau rīt visi zinās, ka es naktī džinos paka) Lavaljērai."

— Zini, man šķiet, ka mēs esam nomaldījušies, — viņš skaļi teica, skatīdamies apkārt.

— Nu, tas nav nekas briesmīgs.

— Bet kurp ved šie vārtiņi?

— Uz aleju krustojumu, jūsu majestāte.

— Uz to vietu, kurp mēs gājām, kad izdzirdējām sieviešu balsis?

— Tieši tā, valdniek, it īpaši, kad saklausījām savus vārdus.

— Nezin kāpēc tu pārāk bieži to atceries.

— Piedodiet, jūsu majestāte, bet mani sajūsmina, ka pasaulē ir sie­viete, kas domā par mani, kaut gan es to pat nenojaušu un nekādā veidā neesmu centies pievērst viņas uzmanību. Jūsu majestāte to nespēj saprast, jo jūsu augstais stāvoklis piesaista jums vispārēju uzmanību.

— Nu nē, Sentenjan, — Ludviķis teica, draudzīgi atspiezdamies pret sava pavadoņa roku, — tici vai ne, bet šī naivā atzīšanās un nesavtīgā aizraušanās… sieviete, kura varbūt nekad nesaistīs manu uzmanību… vār­du sakot, šodienas piedzīvojums mani aizkustināja un, ja es tik ļoti nein­teresētos par Lavaljēru…

— Tad neatkāpieties, jūsu majestāte. Viņa prasīs daudz laika.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Kā stāsta, Lavaljēra ir ļoti tikumīga.

— Tu mani vēl vairāk pamudini, Sentenjan. Es ļoti vēlos viņu sa­meklēt. Iesim ātrāk.

Karalis meloja: viņš nemaz nevēlējās meiteni meklēt, bet viņam bija jāspēlē sava loma.

Ludviķis ātri devās uz priekšu. Sentenjans viņam sekoja.

Pēkšņi Ludviķis apstājās; sastinga arī viņa pavadonis.

— Sentenjan, — karalis ieteicvās, — man liekas, ka kāds vaid. Pa­klausies.

— Patiešām. Šķiet, ka pat sauc palīgā.

— Tas laikam ir tur, — karalis norādīja.

— Izklausās pēc raudāšanas, un raud sieviete, — de Sentenjans pie­bilda.

— Skriesim!

Karalis un favorīts skrēja turp, no kurienes skanēja balsis.

Viņiem tuvojoties, kliedzienus varēja izšķirt arvien skaidrāk.

— Palīgā, palīgā! — sauca divas balsis.

Jaunekļi sāka skriet vēl ātrāk.

Nogāzē zem kupliem vītoliem viņi pēkšņi ieraudzīja uz ceļiem no­metušos meiteni, kas turēja galvu bezsamaņā guļošai sievietei.

Dažus soļus tālāk ceļa vidū stāvēja trešā un skaļi sauca palīgā.

Karalis apsteidza savu pavadoni, pārlēca pāri grāvim un pieskrēja klāt tajā pašā brīdī, kad alejas galā, kas veda uz pili, parādījās bariņš cilvēku, kuri arī steidzās palīgā, izdzirduši saucienus.

— Kas noticis, jaunkundz? — Ludviķis vaicāja.

— Karalis! — Montalē iekliedzās un pārsteigumā palaida vaļā La- vaļjēru, un tā nokrita zālē.

— Jā, tas esmu es. Tikai nevajag tā apieties ar savu draudzeni. Kas viņa ir?

— Valdniek, tā ir de Lavaljēras jaunkundze. Viņa zaudējusi samaņu.

— Ak Dievs! — karalis iesaucās. — Ātrāk sūtiet pēc ārsta!

Karalis centās izrādīt ārkārtīgu satraukumu. Sentenjans tomēr pa­manīja, ka karaļa balss un žesti ir mazliet atturīgi un nepauž tik kaislīgu mīlestību, par kādu viņš bija stāstījis savam pavadonim.

— Sentenjan, — karalis turpināja, — lūdzu, parūpējieties par de La­valjēras jaunkundzi. Pasauciet ārstu. Es steigšos brīdināt princesi par ne­laimi, kāda gadījusies viņas galma dāmai.

Sentenjans palika rūpēdamies, lai de Lavaljēras jaunkundzi ātrāk aiz­nes uz pili, bet karalis aizsteidzās, priecādamies, ka šis gadījums devis viņam iespēju tuvoties princesei un parunāties ar viņu.

Par laimi garām brauca kariete; to apturēja un braucēji, uzzinājuši, kas noticis, pasteidzās atbrīvot vietu de Lavaljēras jaunkundzei.

Gaisa plūsma no ātrā brauciena slimajai lika ātri vien atgūties.

Kad kariete piebrauca pie pils, Luīze, kaut arī vēl jutās vārga, varēja izkāpt no karietes un ar Atenaisas un Montalē palīdzību nokļūt līdz pilij.

Karalis atrada princesi birztaliņā; viņš nosēdās blakus un paslepus centās pieskarties ar savu kāju viņas kājiņai.

— Uzmanieties, valdniek, — Henriete Ludviķim klusi teica, — jūs nepavisam neizskatāties vienaldzīgs.

— Ak vai! — Ludviķis XIV tikpat klusi atbildēja. — Baidos, ka mēs nespēsim izpildīt mūsu vienošanos.

Tad viņš skaļā balsī turpināja.

— Vai jūs zināt, kas noticis?

— Kas tad?

— Ak Dievs! Ieraudzījis jūs, es pavisam aizmirsu, ka speciāli atnācu šurp, lai jums to pastāstītu. Es esmu lotu sarūgtināts: viena no jūsu galma dāmām, nabaga Lavaljēra, tikko zaudējusi samaņu.

— Nabadzīte, — princese mierīgi noteica. — Kāds gan tam iemesls?

Pēc tam viņa čukstus piebilda:

— Valdniek, par ko gan jūs domājat! Jūs gribat, lai notic, ka jūs esat aizrāvies ar šo meiteni, bet pats sēžat šeit, kad viņa ir tuvu nāvei.

— Ak vai, princese! — karalis nopūzdamies izdvesa. — Jūs tēlojat savu lomu labāk par mani, jūs visu apsverat.

Viņš piecēlās.

— Princese, — viņš teica tā, lai visi dzirdētu, — ļaujiet man atstāt jūs; es ļoti uztraucos un gribētu personīgi pārliecināties, ka viņai sniegta palīdzība un ir laba kopšana.

Karalis devās pie Lavaljēras, bet klātesošie cits citam atkārtoja viņa vārdus: „Es ļoti uztraucos."

Pa ceļam Ludviķis sastapa grāfu de Sentenjanu. — Nu kā, Sentenjan? — viņš apvaicājās, tēlodams satraukumu. — Kā jūtas slimniece?

— Piedodiet, valdniek, — Sentenjans nomurmināja, — man ar kaunu jāatzīst, ka es neko par viņu nezinu.

— Kā neko nezināt? — izlikdamies dusmīgs, karalis noprasīja.

— Piedodiet, valdniek, bet ziniet, es tikko sastapu vienu no mūsu trim pļāpiņām un atzīstos, ka šī tikšanās novērsa manas domas sāņus.

— Tātad jūs viņu atradāt? — karalis moži pajautāja.

— Es atradu to, kura tik glaimojoši izteicās par mani, bet, tikko biju viņu atradis, tūlīt sāku meklēt arī jūsu pielūdzēju, valdniek; tieši tobrīd man bija tā laime satikt jūs.

— Kā tad sauc jūsu daiļavu, Sentenjan? Vai tas varbūt ir noslēpums?

— Valdniek, protams, tam jābūt noslēpumam un pat visstingrākajam noslēpumam, bet no jums, jūsu majestāte, noslēpumu nav. Tā ir de To- nē-Šarantas jaunkundze.

— Vai viņa ir skaista?

— īsta skaistule, valdniek, un es viņu pazinu pēc balss, kas tik maigi izteica manu vārdu. Es piegāju pie viņas un sāku sarunāties; pūlī tas bija viegli izdarāms; es viņu sāku iztaujāt un, neko nenojauzdama, viņa man izstāstīja, ka pirms dažām minūtēm kopā ar abām draudzenēm bijusi zem karaļu ozola, kad pēkšņi kāds viņas izbiedējis: vai nu vilks vai kāds ļaun­daris; viņas, protams, metušās bēgt…

— Bet kā sauc viņas draudzenes? — karalis strauji pārtrauca grāfu.

— Valdniek, — Sentenjans atbildēja, — lieciet, lai mani iesloga Bas- tīlijā.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es esmu egoists un nejēga. Mani tā pārsteidza laimīgais atklājums un mana uzvara, ka es galīgi apstulbu. Turklāt es domāju, ka jūsu majestāte ir pārāk aizrāvies ar de Lavaljēras jaunkundzi un neliekas ne zinis par mūsu nejauši noklausīto sarunu. Pēc tam de Tonē-Šarantas jaunkundze mani pameta un atgriezās pie Lavaljēras.