Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kā! Vai tad jūs neievērojāt, ka karalis nevis aizsūtīja viņu prom, kas būtu ļoti dabiski, bet gan it kā atbalstīja viņa dīvaino stūrgalvību, atjaudams atkal ieņemt vietu baletā?

— Jums šķiet, ka karalim tā nevajadzēja darīt?

— Vai tad jūs, princi, neesat ar mani vienisprātis?

— Ne gluži, mans dārgais ševaljē, es atbalstu karali, jo viņa nežē­lastība ķēra drīzāk nelaimīgu neprāti nekā ļaundari.

— Jāatzīst, ka mani šī augstsirdība ļoti pārsteidz.

— Kāpēc gan? — Filips vaicāja.

— Es domāju, ka karalis ir greizsirdīgāks, — ševaljē ļaunprātīgi atbil­dēja.

Princis jau kādu brīdi bija sajutis niknumu sava favorīta vārdos; pē­dējā frāze iekrita kā dzirkstele pulverī.

— Greizsirdīgs! — princis iekliedzās. — Greizsirdīgs! Ko tas nozī­mē? Sakiet man lūdzams, uz ko tad?

Ševaljē pamanīja, ka neviļus atļāvies izteikties pārāk ļauni, kā tas rei­zēm viņam gadījās. Tāpēc viņš centās to notušēt, kamēr nav par vēlu.

— Vienkārši par savu autoritāti, — Lorēns atbildēja liekuļoti vie­naldzīgi. — Par ko tad vēl karalis var būt greizsirdīgs?

— Tā gan! — princis noteica.

— Vai tad jūsu karaliskā augstība neaizlika kādu vārdu par dārgo grāfu de Gišu? — ševaljē turpināja.

— Nudien ne! — princis atteica. — Gišs ir drosmīgs un gudrs, bet tomēr viņš izturējās vieglprātīgi pret manu sievu, un es nevēlu viņam ne ļaunu, ne labu.

Ševaljē bija izdevies radīt aizdomas pret de Gišu, tāpat kā viņš tagad mēģināja tās izraisīt pret karali; acīmredzot Lorēns tomēr nojauta, ka patlaban jāizrāda iecietība vai pat pilnīga vienaldzība, jo, lai apgaismotu situāciju, lampa būtu jāpiebāž vīram pie paša deguna.

Ar tāda manevra palīdzību reizēm izdodas apdedzināt citus, bet bie­žāk gan var apsvilināties pats.

„Labi, labi," ševaljē pie sevis domāja. „Es pagaidīšu de Vardu; vienā dienā viņš izdarīs vairāk nekā es veselā mēnesī, jo, lai Dievs man piedod jeb drīzāk, lai Dievs viņam piedod, bet es domāju, ka Vārds ir vēl greiz­sirdīgāks nekā es. Starp citu, man nemaz nav vajadzīgs de Vārds, bet kāds notikums, kuru es pagaidām neredzu. Protams, de Giša atgriešanās pēc izdzīšanas ir vērā ņemama, bet, ja ievēro, ka viņš atgriezās tieši tad, kad viņa augstības uzmanība jau bija vērsta uz citu pusi, tad šā fakta nozīme mazinās. Galu galā princese interesējas par karali, tas ir skaidrs. Karalis man tik un tā nav pa kampienam, man nav arī nekādas vajadzības viņam iekost, turklāt princesei arī nebūs iespējas ilgi mīlināties ar viņa majestāti, jo runā, ka karalis par viņu neinteresējas. Tātad mums tikai mierīgi jānogaida kāda jauna kaprīze: tā atrisinās visu."

Ar tādām domām ševaljē atlaidās krēslā — princis atļāva viņam sēdēt savā klātbūtnē. Tā kā de Lorēna indes krājumi bija izsīkuši, turpmākā saruna ar viņu vairs neizraisīja nekādu interesi.

Par laimi, kā mēs jau teicām, princis bija lieliskā garastāvoklī. Tā bija līdz tam brīdim, kad, atlaidis sulaini un svītu, viņš iegāja savā guļam­istabā.

Aiziedams viņš uzdeva ševaljē nodot sveicienus princesei un pateikt, ka tik drēgnā naktī viņš baidās par saviem zobiem un vairs neies ārā parkā.

Ševaljē iegāja pie princeses tieši tobrīd, kad viņa atgriezās savās ista­bās.

Lorēns precīzi izpildīja rīkojumu un nevarēja neievērot, ar kādu vie­naldzību un reizē mazliet samulsusi princese uzklausīja šo vēsti.

Tas viņam šķita kaut kas jauns.

Ja princese izskatītos tik dīvaini, grasīdamās iziet, viņš noteikti sekotu viņai.

Tomēr princese atgriezās mājās, tā ka neko nevarēja darīt.

Viņš apgriezās uz papēžiem, kā gārnis noskatīja visu apkārtējo, pa­kratīja galvu un, neko nedomādams, devās puķu dārza virzienā.

Viņš nepaguva noiet ne simt soļus, kad satika divus jaunekļus, kas gāja zem rokas, zemu nodūruši galvas un spārdīdami akmentiņus, kas gadījās zem kājām. Tie bija de Gišs un de Braželons.

Kā parasti, jau viņu izskats vien ševaljē de Lorēnam radīja riebumu.

Tomēr viņš palocījās un saņēma tādu pašu sveicienu.

Redzēdams, ka parks lēnām kļūst tukšs, iluminācijas ugunis izdziest un sāk pūst rīta vējiņš, viņš nogriezās pa kreisi un caur mazo pagalmu atgriezās pilī; abi jaunekļi pagriezās pa labi un aizgāja tālāk uz lielo parku.

Kad ševaljē kāpa augšup pa mazajām trepēm, kas veda uz slepeno eju, viņš ieraudzīja, ka ejā starp lielo un mazo pagalmu parādās sieviete un pēc viņas vēl otra.

Sievietes gāja strauji, to varēja uzminēt pēc tā, kā tumsā čaukstēja viņu zīda kleitas.

Ševaljē pārsteidza viņu mantiļu fasons, elegance, noslēpumainība un lepnā stāja, sevišķi tai, kas gāja pirmā.

— Apbrīnojami pazīstamas figūras, — viņš pie sevis noteica, apstā­damies uz pēdējā pakāpiena.

Kā labs pēdu dzinējs Lorēns jau grasījās sekot sievietēm, bet tobrīd viņu apturēja sulainis, kas jau vairākas minūtes centās ševaljē panākt.

— Kungs, — sulainis sacīja, — ieradies kurjers.

— Labi, labi, — ševaljē atteica. — Tam vēl ir laiks; līdz rītam.

— Kurjers atvedis kaut kādas steidzamas vēstules, un ševaljē varbūt būs patīkami tās izlasīt.

— Ak tā! — ševaljē iesaucās. — No kurienes tās ir?

— Viena no Anglijas, bet otra no Kalē. Pēdējā sūtīta ar kurjeru un acīmredzot ir ļoti svarīga.

— No Kalē? Kāds velns man raksta no Kalē?

— Man šķiet, ka es pazinu jūsu drauga grāfa de Varda rokrakstu.

— O, tādā gadījumā es tūlīt iešu, — ševaljē iesaucās, pavisam aiz­mirsis, ka bija nodomājis spiegot.

Viņš uzkāpa savā istabā, bet pa to laiku abas nepazīstamās pazuda pretējā pagalma dziļumā.

Sekosim viņām un atstāsim ševaljē šķirojam vēstules.

Kad nepazīstamās nonāca līdz kokiem, pirmā apstājās un aizelsusies pacēla plīvuru.

— Vai līdz tam kokam vēl tālu? — viņa vaicāja.

— Jā, jūsu augstība, vēl kādi piecsimt soļi; mazliet atpūtieties, ilgi mēs tādu ātrumu neizturēsim.

— Jums taisnība.

Princese, jo tā patiešām bija viņa, atspiedās pret koku.

— Paklau, jaunkundz, — mazliet atvilkusi elpu, viņa ieteicās, — ne­slēpiet no manis neko un sakiet patiesību.

— Ak, jūsu augstība jau dusmojas, — drebošā balsī atbildēja jaunā meitene.

—• Nē taču, mana dārgā Atenaisa, nomierinieties, es nemaz ne­dusmojos uz jums. Galu galā tas uz mani neattiecas. Jūs baidāties, vai nesarunājāt zem ozola kaut ko lieku un uztraucaties, ka varbūt esat aiz­skārusi karali, bet es vēlos jūs nomierināt un pati pārliecināties, vai jūs varēja noklausīties.

— Ak, protams, varēja, jo karalis bija pavisam tuvu mums.

— Jā, bet jūs droši vien nerunājāt pārāk skaļi un dažus vārdus varēja arī nesadzirdēt?

— Jūsu augstība, mēs domājām, ka esam pilnīgi vienas.

— Jūs bijāt trijatā?

— Jā, Lavaljēra, Montalē un es.

— Tātad tieši jūs runājāt nepiesardzīgi par karali?

— Baidos, ka jā. Vai tādā gadījumā jūs, jūsu augstība, nebūtu tik laipna un nesamierinātu mani ar viņa majestāti?

— Ja būs vajadzīgs, es jums to apsolu. Kaut gan, kā jau es jums teicu, pirms domāt par nepatikšanām, pārliecināsimies, vai karalis vispār kaut ko dzirdēja. Ārā ir tumša nakts, bet zem kokiem vēl tumšāks. Kara­lis jūs droši vien nepazina. Ja sāksiet par to runāt, tad nodosiet sevi.