Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ak vai, jūsu augstība, ja jau pazina Lavaljēru, tad arī mani. Tur­klāt de Sentenjana kunga teiktais man neļauj šaubīties.

— Tātad jūs teicāt par karali kaut ko ļoti aizvainojošu?

— Nē, jūsu augstība, nevienu vārdu. Tikai viena no mums viņu pār­mērīgi cildināja, ka, salīdzinājumā ar viņas vārdiem, manis teiktais varēja šķist mazliet atturīgs.

— Montalē ir tik neapdomīga, — princese sacīja.

— Nē, ne jau Montalē! Montalē neko neteica, tā bija Lavaljēra.

Princese nodrebēja, it kā dzirdētu to pirmo reizi.

— O nē! — viņa iesaucās. — Karalis nebūs dzirdējis. Labāk tomēr izdarīsim eksperimentu, kura dēļ atnācām šurp. Parādiet man ozolu.

Princese turpināja ceļu.

— Jūs zināt, kur tas ir?

— Ak vai, jūsu augstība, zinu gan.

— Un jūs to varēsiet atrast?

— Atradīšu pat ar aizvērtām acīm.

— Lieliski; jūs apsēdīsieties uz soliņa, kur sēdējāt blakus Lavaljērai un tikpat skaļi kā toreiz atkārtosiet to, ko runājāt ar viņu, bet cs no­slēpšos krūmos un pateikšu jums, vai no turienes var dzirdēt vai ne.

— Labi, jūsu augstība.

— Tātad, ja jus patiešām runājāt tik skaļi, ka karalis jus dzirdēja, tad…

Atenaisa saspringti gaidīja teikuma beigas.

— Tad, — princese teica, balsij aizraujoties laikam no ātrā gājiena, — tad es jums aizliedzu…

Princese sāka iet vēl ātrāk.

Pēkšņi viņa apstājās.

— Man iešāvās prātā kāda doma, — viņa ieteicās.

— O, droši vien lieliska doma! — atsaucās de Tonē-Šarantas jaun­kundze.

— Montalē arī droši vien jūtas neērti.

— Tik neērti ne — viņa runāja mazāk un tāpēc mazāk sevi sakom­promitēja.

— Vienalga, viņa jums izpalīdzēs ar maziem meliem.

— Protams, sevišķi vēl, ja viņa uzzinās, ka jūsu augstībai labpaticis just man līdz.

— Ha, šķiet, es izdomāju, kas mums jādara, mans bērns.

— Ak, cik labi!

— Jūs pateiksiet, ka visas trīs ļoti labi zinājāt, ka karalis stāv aiz tā koka vai krūma, kas nu tas bija, un kopā ar viņu ir de Sentenjana kungs.

— Jā, jūsu augstība.

— Atenaisa, jūs taču zināt, ka Sentenjans jutās ļoti glaimots par jūsu uzslavu viņam.

— Nu redzat, jūsu augstība, ka no turienes visu varēja dzirdēt, — Atenaisa iekliedzās. — De Sentenjana kungs taču sadzirdēja.

Princese saprata, ka bijusi neuzmanīga un iekoda lūpā.

— Jūs taču labi zināt, kāds ir Sentenjans, — viņa noteica, — karaļa labvēlība viņam sagrozījusi galvu, un tagad viņš pļāpā nezin ko, dažreiz pat izdomā pats. Bet runa jau nav par to. Galvenais, vai karalis to dzir­dēja, vai ne.

— Protams, ka dzirdēja, jūsu augstība! — Atenaisa izmisusi izdvesa.

— Tādā gadījumā dariet tā, kā es jums teicu: neatlaidīgi atkārtojiet, ka jūs visas trīs zinājāt, — klausieties uzmanīgi — visas trīs, jo, ja radīsies aizdomas par vienu, tad uzskatīs, ka melo arī pārējās; tātad atkārtojiet, ka jūs visas zinājāt par karaļa un Sentenjana klātbūtni un gribējāt viņus izjokot.

— Ak, jūsu augstība, izjokot karali! Mēs nekad neuzdrošināsimies kaut ko tādu teikt.

— Tas taču bija joks, nevainīga izklaidēšanās, ko sievietes var atļau­ties, ja vīrieši grib viņas pārsteigt. Tas visu izskaidros. Viss, ko Montalē teica par Malikornu — joks; viss, ko jūs teicāt par Sentenjana kungu — tāds pats joks, tāpat kā tie vārdi, ko teica Lavaljēra…

— Un kurus viņa ļoti vēlētos atsaukt.

— Vai jūs par to esat pārliecināta?

— Pilnīgi. Varu galvot.

— Tad vēl jo vairāk to varēs izskaidrot kā parastu joku; dc Mali- korna kungs nedusmosies, de Sentenjana kungs jutīsies, neērti, jo smiesies nevis par jums, bet par viņu pašu. Vārdu sakot, karalis tiks pārmācīts par ziņkārību, kāda nemaz nepiederas viņa stāvoklim. Lai šajā gadījumā pasmejas arī par karali. Nedomāju, ka viņš dusmosies.

— Ak, jūsu augstība, jūs esat tik laba un saprātīga kā eņģelis!

— Tas ir manās interesēs.

— Kā tā?

— Jūs man vēl jautājat, kāpēc es esmu ieinteresēta pasargāt galma dāmas no visādiem jociņiem, izsmiekla un varbūt pat apmelojumiem! Ak, vai! Jūs taču zināt, mans bērns, ka galms neizturas sevišķi iecietīgi pret tādiem grēciņiem. Bet mēs jau tik ilgi ejam; vai mēs patiešām vēl neesam galā?

— Vēl kādi piecdesmit vai sešdesmit soļi. Tagad nogriezīsimies pa kreisi, jūsu augstība.

— Tātad jūs varat galvot par Montalē? — princese jautāja.

— O, jā.

— Viņa izdarīs visu, ko jūs lūgsiet?

— Visu, un turklāt ar sajūsmu!

— Nu, bet Lavaljēra? — princese jautāja.

— O, jūsu augstība, ar viņu būs grūtāk — viņai riebjas meli.

— Bet, ja viņa pārliecināsies, ka tas ir izdevīgi…

— Baidos, ka pat tas neliks viņai mainīt savus uzskatus.

— Jā, — princese noteica, — man jau to stāstīja. Viņa ir liekule. Tādas piesauc Dievu, lai aiz tā slēptos. Bet, ja viņa negribēs melot, viss galms viņu izsmies, un viņas muļķīgā un nepieklājīgā atzīšanās sadusmos karali. Tādā gadījumā de Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze nedrīkstēs justies aizvainota, ja es viņu aizsūtīšu mājās barot baložus; lai savā Turēnā vai Blezmā, es nezinu, kur īsti, tēlo pastorāles.

Šajos vārdos izskanēja tāds sparīgums un pat cietsirdība, ka de Tonē- Šarantas jaunkundze izbijās.

Tāpēc viņa stingri nolēma teikt visu, ko pavēlēs.

Tā sarunādamās, princese un viņas pavadone bija nonākušas līdz ka­raļu ozolam.

— Mēs esam klāt, — de Tonē-Šaranta sacīja.

— Tūlīt pārliecināsimies, vai kaut ko varēja dzirdēt, — princese no­lēma.

— Ššš… — aizmirsusi etiķeti, meitene klusināja Henrieti un steidzīgi saķēra viņas roku.

Princese apstājās.

— Nu re, ka var dzirdēt, — Atenaisa čukstēja.

— Kāpēc?

— Paklausieties.

Princese aizturēja elpu un patiešām skaidri sadzirdēja maigu un skumju balsi sakām:

— Vikont, es tev apgalvoju, ka nevaru bez viņas dzīvot.

Izdzirdējusi šo balsi, princese notrīsēja, un viņas seja zem plīvura

nosarka.

Tagad viņa satvēra savu pavadoni un, aizvedusi Atenaisu kādus div­desmit soļus tālāk, norīkoja:

— Palieciet šeit, mīļā Atenaisa, un sargājiet, lai mūs neviens nepār­steigtu. Man šķiet, ka runā par jums.

— Par mani, jūsu augstība?

— Jā, par jums… vai par jūsu piedzīvojumu. Es iešu un paklausīšos; abas mūs droši vien pamanīs. Ejiet, atvediet Montalē un pagaidiet mani parka malā.

Redzēdama, ka Atenaisa šaubās, princese piebilda balsī, kas nepie­ļāva iebildumus:

— Ejiet!

Atenaisa pacēla čaukstošos svārkus un pa celiņu, kas vijās starp ko­kiem, atgriezās puķu dārzā.

Princese turpretim noslēpās krūmos un piespiedās milzīgam kastanim, kura viens zars bija nozāģēts.

Drebēdama bailēs un vienlaikus degdama ziņkārē, viņa pie sevis no­murmināja:

— Redzēsim, redzēsim! Ja jau te tik labi viss dzirdams, paklausī­simies, ko de Braželona kungam par mani stāsta tas neprātīgais mīlētājs grāfs de Gišs.

Uz mirkli iestājās klusums, it kā noslēpumainie nakts trokšņi būtu pieklusuši, kopā ar princesi klausīdamies dedzīgo mīlestības apliecinā­jumu.

Runāja Rauls. Viņš bija nevērīgi atspiedies pret lielā ozola stumbru un teica draugam maigā, melodiskā balsī: