Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Tūlīt pat, it kā viņa kalpībā būtu kāds ļauns ģēnijs, Lorēns pamanīja, ka pilī atgriežas kāds nepazīstams vīrietis. Kopā ar viņu bija kāds tumšā zīda apmetnī ietinies stāvs. Tajā viegli varēja pazīt pirms pusstundas re­dzēto sievieti.

— Velns parāvis, — sasizdams plaukstas, viņš nosprieda. — Kā mēdz teikt mūsu draugs Bakingems, lai es esmu nolādēts, bet te nu ir mans noslēpums.

Viņš steidzās lejup pa kāpnēm, cerēdams sastapt sievieti apmetnī un viņas pavadoni pagalmā.

Pieskrējis pie mazā pagalma vārtiem, viņš gandrīz vai sadūrās ar prin­cesi, kuras seja zem kapuces staroja.

Par nelaimi princese bija viena.

Ševaljē aptvēra, ka, ja jau pirms piecām minūtēm viņa bija kopā ar kādu vīrieti, tad tas nevarēja pagūt aiziet tālu.

Tādēļ, ātri palocījies princesei, viņš palaida to garām; redzēdams, ka Henriete aizsteidzas, baidīdamās tikt pazīta, ševaljē pārliecinājās, ka viņa ir pārāk aizņemta ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem; skatīdamies uz visām pusēm, viņš skrēja uz dārzu.

Viņš bija paguvis laikā: vīrieti, kas bija pavadījis princesi, vēl varēja redzēt, bet tas ātri soļoja uz vienu no pils spārniem, kur noteikti pazustu no redzesloka.

Nedrīkstēja zaudēt ne minūti, ševaljē skriešus metās pakaļ nepa­zīstamajam, nolēmis palēnināt soli tikai tad, kad būs nonācis pavisam tuvu; tomēr, par spīti viņa žiglajām kājām, nepazīstamais pazuda aiz stū­ra, iekams Lorēns viņu panāca.

Tā kā cilvēks, kam ševaljē sekoja, tagad gāja lēni un domās nogrimis, tad kļuva skaidrs, ka ševaljē viņu panāks, ja tikai viņš nepazudīs kādās durvīs.

Tā arī notiktu, ja aiz stūra ševaljē neuzskrietu diviem vīriešiem, kas nāca viņam pretī.

Ševaljē jau gribēja nolamāties, kad, pacēlis galcu, vienā no tiem pa­zina superintendantu.

Fukē ceļabiedru ševaljē redzēja pirmo reizi.

Tas bija viņa svētība Vannas bīskaps.

Saticies ar augstākstāvošu personu, ševaljē bija spiests atvainoties, kā to prasīja etiķete, kaut gan viņš pats drīzāk gaidīja atvainošanos. Lorēns pakāpās atpakaļ. Fukē kungs baudīja ja ne draudzību, tad vispārēju cie­ņu; pat karalis, sirds dziļumos viņu neieredzēdams, tomēr izturējās pret viņu kā pret nozīmīgu personu; tādēļ ševaljē rīkojās tāpat, kā būtu darījis ar karali: viņš paklanījās Fukē kungam, un tas labvēlīgi atņēma sveicienu, saprazdams, ka muižnieks viņu pagrūdis nejauši un bez ļauna nodoma.

Pazinis ševaljē de Lorēnu, viņš to laipni uzrunāja, un ševaljē nācās atbildēt.

Šī saruna gan bija ļoti īsa, bet tomēr ševaljē dziļi sarūgtināts ierau­dzīja, ka nepazīstamais, kam viņš sekoja, paguvis izgaist ēnā.

No sekošanas vajadzēja atteikties, un viņš nolēma parunāt ar Fukē kungu.

— Jūs ļoti vēlu ierodaties, kungs, — viņš iesāka. — Visi bija pār­steigti par jūsu prombūtni, sevišķi princese, kas brīnījās, kāpēc jūs ne­atsaucāties uz karaļa ielūgumu.

— Es netiku, kungs, jo tikai nupat atbrīvojos.

— Vai Parīzē viss mierīgi?

— Pavisam mierīgi. Par pēdējo nodokli Parīze neprotestēja.

— Es saprotu: jūs vispirms gribējāt pārliecināties, kā uzņems nodokli, un tikai pēc tam ierasties svētkos.

— Es tomēr mazliet aizkavējos. Tādēļ es jūs lūdzu, pasakiet man, vai karalis ir pilī un vai es viņu varētu satikt šodien, vai arī man vajadzēs gaidīt līdz rītdienai.

— Pirms kādas pusstundas karalis pazuda no mūsu redzesloka, — ševaljē atteica.

— Varbūt viņš ir pie princeses? — Fukē painteresējās.

— Nedomāju vis, jo tikko kā sastapu princesi, kas atgriezās pilī pa mazajām kāpnēm; ja nu vienīgi muižnieks, kuru jūs sastapāt, bija pats karalis…

Ševaljē ieturēja pauzi, cerēdams izdzirdēt tā cilvēka vārdu, kam viņš sekoja.

Taču Fukē tikai atbildēja:

— Nē, tas nebija karalis.

Ševaljē vilies paklanījās, vēlreiz pašķielēja visapkārt un, pamanījis kā­dā no bariņiem Kolbēra kungu, norādīja uz to superintendantam:

— Lūk, tur zem kokiem stāv cilvēks, kas jums varēs sniegt precīzākas ziņas nekā es.

— Kas viņš ir? — apvaicājās Fukē, kurš ar savām vājajām acīm tum­sā slikti redzēja.

— Kolbēra kungs, — Lorēns atbildēja.

— Ak tā! Cilvēks, kurš sarunājas ar lāpu nesējiem, ir Kolbēra kungs?

— Jā gan. Viņš dod rīkojumu par rītdienas ilumināciju.

— Pateicos jums, kungs.

Fukē pamāja, norādīdams, ka uzzinājis visu nepieciešamo.

Turpretim ševaljē nebija uzzinājis neko un bija spiests paklanīties un aiziet.

Tiklīdz viņš aizgāja, Fukē, pieri saraucis, iegrima domās.

Aramiss skatījās uz viņu ar skumjām un nožēlu.

— Vai patiešām jūs satrauc jau šā cilvēka vārds vien? — viņš pār­meta. — Pirms dažām minūtēm jūs bijāt jautrs un apmierināts, bet pēkš­ņi sadrūmāt, tikko ieraudzijāt šo niecību. Vai tagad jūs vairs neticat savai laimei?

— Neticu, — Fukē skumji atbildēja.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es patlaban esmu pārāk laimīgs, — Fukē drebošā balsī atteica. — Mans dārgais d'Erblē, jūs esat tik mācīts un droši vien zināt notikumu ar kādu Samosas tirānu*. Ko lai es iemetu jūrā, lai novērstu briestošo nelaimi? Ak, mans draugs, es vēlreiz atkārtoju, ka es esmu pārāk laimīgs, tik laimīgs, ka neko citu vairs nevēlos… Es esmu augstu uzkāpis… Jūs zināt manu devīzi: „Quo non ascendam"**. Es esmu pa­cēlies tik augstu, ka man atliek vienīgi mirt. Tāpēc es nespēju ticēt labā­kam liktenim, jo esmu sasniedzis visu, ko cilvēks var vēlēties.

Aramiss pievērsa Fukē savu glāstošo, bet reizē vērīgo skatienu un pasmaidīja.

— Ja es zinātu, kas jūs dara laimīgu, — viņš sacīja, — tad varbūt baidītos no jūsu krišanas, bet jūs izturaties pret mani kā pret patiesu draugu, tas ir, uzskatāt, ka es varu būt noderīgs ari nelaimē. Es to augstu vērtēju. Taču man liekas, ka esmu pelnījis, lai pa laikam jūs dalītos ar mani arī savās veiksmēs un lai es varētu par tām priecāties, jo jūs zināt, ka tās man ir dārgākas par manis paša laimi.

— Dārgo prelāt, — Fukē iesmējās, — mani noslēpumi nav tik šķīsti, lai tos varētu uzticēt bīskapam, kaut arī viņš būtu tik pasaulīgs kā jūs.

— Blēņas! Kā tad ar grēksūdzi?

— Ak, man nāktos pārāk stipri sarkt, ja jūs būtu mans dvēseļu gans.

Fukē nopūtās.

Aramiss uzsmaidīja viņam tāpat kā iepriekš.

Polikrāts — Senajā Grieķijā Samosas salas tirāns. Vairāk nekā 40 gadus viņam viss veicās. Vēlēdamies pārbaudīt likteni, Polikrāts iemeta jūrā dārgu gredzenu. Leģenda vēsta, ka zivs to norija un, kad zivi noķēra, gredzens atgriezās pie īpašnieka. Ko tikai es nesasniegšu! (lat.).

— Noslēgtība ir vērtīgs tikums, — viņš noteica.

— Klusāk, — Fukē pātrauca, — tas indīgais rāpulis pamanījis mani un nu nāk šurp.

- Kolbērs?

— Jā. Dārgais d'Erblē, paejiet malā; es negribu, lai šis ložņa redz mūs abus kopā, jo tad viņš sāks ienīst arī jūs.

Aramiss paspieda viņa roku.

— Kāda velna pēc man vajadzīga viņa draudzība? — viņš atteica. — Vai tad man neesat jūs?

— Jā, bet varbūt kādu dienu manis vairs nebūs, — Fukē skumji at­bildēja.

— Ja tāds laiks pienāks, - Aramiss mierīgi atbildēja, — tad mēs mēģināsim kaut kā iztikt bez Kolbēra kunga draudzības, vai arī nepie­vērsīsim uzmanību viņa naidam. Bet, dārgais Fukē, pasakiet man, kāpēc jūs ejat nevis pie karaļa vai vismaz pie princeses, bet gan runājat ar šo ložņu, kā jūs pats viņu nosaucāt, jo šajās sarunās es nesaskatu nekādu jēgu.