Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Karaļa mīlestība pret princesi, princeses pret karali, de Giša pret princesi, de Lavaljēras pret karali, Malikorna pret Montalē, de Tonē- Šarantas pret viņu, Sentenjanu — kā gan lai galminieka galva nenoreibtu no kaut kā tāda?

Sentenjans bija īsts visu bijušo, esošo un nākamo galminieku paraugs.

Turklāt Sentenjans sevi parādīja kā lielisku stāstnieku un smalku liet­pratēju, tāpēc karalis ar dziļu interesi klausījās viņā, sevišķi, kad tika stāstīts par dedzīgo ziņkārību, ar kādu princese pūlējās izdibināt visu par Lavaljēras jaunkundzi.

Kaut gan karaļa jūtas pret princesi Henrieti jau bija atsalušas, tomēr dedzīgums, ar kādu viņa pūlējās visu izzināt, glaimoja karaļa patmīlībai.

Viņš izjuta apmierinātību, un tikai — viņa sirdi ne mirkli nesatrauca, ko princese varētu nodomāt par šo piedzīvojumu.

Kad Sentenjans beidza, karalis tikai noprasīja:

— Tagad tu zini, kas ir de Lavaljēras jaunkundze, vai ne?

— Es zinu ne tikai to, kas viņa ir tagad, bet arī, kas viņa drīz būs.

— Ko tu gribi teikt?

— Es gribu teikt, ka patlaban viņa saņem to, ko vēlētos jebkura sieviete — jūsu majestātes mīlestību; un gribu teikt, ka viņa būs tāda, kādu jūsu majestāte vēlēsies viņu redzēt.

— Es nejautāju par to… Mani neinteresē, kas viņa ir šodien un kas būs rīt; kā jau tu teici, tas ir atkarīgs no manis; bet es gribētu zināt, kas viņa bija vakar. Izstāsti man visu, ko par viņu tenko.

— Runā, ka viņa ir kautrīga.

— O, — karalis pasmaidīja, — tās droši vien ir baumas!

— Galmā tādas ir diezgan retas, valdniek, tādēļ šķiet, ka tām var ticēt.

— Varbūt jums taisnība, dārgais… Un kāda ir viņas izcelšanās?

— Ļoti augstdzimusi: marķīza de Lavaljēra meita, de Sanremī kunga pameita.

— Ak jā, manas krustmātes galms… Atceros, atceros: es nejauši re­dzēju viņu Bluā. Viņu stādīja priekšā karalienei. Es sev pārmetu, ka to­reiz nepievērsu viņai tādu uzmanību, kādu viņa ir pelnījusi.

— Valdniek, es esmu pārliecināts, ka jūs vienmēr spēsiet atgūt no­kavēto.

— Tātad jūs sakāt, ka nav dzirdēts par de Lavaljēras jaunkundzes mīļāko.

— Katrā gadījumā nedomāju, ka jūsu majestātei būtu jābaidās no sāncenša.

— Pagaidi! — karalis iesaucās, it kā pēkšņi būtu ko atcerējies.

— Ko jūs vēlaties, valdniek?

— Es atcerējos.

— Jā?

— Ja viņai nav mīļākā, tad toties ir līgavainis.

— Līgavainis?

— Kā, vai tad tu to nezini, grāf?

— Nē.

— Tu taču vienmēr zini visus jaunumus!

— Piedodiet, jūsu majestāte, bet vai jūs pazīstat šo līgavaini?

— Un kā vēl! Viņa tēvs bija ieradies pie manis un lūdza parakstīt laulību līgumu: tas ir…

Bez šaubām, karalis grasījās nosaukt vikonta de Braželona vārdu, bet pēkšņi aprāvās un sarauca pieri.

— Tas ir? — Sentenjans atgādināja.

— Neatceros, — Ludviķis XIV atteica, cenzdamies apvaldīt satrau­kumu, kas viņu bija pārņēmis.

— Jūsu majestāte, atļaujiet jums palīdzēt atcerēties, — grāfs de Sen­tenjans piedāvāja.

— Nē, patiesību sakot, es pats nezinu, par ko gribēju runāt; es tikai atceros, ka viena no galma dāmām grasījās precēties… bet ar ko, nevaru atcerēties.

— Varbūt tā bija de Tonē-Šarantas jaunkundze? — Sentenjans ap­vaicājās.

— Varbūt, — karalis atteica.

— Tad līgavaini sauc Montespans; bet man šķiet, ka de Tonē-Ša­rantas jaunkundze nekad nav izturējusies pret viņu tā, lai viņš baidītos viņu bildināt.

— Vārdu sakot, — karalis sacīja, — man par de Lavaljēras jaun­kundzi nav zināms nekas vai gandrīz nekas, un es uzticu tev, Sentenjan, ievākt par viņu ziņas.

— Klausos, valdniek. Kad man būs tas gods redzēt jūsu majestāti, lai pavēstītu šīs ziņas?

— Tiklīdz tu tās būsi ieguvis.

— Es tās iegūšu zibenīgi, ja tikai tās nokļūs pie manis tikpat ātri, cik ātri es centīšos atkal atgriezties pie karaļa.

— Labi teikts! Starp citu, vai princese nebija neapmierināta ar na­baga meiteni?

— Nē, valdniek, to es neievēroju.

— Vai princese nemaz nedusmojās?

— Nezinu; viņa visu laiku smējās.

— Labi, bet tagad es dzirdu troksni priekšistabā; laikam kāds nāk ziņot par kurjera ierašanos.

— Tā ir, valdniek.

— Ej un noskaidro, kas par lietu.

Grāfs piesteidzās pie durvīm un pārmija dažus vārdus ar kambar­sulaini, kas stāvēja pie ieejas.

— Valdniek, — atgriezies Sentenjans ziņoja, — tas ir Fukē kungs, kurš apgalvo, ka ieradies pēc karaļa pavēles. Viņš ir šeit, bet tā kā ir jau vēls, tad viņš nelūdz tūlītēju audienci; viņš būs apmierināts, ja karalis zinās par viņa ierašanos.

— Fukē kungs! Es viņam uzrakstīju trijos un uzaicināju ierasties Fon­tenblo nākamās dienas rītā, bet viņš ierodas divos naktī — tā tikai ir centība! — karalis iesaucās, būdams ar to ļoti apmierināts. — Es pie­ņemšu Fukē kungu. Es viņu izsaucu, un man tas jādara. Lai viņu ielaiž. Tu, grāf, dodies izlūkot, un līdz rītam!

Karalis pielika pirkstu pie lūpām, un iepriecinātais Sentenjans veikli izšmauca no istabas, izdarīgi norīkojis, lai kambarsulainis ieved Fukē kun­gu-

Fukē ienāca karaļa apartamentos. Ludviķis XIV piecēlās, lai viņu sa­gaidītu.

— Labvakar, Fukē kungs, — karalis, laipni smaidīdams, sacīja. — Pateicos par jūsu precizitāti — mans sūtnis pie jums droši vien ieradās vēlu.

— Desmitos vakarā, valdniek.

— Šajās dienās, Fukē kungs, jūs laikam daudz strādājāt, jo man ap­galvoja, ka jūs trīs vai četras dienas neesat atstājis savu kabinetu Sen­mandē.

— Es patiešām trīs dienas strādāju, valdniek, — Fukē palocīdamies atbildēja.

— Fukē kungs, vai jūs zināt, ka man ar jums daudz kas jāpārrunā! — karalis ļoti laipni turpināja.

— Jūsu majestāte ir ļoti laipns; atļaujiet man atgādināt par apsolīto audienci.

— Droši vien man vēlas pateikties kāds no garīdzniekiem, vai ne.

— Jūs uzminējāt, valdniek. Laiks varbūt nav īsti piemērots, bet cil­vēkam, ko es atvedu līdzi, laiks ir dārgs, un tā kā Fontenblo ir pa ceļam uz viņa bīskapiju…

— Kurš tas ir?

— Jaunais Vannas bīskaps, kuru jūsu majestāte iecēla pirms trim mēnešiem pēc manas rekomendācijas.

— Var jau būt, — noteica karalis, kurš bija parakstījis pavēli, pat neizlasījis. — Vai viņš ir šeit? •

— Jā, valdniek. Vanna ir ļoti nozīmīga bīskapija; turienes ganām­pulkam ārkārtīgi nepieciešams Dieva vārds; tie ir īsti mežoņi, kurus jā­apslāpē un jādod viņiem pamācības, un šajā ziņā d'Erblē kungam nav līdzīgu.

— D'Erblē kungs! — karalis atkārtoja, it kā viņam šis vārds liktos pazīstams.

— Vai jūsu majestāte pazīst vienu no saviem uzticamākajiem un pa­devīgākajiem kalpiem? — Fukē strauji pavaicāja.

— Nē, neatceros… tātad viņš dosies ceļā?

— Jā, šodien viņš saņēma vēstules, kas acīmredzot aicina viņu ne­kavējoties atgriezties, tādēļ, dodamies uz tādu nomali kā Bretaņa, viņš vēlētos izteikt savu cieņu jūsu majestātei.

— Vai viņš gaida?

— Viņš ir šeit, valdniek.

— Lai ienāk.

Fukē pamāja kambarsulainim, kas stāvēja aiz portjerām.

Durvis atvērās, un ienāca Aramiss.

Uzklausīdams viņa sveicienu, karalis uzmanīgi vēroja šo seju, ko ne­viens, kas kaut reizi bija redzējis, nespēja aizmirst.

— Vanna! — karalis noteica. — Jūs esat Vannas bīskaps?