Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kad es jūs satiku vai, pareizāk sakot, sameklēju, jūs nemaz nestei­dzāties doties mājās?

— Dārgo grāf, ja jūs man vēlaties kaut ko sacīt, es, protams, esmu jūsu rīcībā.

— Pareizi darāt, zvēru pie radītāja! Pusstundu agrāk vai vēlāk — no tā jūsu mežģīnes vairāk nesaburzīsies. Zvēriet man, ka jūs neklusējat tā­pēc, ka zināt kaut ko sliktu pa šo meiteni.

— Ko jūs, cik man zināms, viņa ir skaidra kā kristāls.

— Jūs mani ļoti iepriecinājāt! Tomēr es negribu atstāt iespaidu, ka neko par šīm lietām nezinu. Visiem zināms, ka jūs apgādājat princesi ar galma dāmām. Par to sacerēta pat dziesmiņa.

— Dārgais, jūs taču ļoti labi zināt, ka galmā tas notiek visniecīgākā iegansta dēļ.

— Vai jūs šo dziesmu zināt?

— Nē, varat nodziedāt, tad es zināšu.

— Neatceros, kā tā sākas, bet zinu, kā beidzas.

— Labi, arī tas jau ir kaut kas.

„Visas galma dāmas

Giša gādātas/'

— Jēgas maz, un atskaņas ari klibo.

— Ko tad jūs gribat, mans dārgais? Šo dziesmu taču nav sacerējis ne Rasins, ne Moljērs, bet vienkārši Lafeljads; augstmanis nevar pārzināt atskaņas tikpat labi kā īsts rīmkalis.

— Žēl, ka jūs atceraties tikai beigas.

— Pag, pag, te būs otrā panta sākums.

— Klausos.

„Deva vietu kabaljēro

Montalē un …"

— Tfu! „Un Lavaljērai," — de Gišs nepacietīgi iesaucās, netikdams skaidrībā, uz kuru pusi Sentenjans velk.

— Jā, jā, Lavaljēra! Jūs pareizi atradās atskaņu.

— Bija gan grūti uzminēt!

— Montalē un Lavaljērai, tieši tā. Jūs aizlikāt vārdu par šīm abām meitenēm.

Sentenjans iesmējās.

— Kāpēc tad dziesmā nekas nav teikts par de Tonē-Sarantas jaun­kundzi? — de Gišs apvaicājās.

— Nezinu.

— Nu, vai jūs esat apmierināts?

— Pilnīgi; bet Montalē tur tomēr tiek pieminēta, — Sentenjans tur­pināja zoboties.

— O, to jūs atradīsiet visur! Ļoti nemierīga meiča.

— Jūs viņu pazīstat?

— Netieši. Viņu protežēja kaut kāds Malikorns, kuru savukārt ieteica Manikans. Manikans lūdza mani iekārtot Montalē par princeses galma­dāmu, bet Malikornu par virsnieku prinča svītā. Es to izdarīju — jūs taču zināt, ka man ir vājība pret to savādnieku Manikanu.

— Un vai jūsu rūpes vainagojās panākumiem?

— Attiecībā uz Montalē — jā; attiecībā uz Malikornu — gan jā, gan nē, viņu tikai piecieš. Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt uzzināt?

— Vēl paliek atskaņa.

— Kāda atskaņa?

— Ko jūs pats atradāt.

— Lavaljēra?

— Jā.

Sentenjans atkal sāka smieties, vēl vairāk sakaitinot de Gišu.

— Jā, patiešām, es viņu ievedu princeses galmā, — de Gišs atzina.

— Ha-ha-ha!

— Dārgo grāf, — de Gišs uzsvērti gausi un vēsā balsī turpināja, — es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs neatļausieties nekādus jociņus par šo vārdu. De Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze ir abolūti nevainojama būtne.

— Pilnīgi nevainojama?

— Jā.

— Vai tad jūs neesat dzirdējis pēdējās baumas? — de Sentenjans apvaicājās.

— Nē, un jutīšos ļoti apmierināts, ja jūs šīs tenkas paturēsiet pie sevis tiem, kas tās palaiž.

— Kāpēc jūs tā aizsvilāties?

— Tāpēc, ka de Lavaljēru mīl kāds mans tuvs draugs.

Sentenjans nodrebēja.

— Ak tā! — viņš iesaucās.

— Jā, grāf! — de Gišs turpināja. — Jūs esat vislabāk audzinātais francūzis, un tāpēc jums jāsaprot, ka es neļaušu nostādīt savu draugu smieklīgā stāvoklī.

— Un kā vēl saprotu!

Sentenjans kodīja lūpas dusmās un pieviltā ziņkārē.

De Gišs viņam pieklājīgi paklanījās.

— Jūs mani padzenat, — žēlojās Sentenjans, kurš vai mira aiz vēlē­šanās uzzināt drauga vārdu.

— Nemaz, dārgais. Es tikai vēlos pabeigt savu dzejoli Filisai.

— Kas tas par dzejoli?

— Četrrinde. Pats saprotat: četrrinde — tā ir liela lieta.

— Un kā vēl!

— Tā kā no četrām rindām man vēl jāsacer trīsarpus, tad es gribu koncentrēties.

— Saprotu. Uz redzēšanos, grāf!

— Uz redzēšanos!

— Starp citu… >

— Kas ir?

— Vai jums ir viegla roka?

— Ļoti.

— Tad jau jūs līdz rītam pabeigsiet savas trīsarpus rindas?

— Cerams.

— Tādā gadījumā līdz rītam.

— Ardievu, līdz rītam.

Sentenjanam gribot negribot bija jāatvadās, viņš pazuda aiz kokiem.

Sarunādamies de Gišs un Sentenjans bija aizgājuši diezgan tālu no

pils.

Katram matemātiķim, dzejniekam vai sapņotājam ir savas iemīļotās vietas. Atvadījies no de Giša, Sentenjans nokļuva parka malā, kur jau sākās dažādas saimniecības ēkas un aiz akāciju un kastaņu kuplajām la­potnēm pacēlās augsta sēta, kas atdalīja parku no saimniecības pagalma.

Palicis viens, de Sentenjans devās uz šīm ēkām; de Gišs nogriezās uz pretējo pusi. Tā viens atgriezās puķu dārzā, otrs gāja uz sētas pusi.

Neviena neredzēts un nedzirdēts, de Sentenjans soļoja pa mīkstajām smiltīm zem pīlādžu un ceriņu zariem kā zem jumta.

Viņš pārdomāja, kā izkļūt no sarežģītās situācijas un jutās ļoti vīlies, jo, neskatoties uz visām viltībām, nebija spējis neko izdibināt par La­valjēru.

Pēkšņi viņš izdzirda cilvēku balsis. Skanēja čuksti, sievietes žēlošanās, ko pārtrauca jautājumi, klusi smiekli, nopūtas, apslāpēti izbrīna saucieni; visskaidrāk varēja atšķirt sievietes balsi.

Sentenjans apstājās un izbrīnījies atklāja, ka balsis skan kaut kur no augšas, it kā no koku galotnēm.

Viņš pacēla galvu un ieraudzīja sievieti, kas pa trepēm bija uzkāpusi līdz akmens žoga augšai; dzīvi žestikulēdama, viņa sarunājās ar vīrieti, kurš bija uzrāpies kokā. Varēja saskatīt tikai viņa galvu.

Sieviete bija žoga vienā pusē, vīrietis — otrā.

Meklēdams ziņas, de Sentenjans bija uzgājis īstu piedzīvojumu. Vi­ņam veicās.

Vēlēdamies uzzināt, kāpēc vīrietis un sieviete atrodas šeit, un sevišķi, par ko viņi sarunājas tik vēlā stundā un turklāt tik neērtā stāvoklī, Sen­tenjans piezagās gandrīz pie pašām trepēm.

Iekārtojies ērtāk, viņš noklausījās visu sarunu.

Runāja sieviete.

— Manikana kungs, — viņas balss skanēja pārmetoši, bet tomēr ne­daudz koķeti, — jūs pakļaujat mūs lielam riskam. Ja mēs turpināsim sarunu, kāds var mūs pārsteigt.

— Pilnīgi iespējams, — vīrietis atteica pavisam mierīgi un flegmātiski.

— Un ko tad runās! Ak, ja mani kāds ieraudzīs, es nomiršu no kauna.

— Tas būtu bērnišķīgi, un es nedomāju, ka jūs uz to esat spējīga.

— Ja vēl mūsu starpā kaut kas būtu; bet tīšuprāt radīt sev nepa­tikšanas — pazemīgi pateicos! Palieciet sveiks, Manikana kungs!

«Lieliski! Es uzzināju, kas ir vīrietis, tagad jāmēģina saskatīt sieviete," Sentenjans pie sevis noteica, skatīdamies uz elegantās zīda kurpēs un miesaskrāsas zeķēs tērptām kājiņām, kas stāvēja uz trepēm.

— Dieva dēļ, Montalē, vēl mirkli pagaidiet! — dc Manikans iesau­cās. — Nebēdziet. Man vēl jums jāsaka daudz kas svarīgs.

— Montalē! — Sentenjans čukstēja. — Viena no trijotnes! Katrai no draudzenēm ir sava aizraušanās; man tikai likās, ka šai tā saucās Mali- korna kungs, nevis Manikans.

Izdzirdējusi sava sarunu biedra izmisīgo lūgumu, Montalē apstājās, nenokāpusi līdz galam.