Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Nelaimīgais Manikans arī pārvietojās uz citu kastaņas zaru, lai varētu iekārtoties ērtāk.

— Es jūs lūdzu, uzklausiet mani! Ceru, ka jūs neturat mani aizdomās par ļauniem nolūkiem?

— Nemaz… Bet kāpēc jūs vēstulē atgādinājāt par saviem pakalpo­jumiem? Kāpēc nolikāt tikšanos šeit un un tādā laikā?

— Jūs man jautājat, kāpēc es vēlējos modināt jūsu pateicības jūtas, atgādinot, ka tas biju es, kas ieveda jūs princeses galmā? Pavisam vien­kārši — es ļoti vēlējos satikties ar jums (pateicos, ka jūs tik laipni pie- kritāt), un nevarēju iedomāties, kā citādi lai to panāku. Kāpēc sajā vietā un laikā? Tāpēc, ka šī stunda man likās ērta, un vieta pietiekami vientuļa, jo manu lūgumu nav īsti ērti izteikt liecinieku klātbūtnē.

— Bet Manikana kungs!

— Man ir visšķīstākie nodomi, dārgā Montalē.

— De Manikana kungs, es domāju, ka man labāk aiziet.

— Uzklausiet mani, citādi es lēkšu pāri pie jums. Labāk nerunājiet man pretī, jo pašlaik mani jau tā kaitina viens zars, un es par sevi ne­galvoju. Nesekojiet tā piemēram un uzklausiet mani.

— Labi, es jūs klausos, bet runājiet īsāk, jo jūs kaitina zars, bet mani — trepju spraislis, kas spiež man pēdas. Es jūs brīdinu, ka tā ir bumba zem manām kājām.

— Esiet tik laipna un sniedziet man savu roku, jaunkundz.

— Kāpēc?

— Nu, dodiet taču.

— Te tā būs; ko jūs darāt?

— Velku jūs tuvāk.

— Kāpēc? Es ceru, ka jūs negribat mani apsēdināt sev blakus uz zara?

— Nē, bet es vēlos, lai jūs apsēstos uz sētas; lūk, tā. Tā ir pietiekami plata un ērta sēdēšanai, un es daudz ko dotu, lai jūs atļautu apsēsties sev blakus.

— Nekas, jums ir labi arī turpat; mūs var ieraudzīt.

— Jūs domājat? — Manikans glaimīgi apjautājās.

— Esmu pārliecināta.

— Lai nu tā būtu. Es palikšu kastaņā, kaut gan man te ir briesmīgi neērti.

— De Manikana kungs, jūs novirzāties no temata.

— Tiesa gan.

— Jūs man rakstījāt?

— Jā, rakstīju.

— Kāpēc?

— Iedomājieties, šodien ap diviem de Gišs aizbrauca.

— Nu, un tad?

— Redzēdams, ka viņš dodas prom, es, kā parasti, viņam sekoju.

— Saprotu, tāpēc jūs esat šeit.

— Pagaidiet. Jūs taču zināt, vai ne, ka nabaga de Gišs krita briesmī­gā nežēlastībā?

— Diemžēl jā!

— Tātad no viņa puses bija milzīgs neprāts doties uz Fontenblo pie tiem, kas padzina viņu no Parīzes, un it īpaši jau pie tiem, no kuriem viņu aizdzina.

— Jūs spriežat kā nelaiķis Pitagors, de Manikana kungs.

— Vēl jāmin, ka de Gišs ir stūrgalvīgs kā visi iemīlējušies un neklau­sīja nevienam no maniem argumentiem. Es viņam lūdzos, kā vien pratu — viņš pat neklausījās manī. Ak, sasodīts!

— Kas jums notika?

— Pagaidiet, jaunkundz, tas ir nolādētais zars, par kuru man jau bija tas gods jums pavēstīt; tas nupat saplēsa man bikses.

— Nav nekāda nelaime, pašreiz ir tumšs, — Montalē iesmējās, — turpiniet, Manikana kungs.

— Tātad de Gišs devās ceļā aulekšiem, bet es viņam sekoju soļos. Jūs saprotat, ka tikai muļķis vai vājprātīgais steidzas mesties ūdenī pakaļ draugam. Tā nu es ļāvu, lai de Gišs auļo pa priekšu, bet pats lēnā garā sekoju, būdams pilnīgi pārliecināts, ka nelaimīgo neviens nepieņems, bet, ja arī pieņems, tad tā, ka pie pirmā asākā vārda viņam būs jāatgriežas atpakaļ, un tā es ar viņu atkal sastapšos kaut kur pie Rī vai Melunas; piekrītiet, arī tas jau ir daudz: vienpadsmit ljē turp un tikpat daudz atpa­kaļ.

Montalē paraustīja plecus.

— Ja gribat, smejieties, kundze; bet, ja jūs sēdētu nevis uz gludiem akmeņiem, bet jāšus uz zara kā es, tad arī jūs tāpat vēlētos tikt zemē pēc iespējas ātrāk.

— Mirklīti pacietieties, dārgo Manikan, vēl vienu mirklīti. Tātad jūs stāstāt, ka pajājāt garām Ri un Melunai?

— Jā, RI un Meluna palika aiz muguras; es turpināju ceļu, brīnī­damies, ka viņš nejāj atpakaļ; beidzot es ierados no Fontenblo un visus iztaujāju, kur palicis de Gišs. Neviens viņu nav redzējis, pilsētā neviens nav ar viņu runājis; izrādās, viņš atauļojis, iejājis pa pils vārtiem un pa­zudis. Kopš astoņiem vakarā es viņu dzenāju pa visu Fontenblo un iz­prašņāju par viņu katru atbalsi: de Giša nav! Es vai mirstu aiz satrau­kuma. Jūs saprotat, es taču nevarēju mesties vilkam tieši rīklē un pats iet uz pili, kā mans nepiesardzīgais draugs; es devos uz kalpotāju galu un ataicināju jūs ar vēstuli. Un tagad, jaunkundz, Dieva dēļ, nomieriniet mani.

— Tas nemaz nav grūti, dārgo Manikan. Jūsu draugu de Gišu uz­ņēma, cik labi vien iespējams.

— Vai patiešām?

— Karalis izrādīja viņam labvēlību.

— Ko? Karalis, kas pats aizsūtīja viņu trimdā?

— Princese viņam uzsmaidīja; princis, šķiet, mīlēja viņu vēl vairāk nekā iepriekš.

— Ak tā, — Manikans novilka. — Tagad es saprotu, kāpēc viņš pa­lika. Bet vai par mani viņš neko neteica?

— Ne vārda.

— Ļoti slikti no viņa puses. Ko viņš pašlaik dara?

— Droši vien guļ, bet, ja neguļ, tad sapņo.

— Ko jūs visu vakaru darījāt?

— Dejojām.

— Slaveno baletu? Kā veicās de Gišam?

— Viņš bija apburošs.

— Malacis! Piedodiet, jaunkundz, bet man palicis tikai lūgums jums.

— Ko?

— Saprotiet, es nevaru prasīt, lai šajā stundā man atvērtu pils durvis; es ļoti gribētu, kaut varētu gulēt uz šā paša zara, bet varu galvot, ka to varbūt spētu vienīgi papagailis.

— Bet, Manikana kungs, es taču nevaru pieņemt viesi pāri sētai.

— Viesus, jaunkundz, — ierunājās cita balss, bet pavisam kautrīgi — acīmredzot runātājs apzinājās, cik nepiedienīgs ir tāds lūgums.

— Ak, Dievs, — Montalē iesaucās, cenzdamās saskatīt, kas stāv zem kastaņkoka, — kas tur ir?

— Es, jaunkundz.

— Kas jūs tāds esat?

— Malikorns, jūsu padevīgais kalps.

To teikdams, Malikorns vispirms sasniedza zemākos zarus un tad uz­rāpās līdz sētai.

— Malikorna kungs!… Ak kungs, jūs abi esat galīgi zaudējuši prātu!

— Kā jums klājas, jaunkundz? — Malikorns izmeklēti pieklājīgi ap­vaicājās.

— Tā tikai man vēl trūka! — Montalē izmisusi iekliedzās.

— Ak, jaunkundz, neesiet nu tik barga, lūdzu! — Malikorns čukstēja.

— Mēs taču esam jūsu draugi, jaunkundz, — Manikans turpināja, — bet draugiem nedrīkst darīt pāri. Ja jūs atstāsiet mūs šeit uz visu nakti, tad tikpat kā piespriedīsiet nāves sodu.

— Nu, — Montalē novilka, — Malikorna kungs ir tik veselīgs, ka nenomirs pēc vienas nakts, kas pavadīta zem zvaigznēm.

— Jaunkundz!

— Tas būs taisnīgs sods par viņa izlēcienu.

— Lai notiek! Malikorns lai tiek galā ar jums kā vēlas, bet es kāpju pāri, — Manikans nolēma.

Noliecis slaveno zaru, par kuru viņš tā žēlojās, Manikans lika lietā kājas un rokas, un beidzot apsēdās blakus Montalē.

Montalē gribēja Manikanu nogrūst, bet viņš visiem spēkiem centās noturēties.

Šis skats ilga dažas sekundes, un tam netrūka pievilcības, kas ne- paslīdēja garām Sentenjana kunga uzmanībai.

Manikans uzvarēja. Viņš iekaroja trepes un, nokāpis dažus pakāpie­nus zemāk, galanti piedāvāja roku savai pretiniecei.

Pa to laiku Malikorns bija uzrāpies kastaņkokā un apsēdās turpat, kur bija sēdējis Manikans, ar acīmredzamu nodomu sekot viņa pēdās arī tālāk.