Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tad jau šis būs vēl viens notikums.

— Nē, nē, de Tonē-Šarantas jaunkundze gaida mani mūsu istabā; viņai jāpasaka man kaut kas ļoti svarīgs.

— Vai viņa jau sen gaida?

— Vismaz stundu.

— Tādā gadījumā pagaidīs vēl dažas minūtes, — Malikorns mierīgi noteica.

— Malikorna kungs, jūs aizmirstaties.

— Tā esat jūs, kas mani aizmirst, jaunkundz. Loma, ko jūs man lie­kat šeit spēlēt, sāk mani kaitināt. Tfu, velns parāvis! Es jau veselu nedēļu klimstu jūsu tuvumā, bet jums ne reizi nelabpatika mani ievērot…

— Kā, vai tad jūs te esat jau nedēļu?

— Jā, es te blandos apkārt kā vilkatis. No uguņošanas man apsvilušas jau divas parūkas, es esmu samircis strūklaku šļakatās un vakara drēgnumā, esmu mūžīgi izsalcis un nomocījies un vienmēr spiests bēgt pāri žogam kā zaglis! Velns parāvis, tā nav nekāda dzīve, jo tu neesi radīts ne par vāveri, ne salamandru, ne ūdru! Jūs savā necilvēcībā gribat, lai es zaudēju cilvēka izskatu. Man ir iebildumi! Es esmu un palikšu cilvēks, ja vien debesu valdnieki nenolems citādi!

— Ko tad jums vajag? Ko jūs vēlaties? Ko tad jūs prasāt no manis? — Montalē jau maigāk teica.

— Jūs taču neapgalvosiet, ka nezinājāt par manu uzturēšanos Fon­tenblo?

— Es…

— Esiet atklāta.

— Es to nojautu.

— Vai patiešām veselu nedēļu jūs nevarējāt iekārtoties, lai tiktos ar mani kaut vai vienreiz dienā?

— Man vienmēr kāds traucēja, Malikorna kungs.

— Tra-ta-ta…

— Pajautājiet citām galma dāmām, ja neticat man.

— Es nekad neprasu paskaidrojumus citiem, ja pats zinu labāk.

— Malikorna kungs, nomierinieties, viss būs citādi.

— Sen jau laiks.

— Jūs taču zināt, ka par jums vienmēr domā, vienalga, vai jūs redz, vai ne, — Montalē bija pieglaudīga kā kaķis.

— Jā, domā gan!..

— Goda vārds.

— Vai nav nekādu jaunumu?

— Par ko?

— Atcerieties manu lūgumu noskaidrot, kas notiek pie prinča?

— Dārgo Malikorn, šajās dienās viņa augstībai nevarēja ne tuvoties.

— Bet tagad?

— Tagad ir citādi: kopš vakardienas viņš vairs nav greizsirdīgs.

— Ak tā! Kas tad viņa greizsirdību izkliedēja?

— Izplatījās baumas, ka karalis izrādījis uzmanību citai sievietei, un princis uzreiz nomierinājās.

— No kurienes radās šīs baumas?

Montalē sāka runāt klusāk:

— Starp mums runājot, man šķiet, ka karalis un princese to paši izdomājuši.

— Ha, ha, ha! — Malikorns iesmējās. — Tas bija vienīgais līdzeklis! Bet kā tad ar nabaga pielūdzēju — de Giša kungu?

V2 8 3aK. 6

— O, viņš ir galīgi pamests.

— Vai viņi sarakstījās?

— Nē taču! Visu nedēļu es nemanīju, ka kāds no viņiem būtu pa­ņēmis rokā spalvu.

— Bet kādas attiecības jums ir ar princesi?

— Vislabākās.

— Bet ar karali?

— Karalis man uzsmaida, kad es eju garām.

— Labi. Pasakiet vēl, kuru sievieti tad mūsu mīlētāji nolēmuši iz­mantot par aizsegu?

— Lavaljēru.

— Nabadzīte! Mums tas jāaizkavē, mana mīļā.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka Rauls de Braželons nogalinās sevi vai viņu, ja viņam radīsies aizdomas.

— Rauls? Labsirdīgais Rauls? Vai jums tā šķiet?

— Sievietes uzskata, ka pazīst cilvēku kaislības, — Malikorns sacīja, — bet patiesībā neprot lasīt ne pašas savā sirdī, ne acīs. Es jums galvoju, ka de Braželona kungs neprātīgi mīl Lavaljēru, un ja viņam liksies, ka ir piekrāpts, viņš nogalinās vai nu sevi vai viņu.

— Karalis Lavaljēru aizsargās, — Montalē iebilda.

— Karalis! — Malikorns iesaucās.

— Protams.

— Nu, Rauls var nogalināt karali tāpat kā jebkuru citu.

— Jūs esat traks, Malikorna kungs!

— Nemaz, es runāju pilnīgi nopietni, dārgā Montalē, un zinu arī, kā rīkoties.

— Kā?

— Es paklusām brīdināšu Raulu par šo joku.

— Lai Dievs pasargā, nelaimīgais! — Montalē iekliedzās, pakāpda­mās pakāpienu tuvāk Malikornam. — Jūs nedrīkstat ne iepīkstēties par to Braželonam.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs vēl neko nezināt.

— Kas tad noticis?

— Šovakar… Vai mus neviens nenoklausās?

— Nē.

— Šovakar zem karaļu ozola Lavaljēra tieši un atklāti paziņoja: „Es nesaprotu, kā var mīlēt kādu citu vīrieti, ja redz karali."

Malikorns uz sētas pat. salēcās.

— Ak Dievs, vai patiešām viņa tā teica?

— Vārdu pa vārdam.

— Un viņa tā arī domā?

— Lavaljēra vienmēr runā to, ko domā.

— Tas brēc pēc atriebības. Cik sievietes gan ir viltīgas! — Malikorns iesaucās.

— Nomierinieties, dārgo Malikorn, nomierinieties!

— Gluži otrādi, tas jāizbeidz jau no paša sākuma. Laikus jābrīdina Rauls.

— Izdomājis gan! Tagad jau ir par vēlu, — Montalē atteica.

— Kāpēc?

— Lavaljēras teikto…

— Jā.

— Lavaljēras teikto par karali…

— Nu?

— Dzirdēja pats karalis.

— Karalis to zina? Viņam atstāstīja?

— Karalis to dzirdēja pats.

— Ohime [6] , kā mēdza teikt kardināla kungs.

— Tobrīd karalis atradās netālu no ozola.

— Tātad tagad karalim un princesei viss ies kā pa sviestu, bet cietīs nabaga Braželons, — Malikorns konstatēja.

— Jums ir pilnīga taisnība.

— Tas ir šausmīgi!

— Neko nevar darīt.

— Jā, laikam gan labāk nenostāties starp karaļu ozolu un karali, ci­tādi tāds mazs cilvēciņš kā es acumirklī būs pagalam, — pēc neilgām pārdomām Malikorns atzina.

— Tiesa gan.

— Tagad padomāsim par sevi.

— Tieši to es ari gribēju.

— Atveriet savas brīnišķīgās acis.

— Bet jūs dodiet šurp savas lielās ausis.

— Lai jūsu mazā mutīte nāk man tuvāk, tad es to varēšu ciešāk noskūpstīt.

— Te būs, — Montalē bija devīga un tūdaļ pati atbildēja ar skaļu skūpstu.

— Noskaidrosim visu līdz galam. De Giša kungs mīl princesi, La­valjēra mīl karali; karalis mīl princesi un Lavaljēru; princis nemīl nevienu citu, tikai sevi. Grozīdamies starp visiem šiem romāniem, pat muļķis va­rētu nodrošināt sev nākotni, kur nu vēl tik apsviedīgi cilvēki kā mēs.

— Jūs tikai ar saviem sapņiem.

— Drīzāk ar saviem faktiem. Ļaujiet man vadīt jūs, mana dārgā; šķiet, ka līdz šim jums nav iemesla žēloties par maniem padomiem, vai ne?

— Nav gan.

— Tādā gadījumā lai pagātne galvo par nākotni. Tā kā te katrs domā par sevi, darīsim arī mēs tāpat.

— Jums ir pilnīga taisnība.

— Un tikai par sevi.

— Lai notiek!

— Uzbrukuma un aizsardzības savienība!

— Zvēru, ka to svēti ievērošu.

— Dodiet roku; lūk, tā: viss Malikornam!

— Viss Malikornam!

— Viss Montalē! — Malikorns atbildēja, arī pastiepdams roku.

— Un ko tagad darīt?

— Turēt acis vaļā un saspicēt ausis, vākt pierādījumus pret citiem un neradīt nekādus pret sevi.

— Norunāts!

— Lai notiek!

— Nolemts. Tagad, kad līgums noslēgts, palieciet sveiks.

— Kā tā?

— Nu tā. Atgriezieties savā krogā.

— Savā krogā?

— Jā, jūs taču esat apmeties «Skaistajā pāvā"?

— Montalē, Montalē, jūs pati sevi nodevāt! Jūs ļoti labi zinājāt, ka es esmu Fontenblo.

— Un ko tas pierāda? Tikai to, ka par jums interesējas vairāk, nekā jūs to pelnāt, nepateicīgais!

— Hm…