Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ejiet taču uz „Skaisto pāvu"!

— Cik žēl!

— Kāpēc?

— Tas ir pilnīgi neiespējami.

— Vai tad jums tur nebija istaba?

— Bija, bet vairs nav.

— Nav? Kas tad jums to atņēma?

— Klausieties… Reiz, kad es biju izskraidījies jums pakaļ un atnācu uz viesnīcu, tikko elpu vilkdams, es pēkšņi ieraudzīju nestuves, kurās četri zemnieki nesa slimu mūku.

— Mūku?

— Jā, vecu franciskāni ar sirmu bārdu. Es redzēju, ka slimo mūku ienes viesnīcā. Es kāpu viņiem pakaļ un redzēju, ka mūku ienes manā istabā.

— Jūsu istabā?

— Jā, manā istabā. Domādams, ka atgadījusies kāda kļūme, es saucu saimnieku; tas man paziņoja, ka es esot noīrējis istabu uz nedēļu, tā pagājusi, un tagad to aizņēmis franciskānis.

— Ak tā!

— Es arī toreiz iesaucos: ak tā! Vēl vairāk, es sāku dusmoties. Es atkal uzkāpu pa trepēm un griezos pie paša franciskāņa, gribēdams vi­ņam pierādīt, cik nepieklājīgi viņš rīkojas. Bet mūks, par spīti savam vājumam, paslējās uz elkoņa un, blenzdams uz mani ar degošu skatienu, nodārdināja tā, it kā komandētu kavalēristu pulku: „Izmetiet to nekauņu pa durvim!" Saimnieks un četri nesēji nekavējoties izpildīja pavēli un lika man nokāpt pa trepēm mazliet ātrāk, nekā es to izdarītu pats. Tā es paliku bez pajumtes, dārgā.

— Kas tad ir tas franciskānis? — Montalē brīnījās. — Kāds ordeņa ģenerālis?

— Droši vien; man liekas, ka viens no nesējiem viņu pusbalsī tā no­sauca.

— Tātad?.. — Montalē ieteicās.

— Tātad man vairs nav ne istabas, ne viesnīcas, ne pajumtes, un tomēr es, tāpat kā mans draugs Manikans, esmu nolēmis zem klajām debesīm nenakšņot.

— Ko tagad lai dara? — Montalē iesaucās.

— Jā, ko?

— Nav nekā vienkāršāka, — pēkšņi atskanēja kāda balss.

Montalē un Malikorns abi vienlaicīgi iekliedzās.

Parādījās de Sentenjans.

— Dārgo Malikorn, — viņš teica, — laimīga nejaušība lika man at­griezties, lai palīdzētu jums izkļūt no sarežģītas situācijas. Iesim, es jums piedāvāju istabu un galvoju, ka to neviens franciskānis neatņems. Bet jūs, jaunkundz, varat būt mierīga: es jau zinu Lavaljēras jaunkundzes un de Tonē-Šarantas jaunkundzes noslēpumu. Jūs nupat bijāt tik laipna un at­klājāt man savu, pateicos; es glabāšu visus trīs noslēpumus tikpat svēti kā vienu.

Malikorns un Montalē saskatījās kā divi palaidnībās pieķerti skol­nieki. Malikorns nevarēja nemanīt, cik izdevīgs ir de Sentenjana priekš­likums, tāpēc viņš deva zīmi Montalē, ka piekāpjas, un viņa atbildēja ar to pašu.

Tad Malikorns lēni nokāpa pa trepēm, prātodams, kā labāk izvilkt no Sentenjana visu, ko tas varētu zināt par slaveno noslēpumu.

Montalē toties aizdrāzās kā stirna, un viņu nespēja apturēt nekāds labirints.

Sentenjans patiešām aizveda Malikornu pie sevis un bija pret to ļoti gādīgs: viņš bija laimīgs, ka nu viņa rokās ir divi cilvēki, kuri varēja atklāt galma dāmu noslēpumus.

Vispirms lasītājam pastāstīm sīkāk par pašu krodziņu «Skaistais pāvs" un tad aprakstīsim tā iemītniekus.

Tāpat kā jebkurš cits krogs, arī „Skaistais pāvs" savu nosaukumu bija ieguvis no izkārtnes.

Uz tās bija attēlots pāvs ar izplestu asti.

Sekodams dažu mākslinieku piemēram, kuri čūsku, kas iekārdināja Ievu, glezno ar skaista jaunekļa galvu, izkārtnes radītājs skaistajam pāvam bija devis sievietes seju.

Krodziņš — dzīva epigramma tai cilvēces daļai, kura, pēc Leguvē* vārdiem, dod dzīvei daiļumu, atradās kreisajā pusē pirmajai Fontenblo sānielai, kas šķērsoja pilsēteles galveno satiksmes artēriju — Parīzes ielu, kura faktiski arī veidoja visu pilsētiņu.

Tolaik šo ielu sauca Lionas vārdā, laikam tāpēc, ka tā bija vērsta karalistes otrās galvaspilsētas virzienā.

Lionas ielu veidoja divu turīgu pilsoņu nami, kurus vienu no otra atdalīja plaši dārzi un dzīvžogs.

Izskatījās, ka ielā atrodas trīs mājas. Paskaidrosim, kāpēc tomēr bija tikai divas.

Krodziņa «Skaistais pāvs" galvenā fasāde bija vērsta uz lielāko ielu; uz Lionas ielu izgāja ēkas divi spārni, ko atdalīja pagalmi. Ēkā bija plašas ceļotājiem paredzētas telpas, vienalga, vai tie ierastos kājām, jāšus vai pat karietē. Ceļotāji te guva ne tikai apmešanās vietu un iespēju paēst, bagātie augstmaņi te rada iespēju vientuļām pastaigām, ja, krituši ne­žēlastībā, vēlējās vientulībā pamazām nomierināties pēc pāridarījumiem vai arī apdomāt atriebību.

No abiem spārniem varēja redzēt aizaugušu ielu, kur starp bruģak- meņiem bija izlauzusies zālīte.

Tālāk vīdēja skaisti dzīvžogi, kuri kā zaļas un puķēm rotātas rokas apskāva abus jau minētos namus.

Vēl tālāk aiz namiem kā gleznas fons vai necaurredzama horizonta līnija stiepās kupli saaugušas birzis, kā sardzes priekšpostenis apsargā­damas lielo mežu, kas sākās pie Fontenblo.

Tādēļ stūra istabas iemītnieks, skatīdamies uz Parīzes ielu, varēja re­dzēt garāmgājējus un dzirdēt viņu soļus, uzjautrināties par atgadījumiem uz ielas, bet, pievērsdams skatienu Lionas ielai, baudīt lauku ainavu un klusumu.

Turklāt, izdzirdis, ka pie galvenajām durvīm Parīzes ielā klauvē, ie­mītnieks nepieciešamības gadījumā varēja pa sētas izeju izslīdēt uz Lionas ielu un cauri dārziem aizlavīties līdz mežmalai.

Kā lasītājs atceras, Malikorns bija pirmais, kas ieminējās par kro­dziņu «Skaistais pāvs", sūdzēdamies, ka viņš no turienes padzīts, kaut gam būdams pārāk norūpējies par savām paša darīšanām, necik daudz nepastāstīja Montalē par šo interesanto vietu.

Mēs pacentīsimies aizpildīt tukšās vietas Malikorna stāstā.

Tā, piemēram, Malikorns pilnīgi aizmirsta izstāstīt, kā viņš vispār no­kļuva krodziņā «Skaistais pāvs".

Turklāt viņš runāja tikai par franciskāni un nemaz nepieminēja citus iemītniekus.

Viņu ierašanās, dzīves veids un tas, cik grūti jebkuram citam, izņemot pastāvīgos iemītniekus, bija iekļūt viesnīcā bez paroles un īpašas saga­tavošanās — tam visam vajadzēja pārsteigt Malikornu, un uzdrošināsimies piebilst, ka tas viņu patiešām pārsteidza.

Kaut gan, kā jau mēs teicām, Malikorns bija aizņemts ar savām darī­šanām, un daudz kas no apkārt notiekošā paslīdēja viņam garām.

Visas istabas viesnīcā «Skaistais pāvs" aizņēma ļoti mierīgi cilvēki ar laipnām sejām, no tiem Malikorns nepazina nevienu. Viņi visi nekur ne­gāja.

Šie iemītnieki viesnīcā ieradās pēc Malikorna. Katrs ienākdams pa­teica paroli, kas sākumā pievērsa Malikorna uzmanību. Izjautādams, kā­pēc tā vajadzīga, viņš uzzināja, ka saimnieks ievēro piesardzību, jo pilsētā, kur bija tik daudz bagātu augstmaņu, bija saplūduši arī daudzi veikli blēži.

Saudzēdams savas viesnīcas labo slavu, saimnieks rūpējās par to, lai viņa iemītniekus neaplaupītu.

Cenzdamies noskaidrot savu stāvokli viesnīcā «Skaistais pāvs", Mali­korns reizēm sev uzdeva jautājumu, kāpēc viņu uzņēma un ielaida bez kādiem iebildumiem, lai gan viņš pats redzēja, ka daudzi iebraucēji saņē­ma atteikumu.

Viņu sevišķi pārsteidza, ka tik ievērojamu augstmani kā Manikans, pret kuru, pēc viņa domām, vajadzēja izturēties ar cieņu visiem, bez kā­dām ceremonijām izraidīja ārā ar vārdiem „nescio vos"*, kad tas gribēja «Skaistajā pāvā" pabarot savu zirgu.