Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Malikornam tas šķita dīvaini, bet viņš pārāk nepūlējās atrisināt šo mīklu, jo viņu pārāk nodarbināja paša mīlestība un godkārīgās ieceres.

Starp citu, pat ja viņš gribētu to atminēt, diez vai tas viņam izdotos, neskatoties uz viņa atjautību.

Ar dažiem vārdiem varam pierādīt lasītājam, ka šādas mīklas at­risināšanai būtu vajadzīgs vismaz Edips**.

Jau nedēļu viesnīcā dzīvoja septiņi iebraucēji, kas bija ieradušies nā­kamajā dienā pēc tam, kad Malikorns bija izvēlējies «Skaisto pāvu".

Šie septiņi iemītnieki, kas ieradās ar daudziem pavadoņiem, bija: vis­pirms vācu ģenerālis ar sektretāru, ārstu, trim sulaiņiem un septiņiem zirgiem — ģenerāli sauca fon Vostpūrs; spāņu kardināls ar divām krust­meitām, diviem sekretāriem, virsnieku, kas bija viņa radinieks un div­padsmit zirgiem — kardinālu godināja par monsinjoru Herebiju; bagāts tirgonis no Brēmenes ar sulaini un diviem zirgiem — tirgoņa vārds bija Bonšteta kungs; Venēcijas senators ar sievu un meitu, abām ļoti daiļām —

Nepazīstam jūs (lat.).

Edips — leģendārs Tēbu valdnieks. Pēc likteņa lēmuma Edips, pats to nezinādams, kļūst par tēva slepkavu un tad, kad uzmin Sfinksas mīklu, apprec savu māti. Edipa liktenis izmantots Sofokla triloģijā.

viņu sauca sinjors Marīni; skotu muižnieks ar septiņiem kalniešiem no sava klana, kas visi ieradās kājām — muižnieks bija Makamnors; austrie­tis no Vīnes, bez titula un ģerboņa, viņš ieradās karietē un izskatījās pēc garīdznieka un nedaudz arī pēc kareivja, viņu dēvēja par padomnieku; un beidzot — ļoti cēla un respektabla flāmu dāma kopā ar sulaini, ista­beni un laika kavētāju, ar lieliskiem zirgiem — viņu sauca vienkārši par flāmu dāmu.

Kā jau mēs teicām, visi šie ceļotāji ieradās vienā dienā, bet viņu ierašanās viesnīcā neradīja nekādu satraukumu, ielu nekas neaizsprostoja, jo sekretāri vai kurjeri bija ieradušies dienu iepriekš vai no rīta, un pēc viņu lūguma telpas jau bija rezervētas.

Malikorns ieradās dienu agrāk uz vārga zirģeļa un ar plānu ceļasomu. Viesnīcā «Skaistais pāvs" viņš pateica, ka ir draugs kādam augstmanim, kurš vēlas papriecāties par svētkiem un drīz ieradīsies arī pats. To no­klausījies, saimnieks uzsmaidīja Malikornam kā vecam paziņam un teica:

— Kungs, varat izvēlēties, kāda istaba jums patīk, jo jūs esat ieradies pirmais.

Tas tika pateikts ar izteiksmi, kas krodziņu saimniekiem nozīmē: «Kungs, varat būt mierīgs, mēs zinām, ar ko mums ir darīšana un iztu­rēsimies pret jums kā pieklājas."

Šie vārdi un žests, kas tos pavadīja, Malikornam šķita labvēlīgi, kaut gan viņš nesaprata tādas negaidītas laipnības cēloņus. Malikorns nevēlējās tērēt daudz naudas, bet domāja, ka, izvēlēdamies mazāko istabiņu, sa­ņems atteikumu, tāpēc nolēma izmantot saimnieka vārdus un apmānīt to, izmantojot viņa paša viltību.

Tāpēc, apmierināti smaidīdams, viņš atbildēja:

— Dārgo saimniek, es ņemšu vislabāko un vislielāko istabu.

— Ar stalli?

— Jā.

— No kuras dienas?

— Ja iespējams, tūlīt pat.

— Lieliski.

— Tikai, — Malikorns pasteidzās piebilst, — patlaban es neaizņemšu lielo istabu.

— Labi, — saimnieks saprotoši noteica.

— Ir daži iemesli, kurus jūs uzzināsiet vēlāk un kuru dēļ es personīgi aizņemšu tikai šo mazo istabu.

— Jā, jā, — saimnieks piekrita.

— Kad atbrauks mans draugs, viņš noīrēs lielo istabu. Tā būs viņam, tāpēc viņš pats arī norēķināsies ar jums.

— Lieliski, lieliski! Tā arī bija norunāts.

— Norunāts?

— Vārds vārdā.

— Dīvaini, — Malikorns nomurmināja. — Tātad jūs saprotat?

— Jā.

— Tas ir viss, kas nepieciešams. Tā kā jūs saprotat… Jūs taču sapro­tat, vai ne?

— Pilnīgi.

— Ļoti labi, pavadiet mani uz manu istabu.

«Skaistā pāva" saimnieks gāja pa priekšu, turēdams cepuri rokā.

Malikorns apmetās savā istabā un jutās ļoti pārsteigts, kad, satiekoties trepēs, viesnīcnieks allaž viņam piemiedza aci kā līdzzinātājam.

„Tas ir kāds pārpratums," Malikorns pie sevis domāja, „bet, kamēr tas nav noskaidrojies, es to izmantošu; neko labāku es pat nevaru vēlē­ties."

Viņš izgāja no savas istabas, lai kā pēdu dzinējsuns izošņātu galma jaunumus, gan apsvilinādamies uguņošanas dzirkstelēs, gan mirkdams strūklaku šļakatās, kā jau viņš žēlojās Montalē.

Nākamajā dienā viņš ieraudzīja, ka pie viesnīcas sliekšņa viens pēc otra piestāj septiņi atbraucēji un aizņem visas «Skaistā pāva" istabas.

Vērodams šos ceļotājus un viņu svītu, Malikorns apmierināts berzēja rokas, prātodams, ka būtu viņš ieradies kādu dienu vēlāk, viņam nebūtu gultas, kur atpūsties pēc savām ekspedīcijām.

Pēc tam, kad visi atbraucēji bija izvietoti, saimnieks uznāca Mali­korna istabā un tikpat godbijīgi kā parasti teica:

— Cienītais viesi, jums ir atstāta liela istaba; jūs to zināt, vai ne?

— Protams, zinu.

— Tā jums būs īsta dāvana.

— Paldies!

— Kad jūsu draugs ieradīsies…

— Nu?

— Viņš būs ar mani apmierināts, ja tikai nav tāds cilvēks, kuram nekā nevar iztapt.

— Atļaujiet man kaut ko piebilst par savu draugu.

— Dieva dēļ, runājiet, jūs taču te esat saimnieks!

— Jūs zināt, ka viņam bija jāatbrauc…

— Jā.

— Droši vien viņš mainījis savus nodomus.

— Nē.

— Jūs esat par to pārliecināts?

— Jā gan.

— Ja nu jums tomēr ir kādas šaubas, tad…

— Klausos.

— Tad es jums varu teikt, ka neesmu gluži pārliecināts, ka viņš at­brauks.

— Bet viņš jums teica…

— Jā, teica, bet jūs taču zināt — cilvēks domā, Dievs dara, „verba volant, scripta manent".

— Ko tas nozīmē?

— Vārdi aizlido, uzrakstītais paliek, un viņš man neko neuzrakstīja, bet tikai pateica mutiski, tāpēc es jums atļauju, kaut gan nevēlos pamu­dināt… jūs saprotat, es esmu nokļuvis sarežģītā situācijā…

— Ko jūs man atļaujat?

— Izīrēt viņa istabu, ja jums piedāvās labu maksu.

— Izīrēt?

— Jā.

— Nemūžam, kungs. Es neko tādu nedarīšu. Viņš jums nav neko rakstījis…

— Nē.

— Toties viņš uzrakstīja man.

— Ā-ā-ā!

— Jā.

— Bet ko viņš rakstīja? Paskatīsimies, vai vēstule sakrīt ar mutiska­jiem norādījumiem.

— Vēstule bija apmēram šāda:

«Viesnīcas «Skaistais pāvs" saimnieka kungam.

Droši vien jūs jau esat brīdināts, ka jūsu viesnīcā notiks vairāku svarī­gu personu tikšanās; es piederu pie savienības, kuras locekļi sapulcēsies Fontenblo. Rezervējiet nelielu istabu manam draugam, kurš ieradīsies vai nu pirms vai pēc manis…"

Šis draugs taču esat jūs, vai ne? — «Skaistā pāva" saimnieks pār­trauca savu runu.

Malikorns viegli palocījās. Saimnieks turpināja:

«Un lielu istabu man. Par lielāko maksāšu es; vēlos, lai mazā istabiņa būtu lēta, jo tā domāta nabadzīgam cilvēkam."

— Tas atkal esat jūs, vai ne? — saimnieks apvaicājās.

— Jā, protams, — Malikorns atbildēja.

— Tātad mēs esam vienojušies. Jūsu draugs maksās par lielāko ista­bu, bet jūs par savu.

«Lai mani pakar, ja es te kaut ko saprotu," Malikorns nodomāja.

Skaļi viņš piebilda:

— Sakiet lūdzu, vai vārds jūs apmierina?

— Kāds vārds?

— Vēstules beigās. Vai tas jums dod garantiju?