Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Manikans un Montalē nokāpa dažus pakāpienus; Manikans bija neat­laidīgs, Montalē smiedamās atvairījās.

Atskanēja Malikorna balss.

— Jaunkundz, lūdzu, nepametiet mani! — viņš lūdzās. — Es atrodos ļoti neērtā pozā un nespēju pārkāpt sētai pats saviem spēkiem. Mani- kanam saplēst drēbes ir nieks, viņš dabūs jaunas no de Giša kunga gar­derobes, bet es nevaru cerēt pat uz Manikana tērpu, jo tas ir saplēsts.

— Manuprāt, tūlīt pat jādodas meklēt de Gišs, — Manikans noteica, nepievērsdams uzmanību Malikorna žēlabām. — Vēlāk pie viņa droši vien nevarēs iekļūt.

— Man arī tā šķiet, — Montalē atbildēja, — ejiet vien, de Manikana kungs.

— Tūkstoškārt pateicos! Uz redzēšanos, jaunkundz! — Manikans tei­ca, nolēcis zemē. — Jūs esat ārkārtīgi laipna.

— Priecājos jums pakalpot, Manikana kungs; tagad es iešu un mē­ģināšu tikt vaļā no Malikorna kunga.

Malikorns nopūtās.

— Ejiet, ejiet, — Montalē skubināja.

Manikans paspēra dažus soļus, bet tad pagriezās atpakaļ un nopra­sīja:

— Starp citu, jaunkundz, kā var nokļūt pie de Giša kunga?

— Nekas nav vienkāršāk. Jūs iziesiet pa dižskābaržu aleju…

— Labi.

— Aiziesiet līdz krustojumam…

— Jā.

— Tur ieraudzīsiet četras alejas.

— Brīnišķīgi.

— Jums jāiet pa vienu no tām…

— Pa kuru?

— Pa labi.

— Pa labi?

— Nē, pa kreisi!

— Velns parāvis!

— Nē… nē… pagaidiet…

— Šķiet, ka jūs pati īsti nezināt. Lūdzu, padomājiet labi, jaunkundz.

— Pa vidējo.

— Tās taču ir -četras!

— Tā gan. Es tikai zinu, ka viena no četrām ved tieši pie princeses; šo aleju es labi pazīstu.

— Bet de Giša kungs taču nav pie princeses, vai ne?

— Paldies Dievam, nē!

— Tad tā aleja, kas ved pie princeses, man nav vajadzīga, un es to labprāt apmainītu pret to, kas ved pie de Giša.

— Jā, protams, to es arī zinu, bet, kā to atrast no šejienes, neprotu izstāstīt.

— Pieņemsim, jaunkundz, ka es atradīšu šo laimīgo aleju.

— Tad ejiet pa to. Jums tikai jāiziet cauri labirintam.

— Kas tas vēl par labirintu?

— Diezgan sarežģīts. Tur arī dienas laikā reizēm var apmaldīties, visu laiku pagriezieni gan pa labi, gan pa kreisi; vispirms trīs pagriezieni pa labi, tad divi pa kreisi, pēc tam jānogriežas… vienreiz vai divreiz? Pagaidiet! Iznāciet no labirinta, tur būs kļavu aleja un pa to jūs nonāksiet pie paviljona, kur dzīvo de Giša kungs.

— Tie tik ir norādījumi, neko teikt: es nešaubos, ka, tiem sekodams, noteikti apmaldīšos. Tāpēc es gribu lūgt jums pakalpojumu.

— Kādu?

— Sniedziet man jūsu roku un vediet mani kā… kā… jaunkundz, es lieliski zinu mitoloģiju, bet situācijas nopietnība man to izdzēsusi no atmi­ņas. Lūdzu, iesim.

— Bet es? — Malikorns iekliedzās. — Vai jūs mani tā pametīsiet?

— Kungs, tas nav iespējams, — Montalē griezās pie Manikana. — Ja nu kāds pamana mūs abus kopā šajā laikā? Iedomājieties, kādas tenkas paklīdis!

— Jūs sargās jūsu tīrā sirdsapziņa, jaunkundz, — Manikans pamācoši noteica.

— Nē, kungs, neiespējami!

— Nu, tad atļaujiet man palīdzēt nokāpt Malikornam; viņš ir prātīgs puisis un viņam ir laba oža; viņš mani vedīs un, ja būs lemts, tad vai nu iesim bojā kopā, vai arī kopā izglābsimies. Ja mūs sastaps divatā, neviens nepievērsīs uzmanību, bet vienu pašu mani var noturēt par mīļā­ko vai zagli. Kāpiet lejā, Malikorn, te ir trepes.

— Malikorna kungs, — Montalē iesaucās, — es-jums aizliedzu no­kāpt no koka! Ja neklausīsiet, es sadusmošos.

Malikorns jau bija uzlicis kāju uz sētas malas, un tagad skumju pilns to atrāva atpakaļ.

— Cst… — Manikans nošņāca.

— Kas ir? — Montalē vaicāja.

— Es dzirdu soļus.

— Ak Dievs!

Soļu troksnis patiešām tuvojās, lapotne pašķīrās un, jautri smieda­mies, paradījās Sentenjans ar pastieptu roku, it kā vēlēdamies katru aptu­rēt tai pozā, kādā tie atradās: Malikorns, kaklu izstiepis, Montalē kā pielipusi trepju pakāpieniem, uz kuriem stāvēja, Manikans ar paceltu kā­ju, gavats sākt iet.

— Labvakar, Manikan, — grāfs sveicināja. — Laipni lūdzam, drau­dziņ; jūs mums šodien pietrūkāt,un par jums interesējās. De Montalē jaunkundz, jūsu… vispadevīgākais kalps!

Montalē nosarka…

— Ak Dievs! — viņa nomurmināja, aizsegdama seju ar rokām.

— Nomierinieties, jaunkundz, — de Sentenjans sacīja, — es zinu, ka jūs ne pie kā neesat vainīga, un varu to apliecināt visiem. Manikan, nā­ciet man līdzi. Dižskābaržu aleja, krustojums un labirints — es to visu zinu un būšu jūsu Ariadne.* Re, tā es jums atgādināju aizmirsto mito­loģiju!

— Nudien! Pateicos, grāf.

Ariadne — grieķu mitoloģijā Krētas valdnieka Mīnoja meita; viņa palīdzēja Atēnu varonim Tēzejam izkļūt no labirinta, iedodama vi­ņam, dzijas kamolu — „Ariadnes pavedienu".

— Grāf, vai jūs pie viena nepaņemsiet līdzi arī Malikorna kungu? — Montalē palūdza.

— Nē, nē, nekādā ziņā, — Malikorns atsaucās. — Manikana kungs jau ar jums izrunājās pēc patikas; tagad, jaunkundz, ir mana kārta. Man jums tika daudz kas jāizstāsta par mūsu nākotni.

— Vai dzirdat? — grāfs smiedamies sacīja. — Palieciet vien kopā ar viņu, jaunkundz. Vai tad jūs nezināt, ka šī ir īsta noslēpumu nakts?

Paņēmis Manikanu zem rokas, grāfs ātri aizveda viņu pa ceļu, ko Montalē tik labi zināja, bet tik slikti prata parādīt.

Montalē ar acīm viņus pavadīja, kamēr viņi izzuda skatienam.

Pa to laiku Malikorns pacentās iekārtoties ērtāk.

Kad Montalē pagriezās, viņa ieraudzīja Malikorna jauno pozīciju.

Malikorns kā pērtiķis sēdēja uz akmens sētas, atspiedis kājas pret trepju augšējo pakāpienu.

Viņa galvu kā faunam apvija efejas un vlteņi, bet āža kājas slēpa vīnogulāji.

Montalē toties varēja noturēt par driādu.

— Pēc kā tas izskatās? — viņa pārmeta, rāpdamās augšā pa trepēm. — Jūs neliekat mani, nabadzīti, mierā, izsmejat, tirāns tāds!

— Es? — Malikorns brīnījās. — Es esot tirāns?

— Protams, jūs nepārtraukti mani kompromitējat, Malikorna kungs. Jūs esat ļauns briesmonis!

— Es?

— Ko jums ievajadzējās Fontenblo? Sakiet man, lūdzu! Vai tad jūs nedzīvojat Orleānā?

— Jūs vēl jautājat, kas man šeit vajadzīgs? Man vajadzēja satikt jūs.

— Tā nu gan ir neatliekama vajadzība!

— Ļoti neatliekama, jaunkundz, kaut gan jums tas, protams, ir vie­naldzīgi. Runājot par manu māju, jūs labi zināt, ka es to esmu atstājis un nākotnē nevēlos nevienu citu māju, kā vien to, kurā dzīvosiet jūs. Tā kā pašlaik jūs dzīvojat Fontenblo, tad es arī esmu ieradies Fontenblo.

Montalē paraustīja plecus.

— Tātad jūs vēlējāties mani redzēt?

— Jā.

— Nu labi, jūs mani esat redzējis, tad varat iet!

— O, nē! — Malikorns iesaucās.

— Kāpēc ne?

— Es ierados ne tikai, lai jūs redzētu; man vajag ar jums aprunāties.

— Labi, aprunāsimies, tikai vēlāk un citā vietā.

— Vēlāk! Dievs vien zina, vai es jūs satikšu vēlāk un citā vietā. Tā­das izdevības kā šobrīd mums nebūs.

— Es patlaban nekādi nevaru.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka šonakt ļoti daudz kas atgadījies.