Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Pārcilājis domās visus nedēļas pasākumus, karalis savu svinību ko­painā atklāja dažus plankumiņus.

Fukē izsmalcinātā pieklājība, taktiskums un devīgums bija panākuši, ka Kolbērs zemu krita karaļa acīs. Lai kā Kolbērs izmantoja savu ma- nīgumu, ļaunumu un stūrgalvīgo naidu, viņam nekad neizdevās tā sariebt Fukē.

Kā redzējām, de Sentenjans pameta karaļa telpas tobrīd, kad ienāca superintendants.

De Sentenjans bija saņēmis rīkojumu, ko vajadzēja izpildīt pēc iespē­jas ātrāk — tas nozīmē, ka viņš gatavojās pielikt visas pūles, lai izmantotu savu laiku cik vien iespējams derīgi.

Viņš nolēma, ka pirmais, kas viņam var sniegt nepieciešamās ziņas, ir de Gišs.

Sentenjans aizdrāzās pie de Giša.

Grāfs, ko mēs pametām, kad viņš nogriezās gar pils spārna stūri un it kā devās mājup, tur tomēr nebija atgriezies.

Sentenjans sāka meklēt de Gišu.

Izstaigājis krustām šķērsām visu parku, viņš pamanīja tādu kā cilvēka figūru, kas bija atspiedusies pret koku. Savā nekustīgumā šī figūra atgā­dināja statuju un, šķiet, bija pilnīgi iegrimusi kāda loga vērošanā, kaut gan tas bija cieši aizvērts un aizsegts.

Tā kā tas bija princeses istabas logs, Sentenjans secināja, ka sastin­gusi figūra nevar būt neviens cits kā de Gišs.

Viņš klusu piegāja tuvāk un pārliecinājās, ka nav maldījies.

Pēc tikšanās ar princesi Giša sirds pārplūda tādā laimē, ka viņš to gandrīz nespēja panest.

Sentenjans zināja, ka Gišam bija kaut kāda līdzdalība tajā, ka La­valjēra tika stādīta priekšā princesei; galminieks zina un atceras visu. Viņš tikai nezināja, kādos apstākļos un ar kādām tiesībām de Gišs pie­kritis izrādīt savu aizbildniecību Lavaljērai. Ja viņu pareizi iztaujās, tad droši vien izdosies kaut ko uzzināt. Sentenjans nolēma izprāšņāt de Gišu delikāti, bet tomēr, cik vien iespējams, neatlaidīgi, lai iegūtu nepiecie­šamās ziņas.

De Sentenjana plāns bija tāds.

Ja ziņas būs labvēlīgas, tad visiem līdzekļiem mēģināt pārliecināt ka­rali, ka viņš atradis īstu pērli, un lūgt kā privilēģiju palīdzēt šo pērli iekļaut karaļa kronī.

Turpretī, ja ziņas būtu nelabvēlīgas (kas bija pilnīgi iespējams), tad izdibināt, cik tālu sniedzas karaļa aizraušanās, un tad pasniegt viņam ie­gūtās ziņas tādā veidā, lai meitene tiktu padzīta, un tā nodrošināt sev visu to sieviešu piekrišanu, kuras centās pakļaut karaļa sirdi, sākot ar princesi un beidzot ar karalieni.

Ja nu karalis tomēr stūrgalvīgi paliktu pie savām iegribām, tad va­jadzētu slēpt no viņa sliktās ziņas; darīt zināmu Lavaljērai, ka tās visas dziļi apraktas viņa atmiņas tālākajos nostūros; tādējādi izcelties ar savu augstsirdību nelaimīgās meitenes acīs, modināt viņā pateicību un bailes, un ar šo jūtu palīdzību pakļaut viņu, padarīt viņu par savu līdzdalībnieci galmā, kuras veiksme būtu atkarīga arī no viņa karjeras veicināšanas.

Pieļaujot, ka kādā jaukā dienā viņas noslēpums tomēr atklātos, jau iepriekš nodrošināties, lai karaļa priekšā varētu izlikties, ka viņš neko nav zinājis.

Tādā gadījumā viņš Lavaljēras acīs paliktu tikpat augstsirdīgs.

Šīs domas Sentenjana galvā nobrieda kādas pusstundas laikā, un gad­simta labākais dēls, kā teiktu Lafontēns, ķērās pie lietas, stingri nolēmis piespiest de Gišu runāt, tas ir, modināt viņā šaubas par viņa laimi, par kuru gan, starp citu, Sentenjans neko nezināja.

Bija viens naktī, kad Sentenjans pamanīja nekustīgi sastingušo de Gi­šu, kas bija atspiedies pret koka stumbru un ar acīm ieurbies apgaismo­tajā logā.

Viens naktī ir vissaldākais laiks, ko mākslinieki apvelta ar mirtēm un plaukstošiem ziediem, laiks, kad acis sāk lipt ciet, bet sirds vēl satraukti trīs, galva ir smaga, un mēs pametam nožēlas pilnu skatienu uz pagājušo dienu un jūsmīgi sveicam austošo.

De Gišam tā bija neizsakāmas laimes ausma; viņš būtu gatavs apveltīt ubagu, kurš nostātos viņa ceļā, kaut tikai šis ubags neiztraucētu viņa sap­ņus.

Tieši tad neko nezinošais Sentenjans — egoists nav nekāds labais padomdevējs — uzsita grāfam uz pleca.

— Cienītais, es meklēju tieši jūs, — viņš iesaucās.

— Mani? — de Gišs, kura lūpas tikko bija čukstējušas iemīļotās vār­du, pārsteigts sarāvās.

— Jā, jūs, un sastopu, sarunājamies ar mēnesi un zvaigznēm. Vai tikai jūs nav skārusi dzejošanas liga, dārgo grāf, un vai jūs nesacerat dzejoļus?

Jauneklis bija spiests pasmaidīt, kaut gan sirds dziļumos veltīja Sen­tenjan am tūkstošiem lāstu.

— Var jau būt, — viņš atteica. — Bet kāds laimīgs gadījums?…

— Es redzu, ka jūs manī neesat klausījies.

— Kādēļ?

— Es taču teicu, ka meklēju jūs.

— Jūs mani meklējat?

— Jā, meklēju un pieķēru.

— Kā pieķērāt?

— Apdziedot Filisu.

— Taisnība, es ar jums nestrīdēšos, — de Gišs smiedamies piekrita. — Jā, dārgais grāf, es apdziedu Filisu.

— Tas jums piederas.

— Man?

— Protams, jums. Jums, visu skaisto un gudro sieviešu uzvarētājam.

— Ko jūs tur melšat?

— Es runāju tīru patiesību un visu zinu. Redziet, es esmu iemīlējies.

— Jūs?

— Jā.

— Jo labāk, dārgo grāf. Iesim, jūs man visu izstāstīsiet.

Izbijies, ka Sentenjans pamanīs apgaismoto logu, de Gišs paķēra viņu zem rokas un pūlējās aizvilkt prom.

— Nē, nē, — Sentenjans stīvējās pretī, — nestiepiet mani uz šo tum­šo parku, tur ir pārāk drēgns.

— Tad vediet mani, kurp gribat un jautājiet, ko vēlaties, — de Gišs padevīgi nopūtās.

— Jūs esat pārāk laipns.

Mazliet paklusējis, de Sentenjans turpināja:

— Dārgo grāf, man ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par kādu per­sonu, kam jūs sniedzāt atbalstu.

— Un kuru jūs mīlat?

— Mans dārgais, es nesaku ne jā, ne nē… Jūs saprotat, ka ar savu sirdi tik viegli nedrīkst riskēt un vispirms jāievēro piesardzība.

— Piekrītu, — de Gišs nopūtās, — sirds ir trausla manta.

— It īpaši mana. Tā ir pārāk maiga.

— O, to visi zina, grāf. Un tālāk?

— Tālāk, lūk, kas. Runa ir par de Tonē-Šarantas jaunkundzi.

— Lūk, kā! Dārgo Sentenjan, man liekas, ka jūs neesat pie pilna prāta.

— Kāpēc tā?

— Es nekad neesmu izrādījis aizgādnību de Tonē-Šarantas jaun­kundzei.

— Vai tiešām?

— Nekad.

— Vai tad tas nebijāt jūs, kas de Tonē-Šarantas jaunkundzi stādīja priekšā princesei?

— Jums taču labāk par jebkuru citu jāzina, ka de Tonē-Šarantas jaunkundze nāk no tādas dzimtas, kam nav vajadzīga nekāda protekcija, gluži pretēji, princese pati vēlējās viņu par savu galma dāmu.

— Jūs zobojaties par mani.

— Goda vārds, nē, es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

— Tātad jums nav nekāda sakara ar viņas nokļūšanu galmā?

— Nē.

— Un jūs viņu agrāk nepazināt?

— Es viņu pirmo reizi redzēju todien, kad viņa stādījās priekšā prin­cesei. Jūs redzat, ka es viņu nekā neatbalstīju, vispār nepazīstu viņu un tāpēc nevaru jums sniegt tās ziņas, kuras jūs vēlaties.

To teikdams, de Gišs sakustējās, it kā vēlēdamies aizbēgt no sava sarunu biedra.

— Pagaidiet, — de Sentenjans iesaucās, — es jūs vēl kādu mirkli aizkavēšu.

— Piedodiet, bet man liekas, ka ir jau vēls un laiks doties mājup.