Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā, valdniek.

— Vanna atrodas Bretaņā?

Aramiss palocījās.

— Pie jūras?

Tā pati atbilde.

— Dažus Ijē no Belilas?

— Jā, valdniek, — Aramiss atbildēja, — šķiet, sešus ljē.

— Seši ljē ir nieks, — Ludviķis XIV sacīja.

— Valdniek, — Aramiss atteica,. — mums, nabaga bretoņiem, seši ljē ir liels attālums, ja tas jāveic pa sauszemi, bet seši ljē pa jūru — tas jau ir bezgalīgi tālu. Tātad man ir tas gods ziņot karalim ka no upes līdz Belilai ir seši ljē pa jūru.

— Es dzirdēju, ka Fukē kungam tur ir skaists namiņš? — karalis vaicāja.

— Tā runā, — atbildēja Aramiss, mierīgi vērodams Fukē.

— Tikai runā? — karalis brīnījās.

— Jā, valdniek.

— Fukē kungs, atzīšos, ka mani tas ļoti pārsteidz.

— Kas?

— Kā! Jūsu draudzes vada d'Erblē kungs, bet jūs viņam neesat pa­rādījis Belilu?

— Valdniek, — bīskaps iejaucās, nedodams Fukē laiku atbildēt, — mēs, nabaga bretoņu prelāti, vairāk sēžam mājās.

— Jūsu svētība, — karalis iebilda, — es sodīšu Fukē par tādu neuz­manību.

— Kā, valdniek?

— Es jūs pārcelšu uz citu vietu.

Fukē iekoda lūpā, bet Aramiss pasmaidīja.

— Cik ienes Vanna? — karalis turpināja.

— Seštūkstoš livru, valdniek, — Aramiss paskaidroja.

— Mans Dievs, vai patiešām tik maz? Tātad jums ir savi līdzekļi, bīskap?

— Man nav nekā, valdniek; Fukē kungs man dod gadā tūkstoš div­simt livru.

— Tādā gadījumā, d'Erblē kungs, es jums apsolu kaut ko labāku.

Aramiss paklanījās.

Karalis arī palocījās viņam gandrīz vai ar godbijību, kā, starp citu, mēdza darīt, runādams ar sievietēm vai garīdzniekiem.

Aramiss, saprata, ka audience beigusies; atvadoties viņš pateica kādu parastu un lauku garīdzniekam pilnīgi piemērotu frāzi un izgāja.

— Cik apbrīnojama seja, — karalis teica, ar skatienu pavadīdams viņu līdz durvīm un noskatīdamies vēl pakaļ, kad viņš jau bija aizgājis.

— Valdniek, — Fukē atteica, — ja šis bīskaps būtu ieguvis labāku izglītību, tad neviens cits prelāts visā valstī nebūtu pelnījis lielāku godu kā viņš.

— Vai tad viņš nav mācīts teologs?

— Viņš diezgan vēlu nomainīja zobenu pret talāru. Bet tas nav sva­rīgi un, ja jūsu majestāte man atļauj vēlreiz pieminēt Vannas bīskapu…

— Esiet tik laipns. Pirms sākam runāt par viņu, parunāsim par jums, Fukē kungs.

— Par mani, valdniek?

— Jā, man jums tūkstoškārt jāizsaka atzinība.

— Nespēju izteikt, cik es esmu laimīgs, jūsu majestāte.

— Jā, Fukē kungs, man bija aizspriedumi pret jums.

— Tolaik es jutos ļoti nelaimīgs, valdniek.

— Bet tas pagāja. Vai jūs to jutāt?

— Kā gan ne, valdniek; es padevīgi gaidīju dienu, kad patiesība uz­varēs. Acīmredzot tāda diena ir pienākusi.

— Tātad jūs zinājāt, ka esat izpelnījies manu nežēlastību?

— Diemžēl zināju, valdniek.

— Un vai zināt, kāpēc?

— Lieliski zinu; karalis mani uzskatījis par izšķērdīgu.

— O, nē.

— Vai drīzāk par viduvēju administratoru. Jūs majestāte, šķiet, do­māja: ja jau padotajiem nav naudas, tad arī karalim tās nebūs.

— Jā, tā es domāju, bet redzu, ka esmu kļūdījies. Fukē paklanījās.

— Ne mazākā sašutuma vai sūdzību?

— Ne viens, ne otrs, bet nauda ir, — Fukē atteica.

— Jā, pēdējā mēneša laikā jūs mani esat gandrīz apbēris ar naudu.

— Man ir līdzekļi ne tikai nepieciešamajam, bet arī visām karaļa iegribām.

— Paldies Dievam! Nē, Fukē kungs, es jūs nepārbaudīšu, — karalis nopietni teica. — No šīs dienas divus mēnešus es jums nelūgšu ne sū.

— Es to izmantošu un sakrāšu karalim vēl piecus vai sešus miljonus, kas noderēs, ja sāksies karš.

— Piecus vai sešus miljonus?

— Protams, tie būs jūsu rīcībā.

— Tātad jūs domājat par karu, Fukē kungs?

— Es domāju, ka Dievs apveltījis ērgli ar nagiem un knābi, lai viņš tos liktu lietā un pierādītu savu karalisko dabu.

Karalis apmierinājumā pietvika.

— Pēdējās dienās mēs ļoti daudz iztērējām, Fukē kungs; vai jūs ne­rūksiet uz mani par to?

— Valdniek, jūsu majestātei vēl priekšā divdesmit jaunības gadi un vesels miljards, ko tērēt pa šo laiku.

— Vesels miljards! Tas ir daudz, Fukē kungs, — karalis sacīja.

— Es to sakrāšu, valdniek… Starp citu, jūsu majestātei manā un Kol­bēra kunga personā ir divi vērtīgi cilvēki. Viens jums palīdzēs šo naudu tērēt — tas būšu es, ja jūsu majestāte pieņems manus pakalpojumus; otrs taupīs— tas būs Kolbēra kungs.

— Kolbēra kungs? — karalis izbrīnījies jautāja.-

— Jā, protams: Kolbēra kungs lieliski prot rēķināt.

Izdzirdis tādu uzslavu ienaidniekam, karalis pret Fukē sajuta pilnīgu uzticību.

Fukē nenodeva ne balss, ne skatiens; tā nebija uzslava, ko izsaka tikai, lai pēc tam nopeltu.

Karalis to saprata un prata novērtēt Fukē prātu un augstsirdību. Viņš ieteicās:

— Jūs slavējat Kolbēra kungu?

— Jā, valdniek, slavēju, jo tas ir ne tikai cieņas vērts cilvēks, bet arī loti padevīgs jūsu majestātes kalps.

— Vai jūs tā spriežat tāpēc, ka viņš bieži pretojas jūsu nodomiem? — karalis smaidīdams noprasīja.

— Tieši tā, valdniek.

— Lūdzu, paskaidrojiet man to.

— Viss ir ļoti vienkārši. Es esmu vajadzīgs, lai sagādātu naudu, bet viņš — lai neļautu tai aizplūst.

— Skaidrs, superintendanta kungs; varbūt jūs man pateikties kaut ko tādu, kas mainīs šo glaimojošo atsauksmi?

— Par viņa administratora spējām?

— Jā.

— Nevienu vārdu, valdniek.

— Patiešām.

— Zvēru, ka nezinu Francijā nevienu, kas būtu labāks pārvaldnieks par Kolbēra kungu.

1661. gadā vārds «pārvaldnieks" nenozīmēja to, ko šodien; tomēr Fu­kē kunga mutē, kuru karalis tikko bija nosaucis par superintendanta kun­gu, šis vārds ieguva kaut ko pazemojošu un niecīgu, tā ka uzreiz kļuva acīmredzams bezdibenis, kas šķīra Fukē no Kolbēra.

— Lai arī Kolbērs ir skops, viņš tomēr rīkoja manus svētkus Fon­tenblo, un varu jums apgalvot, Fukē kungs, ka viņš nemaz netraucēja manai naudai aizplūst, — Ludviķis XIV iebilda.

Fukē palocījās, bet neko neatbildēja.

— Vai jūs tā nedomājat? — karalis prasīja.

— Es domāju, — Fukē atteica, — Kolbēra kungs izrādījis lielu iz­veicību un sajā ziņā noteikti pelnījis jūsu majestātes uzslavu.

Vārds „izveicība" lieliski papildināja «pārvaldnieku".

Neviens nevarēja līdzināties karalim jutīgumā pret sīkākajām valodas niansēm un spējā uztvert visapslēptākos nodomus.

Ludviķis XIV saprata, ka, pēc Fukē domām, pārvaldnieks bijis pārāk piesardzīgs, un tātad krāšņie svētki Fontenblo varēja būt vēl krāšņāki.

Karalis nodomāja, ka viesi varēja atrast kādas nepilnības viņa rīko­tajās izpriecās; viņš saīga kā provincietis, kas iebrauc Parīzē, uzposies savās labākajās drēbēs, bet eleganti tērpušies cilvēki vai nu pārāk cieši noskatās viņā, vai arī nemaz nepievērš uzmanību.

Šī šķietami atklātā, bet rūpīgi apdomātā sarunas daļa iedvesa karalim vēl lielāku cieņu pret ministra prātu un diplomāta spējām.

Fukē aizgāja, un karalis likās gulēt, mazliet neapmierināts un saīdzis par tikko saņemto slēpto mācību; kādu pusstundu viņš grozījās gultā, atcerēdamies izšuvumus, drapējumus, cienastus, triumfa arku arhitektūru, ilumināciju un uguņošanu sīkākās detaļas — visu, ko bija sarīkojis pār­valdnieks Kolbērs.