Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Pie princeses? — iegrimis domās, superintendants izklaidīgi no­murmināja. — Jā, kā tad, pie princeses.

— Atcerieties, ko jums stāstīja par ietekmi un lielo labvēlību, kādu princese ieguvusi pēdējās pāris dienās. Man šķiet, ka jūsu plānu un mūsu kopīgo interešu dēļ jums vajadzētu pievērst uzmanību viņa majestātes simpātijām. Tas ir vienīgais līdzeklis, kā sašķobīt Kolbēra kunga auto­ritāti, kas sāk aizvien vairāk nostiprināties. Dodieties pie princeses ie­spējami ātrāk un nodrošinieties ar viņas atbalstu.

— Bet vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka karalis šobrīd aizrāvies tieši ar viņu? — Fukē iebilda.

— Ja rādītājs pagriezies, tad tas noticis tikai šorīt! Jūs taču zināt, ka man ir sava policija.

— Lieliski! Es eju tūlīt pat un katram gadījumam izmantošu pār­baudītu līdzekli — šīs pāris lieliskās kamejas ar briljantiem.

— Es tās redzēju; karaliskas mantas!

Viņu sarunu pārtrauca sulainis, kas bija atvedis sev līdzi kurjeru.

— Superintendanta kungam, — kurjers skaļā balsī paziņoja, snieg­dams vēstuli Fukē.

— Viņa svētībai Vannas bīskapam, — sulainis klusi pačukstēja, ie­dodams zīmīti Aramisam.

Sulainim bija lāpa, tāpēc viņš nostājās starp superintendantu un bīskapu, lai abi varētu lasīt vienlaicīgi.

Ieraudzījis ciešo, smalko rokrakstu uz aploksnes, Fukē notrīsēja prie­kā; tikai tie, kas paši mīl vai kādreiz mīlējuši, sapratīs viņa nemieru, ko nomainīja prieks.

Viņš nepacietīgi atplēsa vēstuli, kurā bija tikai daži vārdi:

„Pagājusi stunda, kopš es šķiros no tevis, bet jau veselu mūžību ne­esmu tev teikusi, ka milu."

Tas bija viss.

De Beljēras kundze patiešām bija šķīrusies no Fukē tikai pirms stun­das pēc kopā pavadītām divām dienām; baidīdamās, lai tik dārgā sirds neaizmirstu viņu, marķīze nosūtīja pie Fukē kurjeru ar šo svarīgo ziņo­jumu.

Fukē noskūpstīja vēstulīti un iedeva ziņnesim sauju zelta.

Aramiss bija aizņemts ar lasīšanu, bet darīja to daudz vēsāk un at­turīgāk. Zīmītē bija rakstīts:

„Šovakar karalis jutās pārsteigts par jaunumu, ko uzzināja: viņu mīl kāda sieviete. Viņš par to uzzināja no nejauši noklausītas sarunas starp šo meiteni un viņas draudzenēm. Tagad karalis pilnībā ir šīs jaunās iegri­bas varā. Jaunavu sauc de Lavaljēras jaunkundze, un viņa nav tik skaista, lai šī iegriba pāraugtu vētrainā kaislē. Sargieties no de Lavaljēras."

Ne vārda par princesi.

Aramiss lēnām salocīja vēstuli un noslēpa to kabatā.

Fukē vēl joprojām spieda pie lūpām de Beljēras kundzes vēstuli.

— Klausieties, — Aramiss ieteicās, pieskardamies Fukē rokai.

— Ā, kas ir? — Fukē atsaucās.

— Man ienāca prātā kāda doma. Vai jūs pazīstat de Lavaljēras jaun­kundzi?

— Nē, nepazītu.

— Padomājiet labi!

— Ak jā, tā ir viena no princeses galma dāmām.

— Droši vien tā ir tā pati.

— Un kas tad ir.

— Jums šovakar jādodas vizītē pie šīs personas.

— Tā? Kāpēc?

— Vēl vairāk. Tieši viņai jums jāpasniedz šīs kamejas.

— Ko jūs!

— Jūs zināt, kungs, ka es vienmēr dodu labus padomus.

— Bet tas ir tik negaidīti.

— Tā ir mana darīšana. Sāciet pievērst uzmanību Lavaljērai, super­intendanta kungs. Es savukārt de Beljēras kundzei apzvērēšu, ka tā ir tikai diplomātija.

— Ko jūs runājat! — Fukē iesaucās. — Kādu vārdu jūs nupat pie­minējāt?

— Vārdu, kuram jūs, superintendanta kungs, jāpārliecina par to, ka, ja jau es tik labi pārzinu jūsu lietas, tad ne sliktāk zinu arī par citām personām. Es jums saku, pievērsiet uzmanību Lavaljērai.

— Kā jūs teiksiet, — laimīgais Fukē at rauca.

— Nu, nolaidieties atpakaļ no debesīm uz zemes, — Aramiss sku­bināja, — te nu ir Kolbēra kungs. Oho, kamēr mēs lasījām, ap viņu sapulcējies vesels bars; viņu uzmeklē, viņam izsaka glaimus — viņš kļūst par ietekmīgu personu!

Kolbēru patiešām bija aplenkuši visi dārzā palikušie galminieki un cits caur citu izteica viņam komplimentus par veiksmīgi noorganizētajiem svētkiem, un tie ļoti glaimoja viņa pašapziņai.

— Ja te būtu Lafontēns, — Fukē smaidīdams teica, — būtu īsti pie­mērots brīdis nodeklamēt fabulu par vardi, kas gribēja līdzināties vērsim.

Kolbērs iznāca spilgti apgaismotā vietā; Fukē gaidīja viņu ar viegli zobgalīgu smīnu bezkaislīgajā sejā.

Arī Kolbērs viņam uzsmaidīja. Viņš bija pamanījis savu ienaidnieku jau pirms ceturtdaļstundas un tuvojās Fukē, mezdams dažādus līkumus.

Kolbēra smaids liecināja par uzbrukumu

— Turieties, — Aramiss pačukstēja superintendantam, — blēdis grib jums izvilkt vēl dažus miljonus savām uguņošanām un krāsainajiem stik­liem.

Kolbērs paklanījās pirmais, cenzdamies izskatīties pēc iespējas god­bijīgāks.

Fukē mazliet palocīja galvu.

— Jūsu gaišība, kā jums patīk svētki? — Kolbērs apvaicājās. — Vai mums ir laba gaume?

— Lieliska, — Fukē atbildē nevarēja saklausīt ne mazāko izsmieklu.

— Pateicos, — Kolbērs ļauni noteica, — jūs esat ļoti pretimnākošs…. Mēs, karaļa kalpi, esam nabadzīgi ļaudis, un Fontenblo nevar ne salī­dzināt ar Vo.

— Tas tiesa, — Fukē flegmātiski atbildēja, spēlēdams savu lomu daudz meistarīgāk.

— Ko tad jūs gribat, gaišība, — Kolbērs turpināja, — mums ir pie­ticīgi līdzekļi.

Fukē mājiens pauda piekrišanu.

— Jūs gan būtu varējis ar jums piemītošo vērienu sarīkot svētkus viņa majestatei jūsu brīnišķīgajos dārzos… — Kolbērs turpināja. — Dār­zos, kuri jums izmaksāja sešdesmit miljonus.

— Septiņdesmit divus, — Fukē pārlaboja.

— Vēl jo vairāk, — Kolbērs atteica, — tas būtu grandiozi.

— Vai jūs domājat, ka viņa majestāte būs tik laipns un pieņems ma­nu ielūgumu?

— O, par to es nešaubos, — Kolbērs strauji iesaucās, — varu pat galvot, ka tā būs.

— Ļoti laipni no jums, — Fukē sacīja. — Tātad es varu cerēt uz jūsu atbalstu?

— Jā, jūsu gaišība, pilnīgi.

— Tad es par to padomāšu.

— Piekrītiet, piekrītiet, — Aramiss ātri pačukstēja.

— Jūs pādomāsiet? — Kolbērs pārvaicāja.

— Jā, - Fukē atteica. — Jāizvēlas diena, kad es varu izteikt savu ielūgumu karalim.

— Kaut vai šovakar, jūsu gaišība.

— Piekrītu, — superintendants noteica. — Kungi, es vēlētos ielūgt arī jūs; bet, kā zināt, visur, kur ierodas karalis, viņš ir kā mājās; tādēļ jums būs jāsaņem ielūgums no viņa majestātes.

Pūlis priecīgi saviļņojās. Fukē palocījās un aizgāja.

— Sasodītais lielībnieks, — Fukē nošņāca. — Piekrita, kaut gan lie­liski zina, ka tas izmaksās desmit miljonus.

— Jūs mani izputinājāt, — Fukē pačukstēja Aramisam.

— Es jūs izglābu, — atskanēja atbilde.

Fukē devās augšup pa kāpnēm un lūdza apvaicāties karalim, vai tas viņu var pieņemt.

Karalis steidzās palikt vienatnē, lai labāk izprastu savas jūtas, un tā­pēc devās uz savām istabām, kur drīz vien ieradās Sentenjans pēc sarunas ar princesi.

Par šo sarunu mēs jau stāstījām.

Favorīts lepojās ar abu pušu uzticību un, apzinādamies, ka pirms pāris stundām kļuvis par karaļa noslēpumu glabātāju, par spīti savai god­bijībai, sāka jau skatīties no augšas uz galma lietām. No saviem augstu­miem, kuros viņš bija pacēlies, vai, pareizāk, kur viņu bija pacēlusi nejau­šība, viņš saskatīja tikai mīlestību un ziedu vijas.