Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ak vai, dārgais de Giš, tā ir liela nelaime!

— O, jā, — uzrunātais atsaucās, — šausmīga!

— Jūs nedzirdējāt, ko es teicu, de Giš, vai, pareizāk sakot, nesap­ratāt. Ne jau jūsu mīlestību es saucu par lielu nelaimi, bet gan to, ka jūs neprotat slēpt savas jūtas.

— Ko jūs gribat teikt? — de Gišs iesaucās.

— Jā, jūs pat neievērojat, ka tagad atzīstaties savā mīlestībā ne tikai pārbaudītam draugam, kurš drīzāk mirs, nekā jūs nodos, bet arī pirma­jam pretimnācējam.

— Pirmajam pretimnācējam? — de Gišs iekliedzās. — Braželon, vai jūs maz saprotat, ko runājat?

— Es saku to, kas ir.

— Nevar būt! Kad un kādos apstākjos es būtu bijis tik neprātīgs?

— Draugs, es gribu teikt, ka jūs nodod jūsu acis, žesti, nopūtas; ka visas kvēlās jūtas liek cilvēkam rīkoties neprātīgi. Viņš zaudē pašsaval- dību, dzīvo kā neprātā, kas liek viņam atklāt savas ciešanas kokiem, zir­giem, vējam, ja pie rokas nav kādas saprātīgākas būtnes. Mans nabaga draugs, atcerieties tikai vienu: parasti tādos brīžos noteikti kāds parādās un noklausās tieši to, kas nebūtu jādzird.

De Gišs smagi nopūtās.

— Zināt, šajā brīdī man žēl jūs, — Braželons turpināja. — Kopš manas atgriešanās jūs jau simtkārt un simt dažādos veidos esat paudis savu mīlestību; bet, pat ja jūs nevienam nebūtu teicis ne vārda, jūs nodod jau tas vien, ka esat atgriezies. Secinājums ir tāds, ka, ja jūs neuzma­nīsieties vairāk nekā līdz šim, tad agri vai vēlu būs skandāls. Kas tad jūs glābs? Nu, sakiet, atbildiet man! Kas glābs viņu? Viņa nav' vainīga, ka jūs viņu mīlat, bet ienaidnieku rokās šī mīlestība kļūs par ieroci pret viņu.

— Ak, Dievs, — de Gišs nomurmināja.

No viņa krūtīm atkal izlauzās smaga nopūta.

— Tā nav atbilde, de Giš.

— Es zinu, ka nav.

— Ko tad jūs atbildēsiet?

— Teikšu, ka todien es cietīšu vēl vairāk nekā pašlaik.

— Nesaprotu.

—Šī iekšējā cīņa plosa manus nervus. Patlaban es vairs neesmu spējīgs ne domāt, ne rīkoties; es esmu sliktāks par jebkuru vidusmēra cilvēku, kā pats redzi, man zuduši visi spēki, visstingrākie lēmumi sabrukuši pīšļos, es vairs nespēju cīnīties. Atceries, kādreiz nometnēs mums ne reizi vien nācās doties izlūkos vienatnē un sastapties ar pieciem vai sešiem ienaidniekiem; tas nekas, tu tūlīt uzsāc cīņu; gadās, tiem pievienojas vēl kādi seši, tu kļūsti kā zvērs, bet turpini cīnīties; bet, ja no visām pusēm uzklūp vēl kādi seši, astoņi, desmit cilvēki, tad atliek tikai iecirst piešus zirgam sānos, ja tāds ir, vai ari krist no lodes, ja negribi bēgt. Es atrodos tieši tādā situācijā: sākumā es cīnījos ar sevi, tad ar Bakingemu. Tagad uzradies karalis; es necīnīšos ar karali un piebildīšu vēl: pat ja karalis viņu atstātu, arī ar šīs sievietes raksturu. O, es neloloju nekādas ilūzijas — ja nokļūtu šīs mīlestības tīklos, es būtu pagalam.

— Jāpārmet nevis viņai, bet tev pašam, — Rauls iebilda.

— Kāpēc?

— Kā gan citādi! Tu taču zini, ka princese ir mazliet vieglprātīga, kāra uz visu jauno un nav vienaldzīga pret glaimiem, kaut tos teiktu aklais vai bērns, un tomēr tu kvēlo tādā kaislībā, kas draud tevi pazu­dināt. Nu tad priecājies par viņu un mīli; neviens, kas viņu redzējis, ne­spēj palikt vienaldzīgs, ja tikai viņa sirdī nevalda kāda cita. Tomēr, mīlē­dams viņu, cieni vispirms viņas vīra titulu, tad viņu pašu un galu galā neaizmirsti arī par princeses drošību.

— Paldies, Raul.

— Par ko?

— Par to, ka redzēdams, kā es ciešu šīs sievietes dēļ, tu mani mie­rini. Tāpēc, ka tu saki man par viņu tikai visu labāko, ko domā, bet varbūt pat to, ko nemaz nedomā.

— O, — Rauls iebilda, — tu maldies, de Giš, ne vienmēr es saku to, ko domāju, bet tādos gadījumos es ciešu klusu; toties, ja es ko saku, tad neprotu izlikties vai apmānīt, un tas, ar ko es runāju, var man ticēt.

Princese visu laiku, kaklu izstiepusi, alkatīgi uzklausīja vismazāko troksnīti krūmos, un viņas plaši ieplestās acis vērās tumsā.

— Nu, tādā gadījumā es viņu pazīstu labāk nekā tu, — de Gišs ie­saucās. — Viņa nav vis vieglprātīga, bet viņai patīk kņada; viņa nemaz nekāro pēc jaunā, bet vienkārši neatceras veco un nekam netic; viņa nav tikai jūtīga pret uzslavām, bet gan rūdīta un cietsirdīga koķete. Velnišķīga koķete! O! Es viņu pazīstu! Tici man, Braželon, es ciešu elles mokas; es esmu drosmīgs un mīlu briesmas, bet te es saduros ar ko tādu, kas iet pāri maniem spēkiem un drosmei. Zini, Raul, es tomēr paturu prātā, ka varu uzvarēt, un mana uzvara liks viņai liet rūgtas asaras.

Rauls paskatījās uz draugu, kurš bez elpas aiz uztraukuma bija pie­spiedis galvu ozola stumbram.

— Uzvara? — viņš pārjautāja. — Kāda uzvara?

— Kāda?

— Jā.

— Kādā jaukā dienā es pieiešu viņai klāt; kādā jaukā dienā es viņai pateikšu: „Es biju jauns un zaudēju vai prātu aiz mīlestības; un tomēr, gulēdams pie jūsu kājām, es pat neuzdrošinājos pacelt acis uz jums, gai­dīdams, lai jūsu skatiens mani iedrošina. Man šķita, ka es to pamanu, es paslējos augšup un tad, kaut arī es neko nebiju nogrēkojies, tikai mīlēju jūs vēl vairāk, ja vien tas ir iespējams, — tad jūs piepeši mani kādas kaprīzes dēļ atstūmāt, lai sagādātu sev izklaidēšanos kā jau bez- sirdīga sieviete, kas nekam netic un nezina, kas ir mīlestība. Lai arī jūsu dzīslās tek valdnieku asinis, jūs neesat cienīga saņemt godīga cilvēka mī­lestību; es sodu sevi par to, ka pārlieku jūs mīlēju, un mirdams nolādu jūs."

— Ak, Dievs, — iesaucās Rauls, ko biedēja dziļā nopietnība jaunekļa vārdos, — es jau tev teicu, de Giš, ka tu esi traks!

— Jā, jā, — savu domu pārņemts, de Gišs atsaucās, — šeit nav, ar ko karot, tāpēc es došos uz ziemeļiem, iestāšos imperatora dienestā, un ungāru, horvātu vai turku lode žēlsirdīgi atbrīvos mani no šīs dzīves.

De Gišs vēl nepaspēja izteikt līdz galam, kad atskanēja kaut kāds troksnis; Rauls uzlēca kājās un kļuva uzmanīgs.

De Gišs, domās nogrimis, sēdēja uz soliņa, atspiedis galvu rokās.

Krūmi pašķīrās un jaunekļi savā priekšā ieraudzīja bālu un satrauktu sievieti. Ar vienu roku viņa atstūma zarus, kas skāra viņas seju, bet ar otru atmeta atpakaļ kapuci, kas sedza viņas plecus.

De Gišs pazina princesi pēc valgajām, mirdzošajām acīm, karaliskās stājas un cēlās rokas kustības, bet vēl vairāk pēc tā, kā salēcās viņa sirds. Grāfs iekliedzās un ar rokām aizklāja seju.

Samulsušais Rauls grozīja cepuri drebošajos pirkstos, nesakarīgi mur­minādams godbijīgus sveicienus.

— De Braželona kungs, — princese vērsās pie viņa, — esiet tik laipns un paskatieties, vai manas galma dāmas nav kaut kur tuvumā — alejās vai starp kokiem. Jūs, grāf, palieciet un sniedziet man savu roku, es esmu nogurusi. *

Pat pērkons no skaidrām debesīm tā neizbiedētu jaunekli, kā šie vē­sie un bargie vārdi.

De Gišs tomēr bija patiesi drosmīgs un sirds dziļumos jau bija pie­ņēmis galīgo lēmumu; viņš piecēlās un, redzēdams, ka de Braželons svārstās, pameta uz viņa pusi pateicības pilnu skatienu.

Tā vietā, lai tūlīt atbildētu princesei, viņš piegāja pie vikonta un, pastiepis roku, ko bija prasījusi princese, paspieda sava drauga cildeno roku; no viņa krūtīm izlauzās nopūta, kura, šķiet, pauda visus dzīvības spēkus, kas vēl mita viņa sirdī un kas tika veltīti draudzībai.