Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Bet lepnā princese, kura nebija paradusi gaidīt, tagad pacietīgi gai­dīja, kamēr beigsies šī mēmā saruna.

Viņas karaliskā roka palika pastiepta un, kad Rauls bija aizgājis, bez naida, bet ne bez satraukuma nolaidās uz de Giša rokas.

Viņi bija vieni tumša un klusa meža vidū; klusumā bija dzirdami tikai Raula soļi, kurš steidzīgi attālinājās pa neredamiem celiņiem.

Virs viņu galvām kā jumts pletās smaržīga lapotne, caur kuru vietām atmirdzēja zvaigznes.

Princese klusiņām aizveda de Gišu kādus simt soļus no nekautrīgā koka, kas šonakt bija dzirdējis pats un ļāvis saklausīt arī citiem tik daudz dedzīgu runu. Henriete kopā ar grāfu iznāca netālajā pļaviņā, no kuras varēja redzēt tālu visapkārt un sacīja:

— Es jūs atvedu šurp tāpēc, ka tur, kur mēs bijām, var noklausīties katru vardu.

— Jūs sakāt, ka dzirdams katrs vārds, princese? — jauneklis, neko nedomādams, atkārtoja.

— Jā.

— Tas nozīmē? — de Gišs čukstēja.

— Tas nozīmē, ka es dzirdēju visu jūsu sarunu.

— Ak, mans Dievs, tā tikai vēl trūka! — de Gišs nošļupstēja.

Viņš nokāra galvu kā pārguris peldētājs, kurš vairs nespēj cīnīties ar

viļņiem.

— Tātad, — Henrieta turpināja, — jūs uzskatāt mani par tādu, kā nupat aprakstījāt?

De Gišs nobālis aizgriezās, bet neko neatbildēja; likās, ka viņš tūlīt zaudēs samaņu.

— Nu labi, — princese lēnprātīgi turpināja, — labāk aizskarošs at­klātums nekā melīgi glaimi. Lai tā būtu! De Giša kungs, tātad, jūsuprāt, es esmu zemiska koķete?

— Zemiska? — jauneklis iekliedzās. — Jūs un zemiska? Tā es ne­teicu. Es nekad nevarētu nosaukt par zemisku to, kas man dārgāka par visu pasaulē; nē, nē, tā es neteicu!

— Manuprāt, sieviete, kas redz cilvēku kvēlojam liesmās, kuras viņa pati aizdegusi, un neko nedara, lai liesmas apslāpētu — tā ir zemiska sieviete.

— Kāda gan jums ir nozīme tam, ko es teicu? — grāfs iebilda. — Ak Dievs, kas gan es esmu salīdzinājumā ar jums, un jums nav vērts uz­traukties, vai es esmu pasaulē vai ne.

— De Giša kungs, jūs esat vīrietis, bet es esmu sieviete, un, pazī­dama jūs tā, kā es pazīstu, es nebūt nevēlos, lai jūs mirtu manis dēļ; es esmu nolēmusi mainīt savu izturēšanos pret jums un savu raksturu. Es nekļūšu atklātāka, jo vienmēr tāda esmu bijusi, bet patiesāka gan. Tāpēc es jūs lūdzu, grāf: nemīliet mani vairs un aizmirstiet, ka esmu runājusi ar jums vai skatījusies uz jums.

De Gišs pagriezās un uzmeta princesei kaislīgu skatienu.

— Princese, — viņš iesaucās, — un jūs lūdzat piedošanu, jūs mani lūdzat, jūs!

— Jā, jā, es; ja es esmu nodarījusi ļaunumu, man tas jālabo. Tātad norunāts, grāf. Jūs man piedosiet manu vieglprātību un koķetēšanu. Ne­pārtrauciet mani! Es piedodu jums, ka nosaucāt mani par vieglprātīgu un koķeti, un varbūt pat vēl skarbāk; atsakieties no domām par nāvi un saglabājiet jūsu ģimenei, karalim un dāmām bruņinieku, kuru visi ciena un daudzi jūs pat mīl.

Pēdējo vārdu princese izteica ar tik patiesu maigumu, ka de Giša sirds gandrīz izlēca no krūtīm.

— Ak, princese!..— viņš izdvesa.

— Klausieties tālāk, — Henriete turpināja, — jūs atteiksieties no ma­nis, sākumā nepieciešamības spiests, pēc tam, lai izpildītu manu lūgumu. Tad jūs spēsiet spriest par mani pareizāk, un esmu pārliecināta, ka jūsu mīlestība — piedodiet, bet tā ir neprāts, — pārvērtīsies patiesā drau­dzībā, kuru jūs man piedāvāsiet, un kura, es jums apsolu, tiks ar prieku pieņemta.

De Giša pieri pārklāja sviedri, sirds stājās, asinis stinga, viņš kodīja lūpas, nemierīgi raustījās — vārdu sakot, visiem līdzekļiem pūlējās neiz­paust savas mokas.

— Princese, — viņš beidzot teica, — tas, ko jūs man piedāvājat, nav iespējams, es nevaru pieņemt jūsu noteikumus.

— Kā! — princese bija pārsteigta. — Jūs atsakāties no manas drau­dzības?

— Nē, nē, man nav vajadzīga draudzība. Es labāk mirstu no mī­lestības, nekā dzīvoju ar draudzību.

— Klausieties, grāf, ko es teikšu!

— Princese, — de Gišs iesaucās, — es esmu nonācis tik tālu, ka vairs nav citas cieņas vai cita apdomīguma, kā vienīgi tie, ko godīgs cil­vēks dāvā dievinātai sievietei. Aizdzeniet mani, nolādiet, atsakieties no manis, un jums būs taisnība; es žēlojos par jums, bet manas žēlabas bija tik rūgtas tāpēc, ka es jūs mīlu; es teicu jums, ka miršu, un to izdarīšu; dzīvu jūs mani aizmirsīsiet, bet mirušu nekad,' par to es esmu pārliecināts.

Tagad savukārt princese aizgriezās, iegrimusi sapņos un satraukta ne mazāk kā grāfs.

Pēc īsa klusuma brīža viņa jautāja:

— Tātad jūs mani tik ļoti mīlat?

— O, neprātīgi! Es esmu gatavs mirt šīs mīlestības dēļ, pat ja jūs mani padzīsiet un vairs neklausīsieties manī.

— Tādā gadījumā jūsu kaite ir bezcerīga, — viņa jautri atteica. — Tā ārstējama vienīgi ar maigu apiešanos. Sniedziet manu savu roku… Tā ir auksta kā ledus.

De Gišs noslīga ceļos un piekļāva lūpas pie princeses karstajām rokām.

— Tad mīliet mani, — princese noteica, — ja jau jūs nespējat citādi.

Viegli paspiedusi viņa roku, Henriete pievilka viņu sev klāt kā kara­liene un mīļākā.

De Gišs nodrebēja.

Šajās trīsās princesei beidzot atklājās grāfa patiesā mīlestība.

— Jūsu roku, grāf, — viņa sacīja, — un iesim mājās.

— Ak,princese! — satraukts, acīm kvēlojot, grāfs izdvesa. — Ak, jūs esat atradusi citu līdzekli, kā mani pazudināt!

— Par laimi tādu, kas darbojas ilgāk par citiem, vai ne? — princese atteica.

Tad viņa aizveda de Gišu dziļāk parkā.

Pa to laiku, kamēr de Giša sarežģījumi atrisinājās tik negaidītā veidā, ka viņš pats nesaprata, kā tas noticis, Rauls, nojauzdams, ka princese lika viņam aiziet, lai netraucētu izskaidrošanos, kuras rezultātus viņš ne­kad nebūtu varējis uzminēt, pievienojās galma dāmām, kas pastaigājās puķu dārzā.

Toties ševaljē de Lorēns savā istabā izbrīnījies lasīja de Varda vēstuli, ko bija rakstījis kambarsulainis un kurā bija sīki aprakstīts Kalē saņemtais zobena cirtiens un lūgts paziņot par to de Gišam un princim, kas droši vien nebūtu patīkami ne vienam, ne otram.

Sevišķi daiļrunīgi de Vārds Lorēnam aprakstīja Bakingema dziļo mī­lestību pret princesi un beigās izteica pieņēmumu, ka kaislība ir ab­pusēja.

To izlasījis, ševaljē paraustīja plecus, — patiešām, de Varda ziņas nevarētu nosaukt par sevišķi svaigām.

De Vārds neko nezināja par notikumu tālāko attīstību.

Ševaljē pār plecu aizsvieda vēstuli uz blakusgaldu un nicīgi noteica:

— Neticami! Nabaga de Vārds nemaz nav tik dumjš, bet laikam pro­vincē cilvēki ātri notrulinās. Velns lai parauj to stulbeni! Viņam bija jā­ziņo man svarīgi jaunumi, bet viņš melš tādas blēņas. Tā vietā, lai lasītu tik tukšu vēstuli, es labāk parkā būtu atklājis kādu intrigu, kas varētu sakompromitēt sievieti un likt ķerties pie zobena vīrietim; tas princi uz­jautrinās kādas trīs dienas.

Viņš paskatījās pulkstenī.

— Tagad ir par vēlu. Jau pāri vieniem: visi droši vien atgriezušies pie karaļa un beidz dzīrot. Jā, šodien es neko neesmu noskaidrojis, — varbūt vienīgi nejaušība..

It kā piesaukdams savu laimīgo zvaigzni, princis runādams bija pie­gājis pie loga, no kura pavērās skats uz diezgan attālu dārza daļu.