Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Nu, manuprāt, karalim ir laba gaume: meitene ir burvīga.

— Mana dārgā, jūs zobojaties.

— Es? Kāpēc?

— Katrā gadījumā kādu šī kaislība darīs laimīgu, kaut vai pašu La- valjēru.

— Nudien, jūs tā runājat, it kā varētu lasīt manas galma dāmas sirdī. Kāpēc jūs esat tik pātrliecināts, ka viņa vēlas atbildēt karaļa jūtām?

— Kāpēc jūs esat pārliecināta, ka viņa nevēlas?

— Viņa mīl vikontu de Braželonu.

— Jūs domājat?

— Viņa pat ir tā līgava.

— Bija.

— Kā tā?

— Kad pie karaļa griezās ar lūgumu dot atjauju šīm laulībām, viņš atteicās dot piekrišanu.

— Atteicās?

— Atteicās, neskatoties uz to, ka lūdzējs bija grāfs de Lafērs, kuru viņš ciena par to, ko grāfs paveicis, lai jūsu brālis atgūtu troni, un vēl par daudz ko citu.

— Tad nabaga mīlētājiem neatliek nekas cits kā gaidīt, kamēr karalis mainīs savu lēmumu; viņi vēl ir jauni un viņiem ir daudz laika.

— Sirsniņ, — tagad savukārt iesmējās Filips, — es redzu, ka jūs nezināt pašu galveno, kas tik dziļi aizkustināja karali.

— Kas tad viņu aizkustināja? Stāstiet ātrāk!

— Kāds visai romantisks piedzīvojums.

— Jūs zināt, kā man patīk tādi piedzīvojumi, un liekat man tik nepa­cietīgi gaidīt, — princese mudināja.

— Tad, lūk, zem karaļu ozola… Jūs zināt, kur atrodas šis ozols?

— Vai nav vienalga, kur. Zem karaļu ozola?..

— Zināt, de Lavaljēras jaunkundze tur bija kopā ar divām drau­dzenēm un, domādama, ka neviena cita tur nav, atzinās, ka dedzīgi mīl karali.

— Ak tā! — princese sāka uztraukties. — Viņa atzinās, ka mīl ka­rali?

— Jā.

— Kad?

— Pirms stundas.

Princese sarāvās.

— Un neviens agrāk nezināja par viņas jūtām?

— Neviens.

— Arī viņa majestāte ne?

— Pat viņa majestāte. Mazulīte stingri glabāja savu noslēpumu, bet tomēr neizturēja un izpļāpāja to draudzenēm.

— Kā jūs uzzinājāt visas šīs blēņas?

— Tāpat kā visi.

— Un kā uzzināja visi?

— No pašas Lavaljēras, kura izstāstīja par sayu mīlestību draudze­nēm — Montalē un de Tonē-Šarantai.

Princese apstājās un nervozi atrāva savu roku no vīra elkoņa.

— Tātad šī atzīšanās notika pirms stundas?

— Jā, apmēram pirms stundas.

— Un karalis uzzināja par to?

— Tur jau slēpjas šā notikuma romantika. Karalis kopā ar Senten- janu stāvēja netālu no ozola un, protams, nepalaida gar ausīm ne vārdu no šīs interesantās sarunas.

Pēc šiem vārdiem princese jutās tā, it kā kāds ietriektu dunci viņai tieši sirdī.

— Bet es pēc tam tikos ar karali, — viņa pārsteidzīgi izteica, — un viņš man neminēja ne vārda par to.

— Nu re! — princis naivi izsaucās kā jau triumfējošs vīrs. — Kā gan viņš jums stāstīs to, ko pats stingri aizliedza jums atklāt.

— Ko-o-o! — princese nikni iekliedzās.

— Es saku, ka visu to gribēja no jums slēpt.

— Kam tas bija vajadzīgs?

— Baidījās tāpēc, ka jūs varētu neizturēt un aiz draudzības pret ka­ralieni izstāstīt viņai.

Princese nokāra galvu. Viņa bija saņēmusi nāvējošu triecienu.

Viņa nenomierinājās, kamēr nesatika karali.

Karalis, protams, uzzinās pēdējais, ko par viņu runā, tāpat kā mīļā­kais ir vienīgais, kurš nezina, ko runā par viņa iemīļoto. Tāpēc, ieraudzījis princesi, kas viņu meklēja, Ludviķis pienāca gan mazliet samulsis, bet tikpat laipns un uzmanīgs kā agrāk.

Princese gaidīja, lai viņš pats sāktu runāt par Lavaljēru.

Nesagaidījusi viņa pavaicāja:

— Nu, kas notika ar to meiču?

— Kādu meiču? — karalis nesaprata.

— Ar Lavaljēru… Jūs taču man stāstījāt, valdniek, ka viņa noģībusi.

— Viņa vēl joprojām jūtas slikti, — izlikdamies vienaldzīgs, karalis atbildēja.

— Šķiet, ka tas varētu nākt par sliktu baumām, ko jūs gribējāt iz­saukt.

— Kādām baumām?

— Baumām, ka jūs interesējaties par Lavaljēru.

— Ceru, ka tās izplatīsies pašas no sevis, — karalis izklaidīgi noteica.

Princese vēl nogaidīja; viņa gribēja zināt, vai karalis viņai izstāstīs

par notikumu zem karaļu ozola.

Karalis par to pat neieminējās.

Princese arī neuzdrošinājās par to ierunāties. Tā viņi arī izšķīrās, ne ar vārdu nepieminējuši šo notikumu.

Tiklīdz karalis aizgāja, princese uzmeklēja Sentenjanu. Tas nebija grūti, jo grāfs vienmēr atradās kaut kur karaļa tuvumā līdzīgi sargkuģim, kas pavada lielos kuģus.

Princese pašreizējā noskaņojumā viņai bija vajadzīgs tieši tāds cilvēks kā Sentenjans.

Savukārt viņš meklēja pēc iespējas ietekmīgāku klausītāju, kam va­rētu visos sīkumos izstāstīt notikušo.

Tāpēc viņš nelika sevi ilgi lūgties. Kad viņš beidza savu stāstu, prin­cese sacīja:

— Atzīstieties, ka tā ir skaista pasaka.

— Nekāda pasaka, bet gan patiess notikums.

— Nu, vienalga, tad atzīstieties, ka jūs tur nebijāt klāt, bet vienkārši to no kāda dzirdējāt.

— Zvēru pie sava goda, jūsu augstība, ka viss notika manā klātbūtnē.

— Un, pēc jūsu domām, viņas atzīšanās iespaidoja karali?

— Tāpat kā mani de Tonē-Šarantas jaunkundzes atzīšanās! — Sen­tenjans iesaucās. — Iedomājieties tikai, Lavaljēra salīdzināja karali ar sauli: ļoti glaimojošs salīdzinājums!

— Karalis nemaz nav tik kārs uz glaimiem.

— Jūsu augstība, lai gan karali salīdzina ar sauli, viņš tomēr ir tikai cilvēks, un par to es pārliecinājos — kad Lavaljēras jaunkundze iekrita viņa apkampienos.

— Lavaljēra iekrita karaļa apkampienos?

— Ak, tas bija efektīgs skats: iedomājieties, ka Lavaljēra iekrita…

— Nu, nu, ko tad jūs redzējāt? Stāstiet ātrāk.

— To pašu, ko redzēja arī visi pārējie: kad Lavaljēra bezsamaņā ie­krita karaļa rokās, karalis gandrīz vai pats zaudēja samaņu.

Princese iekliedzās, nespēdama apvaldīt dusmas, kas viņu žņaudza vai nost.

— Pateicos, — nervozi smiedamās, viņa teica, — jūs protat brīnišķīgi stāstīt, de Sentenjana kungs.

Bez elpas aiz dusmām viņa gandrīz skriešus aizsteidzās uz pili.

Pirncis labā noskaņā šķīrās no Henrietes un, juzdamies loti noguris, devās mājās, pamezdams pārējos, lai pavada atlikušo nakts daļu kā vēlas.

Mājās viņš vēl rūpīgāk nekā parasti pievērsās savai vakara tualetei; viņš jutās uzvarētājs.

Kamēr viņa kambarsulaiņi bija aizņemti, Filips pie sevis dungoja mo­tīvus no baleta, kurā dejoja karalis.

Pēc tam viņš pasauca skroderus un lika tiem parādīt rītdienai saga­tavotos tērpus; ļoti apmierināts ar redzēto, viņš katru no tiem apdāvināja.

Visbeidzot princis savu labvēlību veltīja arī ševaljē de Lorēnam, kas bija atgriezies no svētkiem.

Ševaljē paklanījās princim un kādu brīdi cieta klusu kā strēlnieku komandieris, kas pūlas noskaidrot, uz kādu pusi vispirms vērst uguni. Tad, it kā būtu izlēmis, viņš iesāka:

— Vai jūs pievērsāt uzmanību kādam dīvainam apstāklim, jūsu augstība?

— Nē. Kādam?

— Šķietami sliktajai uzņemšanai, kādu viņa majestāte izrādīja de Gi- šam?

— Šķietami sliktajai?

— Protams, jo patiesībā taču karalis atkal dāvāja viņam savu lab­vēlību.

— Es to kaut kā neievēroju, — princis iebilda.