Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— To es gribēju pajautāt jums, — saimnieks atteica.

— Kā, vai tad vēstule bija bez paraksta?

— Jā, — saimnieks atteica, plaši iepletis acis, kurās pavīdēja noslē­pumainība un ziņkāre.

— Tādā gadījumā, — Malikorns arī izlikās noslēpumains, — ja jau viņš neminēja savu vārdu…'

— Jā?

— Tad viņam bija iemesls?

— Bez šaubām.

— Es kā viņa draugs un pilnvarotais neatklāšu viņa inkognito.

— Jums ir taisnība, — saimnieks atteica. ->- Es neuzstāšu.

— Es augstu vērtēju jūsu delikātumu… Bet, kā teica mans draugs, par manu istabu jāmaksā atsevišķi; vienosimies par maksu.

— Kungs, tā jau ir noteikta.

— Tomēr salīgsim. Istaba, maltītes, stallis un barība manam zirgam; cik jūs prasīsiet par dienu?

— Četrus livrus, kungs.

— Tātad par pagājušajām trīs dienām divpadsmit livru.

— Jā, kungs, divpadsmit livru.

— Te būs.

— Kāpēc jūs maksājat tagad?

— Tāpēc ka, — Malikorns klusināja balsi, redzēdams, ka noslēpu­mainība atstaj vislabāko iespaidu, — es negribu palikt parādā, ja man vajadzēs pēkšņi aizbraukt.

— Tā gan, kungs.

— Tātad es varu justies kā mājās?

— Jūs esat mājās.

— Lielieski. Ardievu!

Saimnieks aizgāja.

Palicis viens, Malikorns nodevās pārdomām.

«Viesnīcas saimniekam varēja rakstīt tikai de Giša kungs vai Mani­kans; de Giša kungs, lai nodrošinātu sev apmešanās vietu ārpus galma veiksmes vai neveiksmes gadījumā, bet Manikans — de Giša kunga uzde­vumā.

De Gišs vai Manikans droši vien izdomājuši tā: dāmu biezā plīvurā varēs pieklājīgi uzņemt lielajā istabā, kurai katram gadījumam ir arī otra izeja uz tukšo ielu, kas beidzas pie meža.

Mazā istabiņa vajadzīga, lai tur varētu īslaicīgi apmesties Manikans, de Giša kunga uzticības persona un sargs, vai arī pašam de Gišam, kas drošības pēc vienlaikus spēlēs gan kungu, gan uzticības personu.

Bet šī tikšanās, kam jānotiek viesnīcā un kas patiešām notiek? Kas tā ir? Droši vien tie ir cilvēki, kurus stādīs priekšā karalim. Bet kas ir tas nabags, kam atstāta mazā istabiņa? Varbūt viltībai, lai de Gišs un Manikans labāk nomaskētos.

Ja es esmu uzminējis pareizi — tas šķiet visai ticami — tad nelaime nav tik liela: atstatumu starp Manikanu un Malikornu nosaka tikai maka biezums."

Nonācis tik tālu, Malikorns nomierinājās, ļaudams septiņiem atbrau­cējiem ieņemt savas istabas viesnīcā «Skaistais pāvs" un brīvi pastaigāties pa to.

Kad galmā viņu nekas nesatrauca un pētniecības darbi un iztaujāšana bija nogurdinājuši, kad apnika rakstīt vēstules, kuras nekad neizdevās no­dot adresātam, Malikorns atgriezās savā mazajā, omulīgajā istabiņā, at­spiedās pret kresēm un neļķēm rotātā balkona margām un sāka domāt par dīvainajiem ceļotājiem, kuriem it kā neeksistēja ne Fontenblo svētki, ne gaisma, ne prieks.

Tā gāja līdz pat septītajai dienai, kuru mēs jau sīki aprakstījām ie­priekšējās nodaļās, tāpat kā nakti pēc tam.

Tonakt Malikorns sēdēja pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu; bija jau viens naktī, kad parādījās Manikans uz zirga un raidīja visapkārt neap­mierinātus un norūpējušos skatienus.

— Nu beidzot! — Malikorns pie sevis noteica, pazinis Manikanu no pirmā acu uzmetiena. — Tad nu viņš ir ieradies ieņemt savu vai, citiem vārdiem, manu istabu.

Tad viņš pasauca Manikanu.

Manikans pacēla acis un savukārt ieraudzīja Malikornu.

— Velns parāvis, kā es priecājos satikt jūs, Malikorn, — viņa seja kļuva gaišāka. — Es klīstu pa visu Fontenblo un veltīgi pūlos sameklēt trīs lietas: de Gišu, mītni man un stalli zirgam.

— Par de Gišu man nav ne sliktu, ne labu ziņu, tāpēc ka es neesmu viņu redzējis; istaba un stallis — tā ir cita lieta.

• - Ahā!

— Jā, tie taču tika pasūtīti šeit?

— Pasūtīti? Kas tad to izdarījis?

— Man šķita, ka jūs.

— Es?

— Vai tad jūs te nepasūtījāt istabas?

— Pat nedomāju.

Tobrīd uz sliekšņa parādījās saimnieks.

— Vai jums ir kāda istaba?— Manikans vaicāja.

— Vai kungs to pasūtīja?

— Nē.

— Tādā gadījumā istabas nav.

— Ja tā, tad es esmu pasūtījis istabu, — Manikans noteica.

— Istabu vai numuru?

— Visu, ko vien gribat.

— Rakstiski?

Malikorns deva Manikanam apstiprinošu zīmi.

— Nu, protams, rakstiski, — Manikans atbildēja. — Vai tad jūs ne­saņēmāt manu vēstuli?

— Kādā datumā jūs to rakstījāt? — pratināja saimnieks, kam Mani­kana svārstīšanās likās aizdomīga.

Manikans pakasīja pakausi un pašķielēja uz Malikornu, bet tas jau kāpa lejup pa trepēm, lai palīdzētu draugam.

Tieši tobrīd pie viesnīcas dūnām parādījās pēc spāņu modes apmetnī ietinies ceļotājs; viņš dzirdēja sarunu.

— Es jums jautāju, kurā datumā jūs rakstījāt man vēstuli ar lūgumu rezervēt telpas? — saimnieks neatlaidās.

— Pagājušo trešdien, — maigi un pieklājīgi noteica noslēpumainais svešinieks, pieskardamies saimnieka plecam.

Manikans pakāpās atpakaļ, bet Malikorns, kurš parādījās uz sliekšņa, savukārt pakasīja pakausi. Viesnīcnieks paklanījās jaunajam atbraucējam kā cilvēks, kurš beidzot ieraudzījis savu īsto klientu.

— Jūsu žēlastībai telpas ir gatavas, — viņš godbijīgi teica, — un staļļi tāpat. Tikai…

Viņš pārlaida skatienu apkārtnei.

— Bet kur tad jūsu zirgi? — saimnieks apvaicājās.

— Varbūt ieradīsies arī mani zirgi, bet varbūt arī ne. Man šķiet, jums tas ir vienalga, jo tiks samaksāts par visu pasūtīto.

Viesnīcnieks paklanījās vēl zemāk.

— Vai jūs man atstājāt mazo istabiņu, par kuru es jums rakstīju? — nepazīstamais turpināja.

— Ai! — Malikorns iekliedzās, pūlēdamies paslēpties.

— Jūsu draugs to aizņem jau nedēļu, kungs, — saimnieks sacīja, no­rādīdams uz Malikornu, kas bija pavisam iespiedies kaktā.

Ceļotājs mazliet pavēra apmetni un ātri paskatījās uz Malikornu.

— Šis kungs nav mans draugs.

Saimnieks gandrīz palēcās.

— Es viņu nepazīstu, — atbraucējs turpināja.

— Ko! — viesnīcnieks iekliedzās, vērsdamies pie Malikorna. — Jūs neesat šā kunga draugs?

— Vai jums tas nav vienalga, ja ir samaksāts, — Malikorns cēli no­teica, atdarinādams nepazīstamo.

— Nekas nav vienalga! — saimnieks atcirta, sākdams apjaust, ka no­ticis kāds pārpratums. — Es jūs lūdzu, kungs, atbrīvojiet telpas, kas ne­bija pasūtītas jums.

— Viesa kungam, — Malikorns iebilda, — nav vajadzīga vienlaikus gan mana istaba, gan lielā… ja viņš ņems istabu, es lielāko numuru, ja viņš dod priekšroku lielākajai istabai, es paturēšu mazo.

— Man ļoti žēl, kungs, — atnācējs maigā balsī atbildēja,— bet man vajadzīga gan istaba, gan lielākais numurs.

— Kam?

— Lielākā istaba man.

— Labi. Un mazākā?

— Redziet, — nepazīstamais pastiepa roku, norādīdams uz cilvē­kiem, kas tuvojās.

Malikorns paskatījās turp un ieraudzīja nestuves un uz tām francis­kām, par kuru viņš stāstīja Montalē, šo to piepušķodams.

Slimā un nepazīstamā franciskāņa parādīšanās noveda pie Malikorna padzīšanas. Viesnīcnieks un zemnieki, kas kalpoja par nesējiem, bez kā­dām ceremonijām piespieda viņu palikt uz ielas.

Lasītājs jau uzzināja, kādas bija šīs padzīšanas sekas un ko Manikans izstāstīja Montalē, jo Manikans izrādījās veiklāks par Malikornu un prata sameklēt Montalē, lai izprašņātu viņu par de Gišu; lasītājam zināma arī Montalē un Malikorna saruna pēc tam un grāfa de Sentenjana laipnība, piedāvājot abiem draugiem istabu.