Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Man ir karaspēka daļa, piecdesmit tūkstoši cilvēku; visi virsnieki uzpirkti. Mūsu nometne ir pie Donavas. Četru dienu laikā es varu gāzt no troņa imperatoru, kurš, kā jūs zināt, pretojas mūsu ordeņa ietekmes izplatībai, un aizvietot ar princi no viņa paša dzimtas, kuru man norādīs ordenis.

Franciskānis klausījās, neizrādīdams ne mazākās dzīvības zīmes.

— Vai tas ir viss? — viņš tikai pavaicāja.

— Manos plānos ir Eiropas revolūcija, — barons turpināja.

— Labi, Vostpūra kungs. Jūs saņemsiet atbildi; atgriezieties savā nu­murā un pēc ceturtdaļstundas atstājiet Fontenblo.

Kāpdamies atpakaļ, barons izgāja ar tik pieglaimīgu izteiksmi sejā, it kā viņš klanītos pašam imperatoram, kuru grasījās nodot.

— Tas nav nekāds noslēpums, — franciskānis čukstēja, — drīzāk sazvērestība… Starp citu, — viņš piebilda, mirkli pārdomājis, — Eiropas nākotne patlaban nav atkarīga no Austrijas galma.

Viņa rokā bija sarkans zīmulis un ar to barona fon Vostpūra vārds tika izsvītrots no saraksta.

— Tagad kārta kardinālam, — viņš noteica. — Spānija mums droši vien piedāvās kaut ko nopietnāku.

Pacēlis acis, viņš ieraudzīja garīdznieku, kas kā paklausīgs skolnieks gaidīja viņa rīkojumus.

— Ā! — viņš ieteicās, ievērojis tādu paklausību.— Jūs runājāt ar saimnieku?

— Jā, monsinjor, un ar ārstu.

— Ar Grizāru?

— Jā.

— Tātad viņš ir atgriezies?

Ad majoren Dei gloriam —

— Viņš gaida ar apsolītajām zālēm.

Lai mūžīgi slavēts Dievs (lat.).

— Labi, ja vajadzēs, es viņu pasaukšu. Tagad jūs saprotat, cik svarīga ir mana grēksūdze, vai ne?

— Jā, monsinjor.

— Tad paaiciniet pie manis spāņu kardinālu Herebiju, un ātrāk. Tā kā tagad jūs zināt, kas par lietu, tad šoreiz paliksiet šeit, jo brīžiem man kļūst sliktāk.

— Vai nepasaukt ārstu?

— Vēl ne, pagaidiet… Tikai spāņu kardinālu… Ejiet!

Pēc piecām minūtēm bāls un uztraucies ienāca kardināls.

— Monsinjor, man sacīja… — kardināls murmināja.

— Pie lietas, — dobjā balsī noteica franciskānis.

Viņš parādīja kardinālam vēstuli, kuru tas bija rakstījis Lielajai Pa­domei.

— Vai tas ir jūsu rokraksts? — viņš noprasīja.

— Jā, bet…

— Un kur jūsu ielūgums?

Kardināls svārstījās. Viņa purpurs bija sašutis par nabaga franciskāņa saru kreklu.

Mirējs pastiepa roku un parādīja gredzenu.

Tas iedarbojās kā parasti, un šī iedarbība bija jo spēcīgāka, jo augs­tāks rangs bija franciskāņa sarunu biedram.

— Ātrāk noslēpumu, pasteidzieties! — slimais pieprasīja.

Runādams viņš atspiedās pret sava garīdznieka roku.

— Coram isti?* — kardināls nemierīgi apvaicājās.

— Runājiet spāniski, — franciskānis teica, pauzdams vislielāko iein­teresētību.

— Kā jūs zināt, monsinjor, — kardināls turpināja kastīliešu izloksnē, — pēc infantes un Francijas karaļa laulību līguma gan augšminētā infante, gan karalis Ludviķis atteicās no pretenzijām uz Spānijas troni.

Franciskānis apstiprinoši pamāja.

— No tā izriet, — kardināls turpināja, — ka miers un savienība starp abām karalistēm ir atkarīgs no šā līguma punkta.

Viņa klātbūtnē? (lat.).

Franciskānis atkal pamāja.

— Ne tikai Francija un Spānija, bet ari visa Eiropa būs satraukta, ja kāda no pusēm pārkāps līgumu, — kardināls stāstīja.

Slimais vēlreiz pauda savu piekrišanu.

— Tādējādi, — kardināls turpināja, — cilvēks, kurš spēs paredzēt notikumu attīstību un skaidri saskatīt to, kas apziņā pavīd tikai kā mig­lainas nojausmas, tas ir, nojauta par laimi vai nelaimi nākotnē, — tāds cilvēks pasargās pasauli no vislielākās katastrofas. Cilvēks, kas uzminēs šos notikumus, varēs arī tos sagatavot un pavērst ordeņa labā.

— Pronto! Pronto!* — franciskānis čukstēja, kļūdams aizvien bālāks.

Kardināls pienāca mirstošajam vēl tuvāk un pieliecās pie auss.

— Monsinjor, — viņš teica, — man kļuvis zināms, ka Francijas ka­ralis pie pirmās izdevības, kādu var dot, piemēram, Spānijas karaļa vai infantes brāļa nāve, nolēmis ar ieroču palīdzību pieprasīt Francijas vārdā mantojumu. Manā rīcībā ir sīki izstrādāts Ludviķa XIV politiskais plāns.

— Kur ir šis plāns? — franciskānis prasīja.

— Tas ir šeit, — kardināls atbildēja.

— Kā roka to rakstījusi?

— Mana.

— Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt teikt?

— Man šķiet, monsinjor, ka es pateicu daudz, — kardināls atteica.

— Jūs patiešām esat daudz izdarījis ordeņa labā. Kā jūs izdibinājāt šos sīkumus, kuri ļāva jums izveidot šo plānu?

— Es maksāju Francijas karaļa kalpotājiem, un viņi man nodod pa­pīra strēmeles, kas palikušas kamīnā.

— Jūs esat ļoti atjautīgs, — franciskānis čukstēja, pūlēdamies pa­smaidīt. — Kardināla kungs, pēc piecpadsmit minūtēm jūs atstāsiet vies­nīcu; atbildi jums nosūtīs. Ejiet!

Kardināls izgāja.

— Paaiciniet pie manis Grizāru un sameklējiet venēcieti Marīni, — slimais norīkoja.

Ātrāk (spān.).

Garīdznieks paklausīja, bet franciskānis pa to laiku izņēma savus pa­pīrus. Kardināla vārdu viņš neizsvītroja, kā to bija izdarījis ar baronu, bet gan pielika tam krustiņu.

Tad viņš bezspēcīgi atkrita gultā un čukstus piesauca ārstu Grizāru.

Atguvies, slimnieks izdzēra pusi no zālēm, ko viņam iedeva ārsts; venēcietis un garīdznieks stāvēja pie durvīm.

Venēcietis izpildīja tās pašas formalitātes, ko abi viņa konkurenti. Viņš tāpat kā iepriekšējie svārstījās, redzēdams divus svešiniekus, bet ģe­nerālā pavēle viņu nomierināja, un Marīni pastāstīja, ka pāvestu satrauc ordeņa varenība un tas lolo ieceri pilnīgi padzīt jezuītus un šajā nolūkā cenšas iegūt Eiropas karaļnamu atbalstu. Viņš nosauca pāvesta palīgu vārdus, izstāstīja, kā paredzēts rīkoties un pat nosauca vienu no arhi- pelāga salām, uz kuru bija paredzēts izsūtīt divus arestētos kardinālus, vienpadsmitā gada adeptus un tātad ordeņa augstākās pakāpes biedrus, kopā ar trīsdesmit diviem ievērojamākajiem Romas jezuītiem.

Franciskānis pateicās senjoram Marīni. Pāvesta plāna atklāšana bija liels pakalpojums ordenim.

Pēc tam venēcietis saņēma pavēli aizbraukt pēc ceturtdaļstundas un atstāja istabu starodams, it kā gredzens — varas simbols — jau būtu uzmaukts viņa pirkstā.

Tomēr, kad viņš aizgāja, franciskānis savā gultā čukstēja:

— Visi šie cilvēki ir tikai ziņu vācēji vai spiegi; neviens no viņiem neder par ģenerāli. Viņi atklājuši sazvērestības, bet neviens nav atklājis kādu noslēpumu. Jēzus brālība jāvada ne jau ar karu, postīšanas un var­darbības metodēm, bet ar slepenu ietekmi, ko dod morālais pārākums. Nē, pēctecis nav atrasts, un, lai ciešanu kauss būtu pilns, Tā Kunga bulta ir ķērusi mani, un es mirstu. O, vai patiešām brālība sabruks līdz ar manu nāvi, tāpēc ka tai nebūs kolonnas, kas to balsta? Vai patiešām nāve, kas gaida uz mani, iznīcinās arī ordeni? Ja es dzīvotu vēl desmit gadus, tas tiktu nostiprināts uz visiem laikiem, jo līdz ar jaunā karaļa nākšanu pie varas ordeni gaida visspožākās izredzes.

Šos vārdus franciskānis izrunāja pa daļai domās, pa daļai skaļi, un jaunais jezuīts ar šausmām klausījās viņā, tāpat kā būtu klausījies drudža murgos, turpretim Grizārs saprata vairāk un alkatīgi tvēra visu kā at­klāsmi no nezināmas pasaules, kurā gan var iespiesties viņa skatiens, bet ko roka aizsniegt nespēj.