Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Šīs zīmes vārdā uzvarēsi! (lat.).

— Un beidzot: Antverpenē dzīvo kāda dāma, Ravaljaka brāļa maz­meita; viņas rieībā ir dokumenti, kas kompromitē ordeni. Kopš piecdes­mit pirmā gada viņas ģimene saņem piecdesmit tūkstošus livru lielu pen­siju. Tie ir lieli izdevumi, bet ordenis nav bagāts… Izpērciet dokumentus par noteiktu summu, bet, ja viņa atsakās, likvidējiet pensiju… neradot briesmas ordenim.

— Es to apsvēršu, — Aramiss teica.

— Pagājušajā nedēļā Lisabonas ostā bija jāienāk kuģim no Limas; tas šķietami piekrauts ar šokolādi, bet patiesībā tur ir zelts. Katrs stienis pārklāts ar šokolādi. Kuģis pieder ordenim, tas ir septiņpadsmit miljonus livru vērts. Pieprasiet to, šeit ir dokumenti.

— Kurā ostā tam jāienāk?

— Baijonā.

— Ja laika apstākļi netraucēs, tas ieradīsies pēc trim nedēļām. Vai tas ir viss?

Franciskānis piekrītoši pamāja, jo vairs nespēja parunāt; viņa rīklē ieplūda asinis, tās sāka plūst pa muti, degunu un pat acīm. Nelaimīgais tikai paguva paspiest Aramisa roku un tad, raustīdamies krampjos, izkrita no gultas uz grīdas.

Aramiss pielika roku pie viņa krūtīm: sirds nepukstēja.

Pieliecies Aramiss pamanīja, ka no papīra, ko viņš bija iedevis fran- ciskānim, vēl palicis viens gabaliņš.

Viņš to paņēma un sadedzināja, tad pasauca priesteri un ārstu.

— Jūsu grēku nožēlnieks stājies Dieva priekšā, — Aramiss pavēstīja garīdzniekam. — Tagad viņam vajadzīgas tikai lūgšanas un apbedīšana. Ejiet un parūpējieties par pieticīgām bērēm, kādas pienākas nabaga mū­kam… Ejiet!

Jezuīts aizgāja. Tad Aramiss klusu pateica ārstam, kura seja bija bāla un satraukta:

— Grizāra kungs, izlejiet no glāzes visu, kas tajā palicis un izska­lojiet. Tur palicis pārāk daudz no tā, ko Galvenā Padome pavēlēja jums pievienot zālēm.

Apstulbušais, pārbiedētais un nomāktais Grizārs gandrīz nokrita.

Aramiss līdzjūtīgi paraustīja plecus, paņēma glāzi un izlēja tās saturu kamīna pelnos.

Tad viņš aizgāja, paņemdams līdz nelaiķa papīrus.

Nākamajā vai, pareizāk sakot, tajā pašā dienā, jo tikko aprakstītie notikumi beidzās ap trijiem no rīta, pirms brokastīm, kad karalis kopā ar abām karalienēm devās uz mesu, bet princis ševaljē de Lorēna un vēl dažu savas svītas virsnieku pavadībā aizjāja uz upi, lai izpeldētos, un pilī palika tikai princese, kas atteicās iet laukā, izlikdamās slima, — Montalē, neviena nemanīta, izzagās no galma dāmu istabām, vezdama sev līdzi Lavaljēru. Uzmanīgi skatīdamās apkārt, abas meitenes lavījās cauri dār­ziem uz parku.

Debesis klāja mākoņi, karstais vējš locīja līdz zemei ziedus un krūmu zarus, ceļa putekļu mākoņi nosēdās uz kokiem.

Montalē, kas visu laiku izturējās kā veikls izlūks, paspēra vēl dažus soļus un, atkārtoti pārliecinājusies, ka neviens viņas nenoklausās un neno­vēro, teica:

— Paldies Dievam, ka mēs esam vienas. Kopš vakardienas visi te spiego un vairās no mums, it kā mēs būtu mēra apsēstas.

Lavaljēra nodūra galvu un nopūtās.

— Tas nekur neder, — Montalē turpināja. — Sākot ar Malikornu un beidzot ar de Sentenjana kungu, visi grib izdibināt mūsu noslēpumu. Luīze, sarunāsim ko teikt, lai es zinātu kā rīkoties.

Lavaljēras acis pavērās draudzenē tik skaidras un tīri zilas kā pa­vasara debesu zilgme.

— Savukārt es, — viņa atteica, — pajautāšu tev, kāpēc mūs ieai­cināja pie princeses? Kāpēc mēs nakšņojām pie viņas, nevis savās ista­bās? Kāpēc tu atgriezies tik vēlu un kāpēc mūs šorīt tik stingri novēro?

— Mana dārgā Luīze, uz manu jautājumu tu atbildi ar jautājumu, drīzāk gan desmit jautājumiem uzreiz, bet tā nepavisam nav atbilde. Pēc tam es tev visu izstāstīšu, un tā kā viss, ko tu jautā, ir mazsvarīgs, tad tu vari pagaidīt. Es turpretim prasu to, no kā atkarīgs viss pārējais: ir vai nav noslēpums?

— Es nezinu. — Luīze atteica, — zinu tikai, ka es noteikti nebiju piesardzīga: pēc maniem muļķīgajiem vārdiem vakar un vēl muļķīgākā ģīboņa visi par mums vien runā.

— Labāk teiksim — par tevi, mīļā, — Montalē smiedamās pārlaboja, — par tevi un Tonē-Šarantu; jūs abas vakar atzināties mākoņiem, bet pa ceļam jūsu atzīšanās tika pārtvertas.

Lavaljēra nodūra galvu.

— Tu mani skumdini.

— Es?

— Jā, man šie jociņi nemaz nepatīk.

— Paklau, Luīze, es nejokoju, gluži otrādi, runāju pilnīgi nopietni. Es tevi aizvedu no pils, nokavēju pusdienlaika dievkalpojumu un tāpat kā princese, izdomāju migrēnu; galu galā es izrādīju desmitreiz vairāk diplomāta spēju nekā Kolbēra kungs mantojis no Mazarīni kunga un pie­lieto pret Fukē kungu, un tas viss nebija tāpēc, lai, palikusi ar tevi divatā, konstatētu, ka tu neesi pret mani atklāta. Vari man ticēt: es tevi neiz- jautāju aiz vienkāršas ziņkārības, bet tāpēc, ka stāvoklis patiešām ir kri­tisks. Visiem zināms, ko tu vakar teici, un visi par to tenko. Katrs iz­domā, ko grib, šonakt tev bija tas gods nodarbināt visus prātus galmā, un arī šodien interese par tevi nav zudusi. Tev tiek piedēvēts tik daudz maigu un asprātīgu frāžu, ka de Skiderī jaunkundze un viņas brālis* pār- plīstu no skaudības, ja tās uzzinātu.

— Ak, mīļā Montalē, — nabaga meitene izdvesa, — tu taču zini labāk par visiem, ko es teicu, jo es runāju tavā klātbūtnē.

— Ak Dievs, protams, ka es zinu, bet runa jau nav par to. Es ne­esmu aizmirsusi nevienu vārdu, ko tu teici; bet vai tu runāji to, ko do­māji?

Madlēna de Skiderī (1607 — 1701) — franču rakstniece, galantu, pseidovēsturisku romānu autore, kuros varoņiem parasti tika pie­dēvētas laikabiedru īpašības. Vislielāko popularitāti guva viņas ro­māni „Klēlija" un „Artamēns jeb diženais Kīrs".

Luīze samulsa.

— Atkal iztaujāšana! — viņa iesaucās. — Es nezin ko atdotu, lai aizmirstu, ko sarunāju… Kāpēc visi cenšas man to atgādināt? O, tas ir briesmīgi!

— Kas tad tur briesmīgs?

— Briesmīgi, ka draudzene, kurai būtu mani jāsaudzē un kura varētu dot padomu, palīdzēt glābties, dzen mani postā, pazudina.

— Oho! — Montalē sašuta. — Tas nu ir par daudz. Neviens netaisās tevi nogalināt un neviens negrib arī nolaupīt tavu noslēpumu, tevi tikai lūdz atklāt to labprātīgi, jo tas skar ne tikai tevi, bet arī mūs visus; Tonē-Šaranta tev teiktu to pašu, ja viņa būtu šeit. Vakar vakarā viņa gribēja parunāties ar mani mūsu istabā, un es jau gāju turp pēc visām sarunām ar Manikanu un Malikornu (tiesa, es atgriezos pavēlu), bet pēkšņi uzzināju, ka princese iespundējusi galma dāmas, un mēs nakš­ņojam viņas apartamentos. Princese mūs ieslodzīja, lai mēs iepriekš ne­norunātu ko teikt; tāpēc šorīt viņa ieslēdzās ar Tonē-Šarantu. Dārgā, pa­saki man, vai mēs ar Atenaisu varam paļauties uz tevi, un tad tu varēsi paļauties uz mums.

— Es īsti nesaprotu tavu jautājumu, — ārkārtīgi uztrauktā Luīze tei­ca.

— Hm, man gan liekas, ka tu ļoti labi saproti. Bet lai notiek, es pateikšu vēl skaidrāk, lai tev nepaliktu nekāda iespēja izlocīties. Tad klausies: vai tu mīli de Braželona kungu? Pietiekami skaidri teikts, vai ne?

Luīze sarāvās, izdzirdējusi šos vārdus, kas tika raidīti kā pirmais arti­lērijas šāviņš uz aplenktu pilsētu.

— Vai es mīlu Raulu? — viņa iesaucās. — Savu bērnības draugu un brāli!

— Nē, nē, nē! Tu jau atkal izlocies, pareizāk sakot, mēģini izlocīties. Es tev nejautāju, vai tu mīli savu bērnības draugu un brāli Raulu; es prasu, vai tu mīli vikontu de Braželonu, savu līgavaini?