Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tā runā.

— Tātad viņš klejo ap viņas istabām.

— Dārgo Malikorn, jūs neesat kļūdījies: re, kur viņš ir!

— Kā gan es varētu kļūdīties? Vai tad tas ir manā dabā? Jums ļoti vajadzīga nauda?

— Ak vai! — Manikans žēli nopūtās.

— Bet man nepieciešama vieta. Ja Malikorns dabūs vietu, Manika- nam būs nauda. Tas ir pavisam vienkārši.

— Tādā gadījumā varat būt mierīgs. Es darīšu, ko varēšu.

— Rīkojieties.

De Gišs jau bija tuvu; Malikorns aizgāja savās darīšanās, bet Mani­kans tuvojās de Gišam.

Grāfs bija skumjš un domīgs.

— Sakiet, kādu atskaņu jūs meklējat, dārgo grāf? — Manikans ap­vaicājās.

De Gišs pamanīja draugu un saņēma tā roku.

— Dārgo Manikan, — viņš sacīja, — es meklēju kaut ko svarīgāku par atskaņu.

— Ko tad?

— Vai jūs man palīdzēsiet atrast to, ko es meklēju? — grāfs tur­pināja. — Jūs esat slinks, tad jau jums jābūt izdomai.

— Manas izdomas spējas ir jūsu rīcībā, dārgo grāf.

— Es vēlos nokļūt kādā namā, man tur ir darīšanas.

— Tad jāieiet šajā namā, — Manikans atteica.

— Protams. Bet namā dzīvo greizsirdīgs vīrs.

— Vai tad viņš ir greizsirdīgāks par Cerberu?

— Greizsirdīgāks varbūt nav, taču tikpat greizsirdīgs.

— Vai viņam ir trīs rīkles kā sunim, kas apsargā ieeju ellē? Dārgais grāf, neraustiet plecus. Man ir iemesls uzdot jums tādu jautājumu, jo dzejnieki apgalvo, ka, lai pielabinātu Cerberu, viņš jācienā ar pīrādziņu. Es esmu pieradis visu vērtēt prozaiski un skaidru prātu, tāpēc arī saku: trijām rīklēm ar vienu pīrādziņu ir par maz. Ja jūsu greizsirdim ir trīs rīkles, tad ņemiet trīs pīrādziņus, grāf.

— Jokdaris, — grāfs smaidīdams teica.

— Tagad, — Manikans turpināja,, — tuvosimies šim namam, lai kāds tas arī būtu, jo tāda taktika noteikti nevar nākt par {aunu jūsu mīlestībai.

— Ak, Manikan, atrodi ieganstu, labu ieganstu!

— Ieganstu? Velns parāvis, ir simtiem, tūkstošiem ieganstu. Ja te bū­tu Malikorns, viņš jau būtu izdomājis piecdesmit tūkstošus labu ieganstu!

— Kas ir Malikorns? — de Gišs piemiedza acis, pūlēdams atcerēties. — Liekas, es esmu dzirdējis šo vārdu.

— Es domāju gan, ka esat dzirdējis: jūs esat viņa tēvam parādā trīs­desmit tūkstošus ekiju.

— Ak jā, lāga puisis no Orleānas…

— Kuram jūs apsolījāt vietu kādā namā… ne jau tajā, kur dzīvo greizsirdīgais vīrs, bet pie prinča.

— Labs ir, ja jau tavs draugs Malikorns ir tik atjautīgs, tad lai viņš atrod iespēju atgūt prinča labvēlību un lai izdomā, kā man salīgt mieru ar princi.

— Labi, es ar viņu par to parunāšu.

— Kas tur nāk?

— Vikonts de Braželons.

— Rauls? Jā, nudien.

De Gišs strauji devās pretī draugam.

— Tas esat jūs, dārgo Raul? — de Gišs iesaucās.

— Jā, es gribēju no jums atvadīties, mīļais draugs, — Rauls atbildēja, spiezdams grāfa roku. — Sveicināti, Manikana kungs.

— Vai tu aizbrauc, vikont?

— Jā… Karaļa uzdevumā.

— Kurp?

— Uz Londonu. Patlaban es esmu ceļā pie princeses, viņa man iedos vēstuli viņa majestātei Kārlim II.

— Tu viņu sastapsi vienu pašu. Prinča nav mājās.

— Kur tad viņš ir?

— Aizjāja peldēties.

— Tad, draugs, tu kā princim tuva persona nodod viņam manu atvai­nošanos. Es būtu pagaidījis, lai saņemtu viņa norādījumus, ja vien viņa majestāta ar Fukē kunga starpniecību nebūtu izteicis vēlmi, lai es dodos ceļā nekavējoties.

Manikans ar elkoni piebakstīja de Gišam.

— Te nu ir iegansts, — viņš noteica.

— Kāds tad?

— De Braželona kunga atvainošanās.

— Vājš iegansts, — de Gišs iebilda.

— Lielisks, ja princis uz jums nedusmojas; ja dusmojas, tad nekam nederīgs, tāpat kā jebkurš cits.

— Jums taisnība, Manikan; man vajadzīgs vienalga kāds iegansts, lai tikai tas vispār būtu. Laimīgu ceļu, dārgais Raul.

Draugi apkampa viens otru.

Pēc mirkļa Rauls iegāja princeses istabā.

Princese vēl sēdēja pie galda un rakstīja vēstuli. Viņas priekšā dega rožaina vaska svece, ko Henriete izmantoja vēstuļu aizzīmogošanai. Prin­cese bija iegrimusi domās un aizmirsusi nopūst sveci.

Braželonu jau gaidīja; viņš tika pieteikts, tiklīdz ienāca.

Rauls bija pati elegance; kas viņu reiz bija redzējis, vairs nespēja aizmirst. Princese bija viņu redzējusi ne vienu reizi vien, jo, kā lasītājs atceras, viņš bija viens no pirmajiem francūžiem, kas sagaidīja viņu Havrā un pavadīja līdz Parīzei.

Princese ļoti labi atcerējās Braželonu.

— Ā! — viņa ieteicās. — Tas esat jūs, vikont. Jūs satiksiet manu brāli, un viņš būs laimīgs, ka var izrādīt jums savu atzinību, atceroties jūsu tēva nopelnus.

— Princese, grāfs de Lafērs jau tika pienācīgi atalgots ar karaļa lab­vēlības pierādījumiem par to nelielo pakalpojumu, kuru viņam bija tas gods izdarīt, un es vedīšu viņa majestātei tēva un dēla cieņas, pateicības un padevības apliecinājumus.

— Vai jūs pazīstat manu brāli, vikont?

— Nē, jūsu augstība; man būs tā laime redzēt viņa majestāti pir­moreiz.

— Jums nav vajadzīgas rekomendācijas. Ja nu jūs tomēr apšaubāt sava paša spējas, tad droši varat teikt, ka es par jums galvoju.

— Jūsu augstība ir pārāk laipna.

— Nē, de Braželona kungs. Es atceros mūsu kopīgo braucienu un jūsu savaldību atšķirībā no visām tām neprātībām, ko pa labi un pa kreisi darīja abi vislielākie trakuļi — grāfs de Gišs un Bakingemas hercogs. Tomēr nerunāsim par viņim, bet par jums. Vai jūs dodaties uz Angliju, lai iegūtu vietu galmā? Atvainojiet mani par tādu jautājumu. Tā nav dī­vaina ziņkāre, kas liek to uzdot, bet vēlēšanās palīdzēt jums.

— Nē, princese. Es dodos uz Angliju, lai izpildītu uzdevumu, ko ka­ralis man uzticēja; tas ir viss.

— Un jūs domājat atgriezties Francijā?

— Tiklīdz izpildīšu uzdevumu, ja viņa majestāte karalis Kārlis II ne­dos man citādu pavēli.

— Es esmu pārliecināta, ka viņš noteikti lūgs jūs palikt ilgāk.

— Es neuzdrošinos runāt pretī viņa majestātei, tāpēc jau iepriekš lūdzu jūs, princese, atgādināt Francijas karalim, ka viens no vispadevī­gākajiem viņa kalpiem atrodas tik tālu no viņa.

— Piesargieties, ka tikai tobrīd, kad viņš aicinās jūs atpakaļ uz Fran­ciju, viņa pavēle neliktos jums pārāk varmācīga.

— Princese, es jūs nesaprotu.

— Es zinu, ka Francijas galms ir nepārspējams, bet arī angļu galmā ir glītas sievietes.

Rauls pasmaidīja.

— Tas nu ir smaids, ka nesola neko labu manām tautietēm, — prin­cese noteica. — De Braželona kungs, jūs viņām it kā sakāt: „Es gan atbraucu pie jums, bet mana sirds palika līča viņā krastā." Jūsu smaids taču to nozīmē?

— Jūsu augstība spēj ieskatīties citu cilvēku sirds dziļumos; tagad jūs saprotat, kāpēc man būtu grūti pārāk ilgi uzturēties Anglijas galmā.

— Man nav pat vērts jautāt, vai tik elegants kavalieris bauda pret­mīlestību.

— Princese, es esmu uzaudzis kopā ar to, kuru mīlu, un man liekas, ka viņa jūt pret mani to pašu, ko es pret viņu.

— Brauciet ātrāk, de Braželona kungs, un ātrāk atgriezieties; pēc jūsu atgriešanās mēs varēsim redzēt divus laimīgus cilvēkus, jo es ceru, ka jūsu laimei ceļā nestāv nekādi šķēršļi.

— Ak vai, princese, ir viens liels šķērslis.