Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Nekas, tikai jānovēro un pēc tam jāpaziņo.

— Iekšējā policija?

— Tieši tā.

— O, tas tieši der Malikornam, — Manikans piebilda.

— Vai jūs viņu pazīstat, Manikana kungs? — princis jautāja.

— Ļoti labi, jūsu augstība. Tas ir mans draugs.

— Un kādas ir jūsu domas?

— Es domāju, ka jūsu augstībai nekad nebūs bijis tik labs pils telpu uzraugs.

— Cik ienes šis amats? — grāfs princim apvaicājās.

— Nezinu, tikai man vienmēr teica, ka tad, ja šo vietu ieņem pie­mērots cilvēks, tā ir nesamaksājama.

— Un ko jūs saucat par piemērotu cilvēku, princi?

— Pats par sevi saprotams, gudru cilvēku.

— Tādā gadījumā es domāju, ka monsenjors būs apmierināts, jo Ma­likorns ir gudrs kā velns.

— O, tad man šī vieta izmaksās dārgi! — princis iesmējās. — Tu esi sagādājis man īstu dāvanu, grāf.

— Es tā domāju, jūsu augstība.

— Labi! Tad pasaki savam Melikorna kungam…

— Malikornam, jūsu augstība.

— Es nekad nepierādīšu pie šī vārda.

— Jūs taču izrunājat pareizi Manikana vārdu.

— Nu ko, ar laiku varbūt iemācīšos pateikt Manikorns. Pieradums man palīdzēs.

— Sakiet vien, jūsu augstība, varu galvot, ka jūsu pils telpu inspek­tors neapvainosies. Viņam ir lādzīgs raksturs.

— Tad, dārgais de Giš, paziņojiet, ka viņš ir iecelts. Nē, pagaidiet…

10 3SK. 6

— Ko jūsu augstība vēlas?

— Es vēlos vispirms paskatīties uz viņu. Ja viņš ir tikpat atbaidošs kā viņa uzvārds, tad es ņemu savus vārdus atpakaļ.

— Jūsu augstība viņu pazīst.

— Es?

— Protams. Jūsu augstība redzēja viņu pilī; es to varu pierādīt, jo pats stādīju viņu priekšā jūsu augstībai.

— Ak jā, atceros… Velns parāvis, viņš ir burvīgs!

— Es zināju, ka jūsu augstība viņu ievēros.

— Jā, jā! Saproti, de Giš, ne es, ne mana sieva nevēlas, lai mūsu acu priekšā rēgotos kaut kādi ērmi. Mana sieva par savām galma dāmām ņem tikai glītas meitenes; manā svītā muižniekiem arī jāizskatās labi. Tā­tad, de Giš, ja man būs bērni, tos būs iedvesmojušas daiļavas, bet, ja tie būs manai sievai, viņi būs veidoti pēc skaistiem paraugiem.

— Lielisks spriedums, jūsu augstība, — Manikans atbalstīja princi gan ar skatienu, gan balss toni.

De Gišs acīmredzot tik augstu šo spriedumu nevērtēja, jo savas do­mas pauda tikai ar nenoteiktu rokas mājienu. Manikans devās paziņot Malikornam patīkamo vēsti.

De Gišs acīmredzamā nepatikā aizgāja pārģērbties.

Princis, smaidīdams un dungodams kādu melodiju, skatījās spogulī un gaidīja pusdienas noskaņā, kas apstiprina parunu: „Laimīgs kā prin­cis".

Pēc pusdienām pilī visi pārģērbās galma tualetēs. Parasti pusdienas bija piecos.

Dosim stundu pusdienām un divas, lai pārģērbtos. Tas nozīmē, ka visi bija gatavi ap astoņiem vakarā.

Tāpēc ap astoņiem sāka pulcēties pie princeses. Kā jau mēs minējām, tovakar bija pieņemšana pie princeses, bet vakarus pie viņas neviens ne­laida garām, jo šiem vakariem piemita burvīgums, kādu dievbijīgā un ti­kumīgā karaliene saviem nespēja dot. Nelaimīgā kārtā tikums ir mazāk pievilcīgs, nekā ļauna mēle.

Pasteigsimies gan piebilst, ka princesi tā nevarētu nosaukt. Viņas raksturs bija pārāk izcils un augstsirdīgs, tieksmes cēlas un domas iz­smalcinātas, lai viņu varētu saukt par ļaunu. Taču princesei piemita arī stūrgalvība, kas nereti kļūst liktenīga savam īpašniekam, jo tāds cilvēks salūzt tur, kur cits tikai saliektos; pretēji padevīgajai Marijai Terēzei viņa drosmīgi uztvēra sev mērķētos triecienus,

Viņa prata atsist visus uzbrukumus un, ja trieciens nenāca pilnīgi negaidīts, tad princese uz katru uzbrukumu neprātim, kas iedrošinājās uzsākt ar viņu cīņu, atbildēja ar pretsitienu tāpat kā kustīgais mērķis spēlē ar gredzeniem.

Vai tā bija ļaunprātība vai tikai viltība? Mēs uzskatām, ka tādi raks­turi ir bagātīgi apveltīti un spēcīgi, kas, tāpat kā atziņas koks, nes sevī ļauno un labo un dod vienmēr ziedošas un auglīgas atvases, tie, kuri alkst pēc labā, var tur atrast derīgus augļus, bet liekēži un parazīti mirst, nobaudot ļaunuma augļus, un tas nemaz nav slikti.

Tā nu princese bija iedomājusies kļūt par otru karalieni, bet varbūt pat ieņemt pirmās vietu, un tāpēc centās padarīt savu māju pēc iespējas pievilcīgāku, kurā katrs varēja izrunāties, satikties, pilnīgi brīvi iebilst kā­du vārdu, gan ar nosacījumu, lai tas būtu asprātīgs un trāpīgs. Un, lūk, tieši tāpēc pie princeses tika runāts mazāk nekā citur.

Princese ienīda tukšas pļāpas un cietsirdīgi tiem atriebās.

Viņa ļāva tiem izteikties.

Henriete ienīda pārspīlētas iedomas un nevarēja piedot šo trūkumu pat karalim.

Princis bija slimīgi uzpūtīgs, un princese bija apņēmusies viņu iz­ārstēt, lai cik grūti tas būtu.

Viņa uzņēma dzejniekus, asprāšus un skaistules kā īsta salona vald­niece — pietiekami sapņaina, par spīti savai nebēdnībai, lai iedvesmotu dzejnieku iztēli, pietiekami pievilcīga, lai mirdzētu pirmo skaistuļu vidū, pietiekami asprātīga, lai visievērojamākie cilvēki klausītos viņā ar patiku.

Viegli noprotams, ka tādas pieņemšanas visus pievilka; jaunatne uz tām plūda bariem. Ja karalis ir jauns, tad galmā visi ir jauni.

Tāpēc stūrgalvīgās vecās dāmas, kas atcerējās reģentu laiku vai ie­priekšējā karaļa valdīšanu, kurnēja. Uz viņu neapmierinātību atbildēja ar izsmieklu un zobgalībām, veltot šīm cienīgajām personām, kuras bija tik dižmanīgas, ka Frondas laikā pat komandēja karavīrus, lai, kā smējās princese, vismaz tā saglabātu varu pār vīriešiem.

Tieši astoņos viņas augstība kopā ar galma dāmām iegāja lielajā sa­lonā, kur vairāki galminieki viņu jau gaidīja vismaz desmit minūtes. Starp šiem visdedzīgākajiem viesiem princeses skatiens meklēja kādu, kuram, pēc viņas domām, vajadzēja ierasties pašam pirmajam. Viņa to neierau­dzīja.

Gandrīz tajā pašā brīdī, kad viņa beidza savus vērojumus, paziņoja par prinča ierašanos.

Princis izskatījās lieliski. Viņš bija uzlicis visas kardināla Mazarīni dārglietas, saprotams, tās, kuras ministrs gribot negribot bija spiests at­stāt, visas karalienes mātes dārglietas un pat dažus sievas dārgakmeņus, tādēļ Filips staroja tik žilbinoši kā saule.

Viņam lēni sekoja de Gišs pērļu pelēkā samta kostīmā, kas bija izšūts ar sudrabu un rotāts zilām lentām; viņš tīšām centās izskatīties satriekts.

Turklāt de Giša apģērbu rotāja ārkārtīgi smalkas mežģīnes, kuras lai­kam gan skaistumā neatpalika no prinča dārglietām.

Viņa cepures spalva bija sarkana.

Šajā tērpā de Gišs piesaistīja visu uzmanību. Interesants bālums, ne­daudz gurdens skatiens, baltās rokas krāšņu mežģīņu ietvarā, melanho­liska lūpu līnija; vārdu sakot, pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka nav daudz franču augstmaņu, kas varētu sacensties ar de Giša kungu.

Tā nu princis, kas būtu vēlējies aptumšot pat zvaigzni, ja tā iedo­mātos ar viņu sacensties, tika atbīdīts otrajā plānā visu klātesošo acīs. Tie gan klusēja, bet bija stingri vērtētāji.

Princese uzmeta de Gišam izklaidīgu skatienu. Tas gan ilga tikai mirkli, bet viņas seja burvīgi pietvīka. Henriete atzina, ka de Gišs ir skaists un elegants un gandrīz vai beidza nožēlot, ka turpat jau izcīnītā uzvara pār karali izslīd no rokām.