Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tas gan mums parāda Amintas dziļo padevību Tirsim, — princese viņu pārtrauca, — bet mums taču nav Amintas portreta. Grāf, ja vēlaties, varat viņam neglaimot, bet attēlojiet mums viņu; es gribu redzēt Amintas portretu.

De Sentenjans paklausīja un zemu paklanījās viņa majestātes brā­ļasievas priekšā.

— Aminta ir nedaudz vecāks par Tirsi; dabas māte nav pārāk skopo­jusies, viņu apveltot; runā pat, ka viņa dzimšanai uzsmaidījušas mūzas, kā Hēba uzsmaida jaunībai. Viņš necenšas sabiedrībā izcelties, tikai vēlas, lai viņu mīlētu un varbūt, ja viņu labāk iepazītu, izrādītos, ka viņš nav šīs mīlestības necienīgs.

Pēdējā frāze, ko vēl pastiprināja daiļrunīgs skatiens, bija domāta de Tonē-Šarantas jaunkundzei, kura šo uzbrukumu izturēja, pat nenodre­bēdama.

Smalkais un pieticīgais mājiens radīja labu iespaidu; Aminta baudīja augļus aplausu veidā, pat Tirša galva labvēlīgi un piekrītoši pamāja.

— Reiz kādā vakarā, — de Sentenjans turpināja, — Tirsis un Amin­ta pastaigājās pa mežu, sarunādamies par savām mīlestības ciešanām. Ie­vērojiet, ka tas jau ir driādas stāsts, jo kā gan citādi varētu uzzināt, par ko sarunājās Tirsis un Aminta, divi visbiklākie un atturīgākie gani pa­saulē? Tā nu viņi bija iegājuši dziļā mežā, lai varētu būt vieni paši un neviena netraucēti atklāt viens otram savas sirdssāpes, bet te pēkšņi viņus pārsteidza balsis.

— Ā, ahā! — atskanēja saucieni. — Tas ir ļoti interesanti.

Princese kā vērīgs ģenerālis, kas izdara savas armijas apskati, ar ska­tienu pavēlēja Montalē un de Tonē-Šarantai saslieties, jo viņas jau sāka zaudēt spēkus no šiem pārāk caurspīdīgajiem mājieniem.

— Melodiskās balsis, — de Sentenjans turpināja, — piederēja dažām ganītēm, kas arī vēlējās baudīt meža svaigumu un, zinādamas, ka tā ir vientuļa vieta, bija tur atnākušas, lai apspriestos par aitu kūti.

De Sentenjana pēdējā frāze izsauca smieklu vētru un, karalis tikko manāmi pasmaidīja, pametis skatienu uz Tonē-Šarantu.

— Driāda apgalvo, — de Sentenjans turpināja, — ka ganītes bijušas trīs un visas jaunas un skaistas.

— Kā viņas sauca? — princese mierīgi noprasīja.

— Kā viņas sauca? — de Sentenjans pārvaicāja, it kā sašutis par tādu nekautribu.

— Nu jā. Savus ganus jūs nosaucāt par Tirsi un Amintu, nosauciet kaut kā arī ganes.

— Ak, princese, es neesmu nekāds sacerētājs, nekāds truvērs*, kā kādreiz teica; es tikai atkārtoju, ko stāstīja driāda.

— Kā tad jūsu driāda sauca šīs ganes? Jums nu gan ir patvaļīga atmiņa. Vai tad driāda ir sastrīdējusies ar dievieti Mnēmosini**?

— Princese, šīs ganes… bet ņemiet vērā, ka atklāt sieviešu vārdus ir noziegums!

— Sieviete jums to piedos, grāf, ar noteikumu, ka jūs pateiksiet mums ganīšu vārdus.

— Viņas sauca Filisa, Amarillis un Galateja.

— Nu, bedzot! Bija vērts tik ilgi gaidīt, lai jūs nosauktu šos vārdus, jo tie ir burvīgi, — princese noteica. — Un tagad, viņu portretus.

De Sentenjans atkal sakustējās.

— Grāf, lūdzu pēc kārtas! — princese palūdza. — Valdniek, mums nepieciešami ganīšu portreti, vai ne?

Karalis, kas jau bija sagaidījis tādu neatlaidību un jutās mazliet ne­mierīgs, nevēlējās ķircināt tik bīstamu pratinātāju. Turklāt viņš cerēja, ka de Sentenjans, attēlodams ganītes, pratīs atrast kādu smalku iezīmi, kas labvēlīgi iespaidos to klausītāju, kuru karalis vēlējās savaldzināt. Ar tādu cerību un bažām Ludviķis atļāva de Sentenjanam ieskicēt Filisas, Ama- riļļa un Galatejas portretus.

— Labi, es piekrītu, — de Sentenjans apņēmīgi noteica.

Viņš sāka.

Truvēri — dzejnieki Francijas ziemeļu provincēs (XI — XIV gs.), kuru galvenais žanrs bija bruņinieku romāns (viņi apdziedāja Kārļa Lielā un viņa divpadsmit bruņinieku varoņdarbus, karali Artūru un Apaļā galda bruņiniekus utt.).

Mnēmosine — grieķu mitoloģijā Urāna un Gejas meita, atmiņas dieviete un deviņu mūzu māte.

— Filisa, — de Sentenjans iesāka, pamezdams izaicinošu skatienu uz Montalē pusi kā paukošanas skolotājs, kurš aicina cienīgu pretinieku ie­ņemt aizsardzības pozīcijas, — Filisa nav ne brunete, ne blondīne, ne pārāk liela un arī ne maza auguma, ne vēsa, ne sajūsmīga, kaut gan viņa ir gane, Filisa ir gudra kā princese un koķeta kā dēmons.

Viņai ir vērīgas acis un sirds vēlas iegūt visu, ko pamana skatiens. Viņa līdzinās putniņam, kas visu laiku čivina un brīžiem nolaižas pļaviņā, tad atkal dzenā taureni, tad nometas koka galotnē un no turienes it kā izaicina visus putnu ķērājus, lai tie vai nu rāpjas kokā, lai sagūstītu viņu ar rokām, vai nomestu zemē savos tīklos.

Tas bija tik precīzs portets, ka visu acis pievērsās Montalē, kura ļoti uzmanīgi klausījās de Sentenjana kungu, it kā viņš runātu par kādu ci­tu.

— Vai tas ir viss, de Sentenjana kungs? — princese nopietni nopra­sīja.

— Tā ir tikai skice, augstība. Par Filisu vēl varētu daudz ko pastāstīt. Es baidos, ka jūsu pacietība var izsīkt, un tāpēc pāreju pie viņas drau­dzenes.

— Labi, — princese piekrita, — pārejiet pie Amariļļa, de Sentenjana kungs, mēs jūs klausāmies.

— Amarillis ir visvecākā no trim un tomēr, — de Sentenjans pastei­dzās piebilst, — šai būtnei vēl nav divdesmit gadu.

De Tonē-Šarantas uzacis, kas de Sentenjana apraksta sākumā bija saraukušās, tagad izlīdzinājās, un viņa pasmaidīja.

— Viņa ir stalta auguma, krāšņiem matiem, kas sasukāti pēc grieķu statuju parauga, viņai ir cēla gaita un lepnas kustības, tādēļ viņa vairāk līdzinās dievietei nekā parastai mirstīgajai un visvairāk viņa ir līdzīga medniecei Diānai [7] , atšķirība ir vienīgi tā, ka cietsirdīgā gane reiz no­laupīja Amora bultas, kamēr nabaga mazulis dusēja rožu krūmā, un tagad viņa savas bultas raida nevis uz meža iemītniekiem, bet cietsirdīgi šauj tās uz visiem nabaga ganiem, ko vien var saskatīt šāviena attālumā.

— O, ļaunā gane! — princese ieteicās. — Vai viņa nekad nesaduras ar kādu no bultām, ko tik nežēlīgi bārsta uz visām pusēm?

— Visi gani uz to cer, — de Sentenjans sacīja.

— Sevišķi jau gans Aminta, vai ne? — princese apvaicājās.

— Gans Aminta ir tik bikls, — de Sentenjans turpināja, izskatīda­mies ļoti pazemīgs, — ja arī viņš lolo tādu cerību, tad nevienam to neuz­ticēs un glabās pašos sirds dziļumos.

Piekrītoši čuksti atbalstīja gana raksturojumu.

— Bet Galateja? — princese nepacietīgi vaicāja. — Es nepacietīgi gaidu, kad jūsu prasmīgā roka pabeigs portretu, ko Vergīlijs atstāja nepa­beigtu.

— Princese, — de Sentenjans atbildēja, — jūsu padevīgais kalps ir niecība salīdzinājumā ar dižo Vergīliju Māronu **, un tomēr, jūsu pa­vēles uzmundrināts, es centīšos, cik varēšu.

— Mēs klausāmies, — princese skubināja.

Sentenjans paspēra uz priekšu kāju, izstiepa roku un nodeklamēja:

— Viņa ir balta kā piens un zeltīta kā vārpa, viņas gaišo matu aro­māts strāvo gaisā. Neviļus jājautā sev, vai tikai tā nav skaistā Eiropa***, kas lika Jupiteram iekvēloties mīlā, kad kopā ar draudzenēm rotaļājās ziedošā pļavā.

No viņas zilajām acīm, kas atgādina debesu zilgmi visskaistākajās va­saras dienās, staro maiga gaisma; to rada sapņi, bet mīlestība liek tai starot. Kad viņa sarauc uzacis vai nodur acis, saule kā sērodama aiz­sedzas ar mākoni.