Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Pirmās kaislības dzirksteles nosaka strāvas spēku. Jo spēcīgāk La­valjēra pauda savu mīlestību, jo vairāk to izjuta karalis.

Tas viņu pārsteidza.

Viņam skaidri parādīja, ka nekāda strāva nevarēja ietekmēt viņa sirdi, jo tā nebija atzīšanās mīlestībā, bet tikai apvainojums gan cilvēkam, gan karalim, vārdu sakot — tā bija mistifikācija.

Meitene, kurai, stingri ņemot, nepiemita nekas — ne skaistums, ne dižciltība, ne prāts — šī nabadzīgā meitene, ko princese bija izvēlējusies tāpēc, ka viņa bija tik nenozīmīga, tagad ne tikai izaicināja karali, bet arī nelikās ne zinis par cilvēku, kuram kā aziātu sultānam pietika tikai paskatīties, pastiept roku, nomest lakatiņu, lai gūtu uzvaru.

Kopš vakardienas viņu šī meitene nodarbināja tā, ka viņš nespēja domāt ne par ko citu; kopš iepriekšējā vakara viņa iztēle apveltīja mei­teni ar visām labajām īpašībām, kādas viņai nepiemita; viņš, karalis, kuru gaidīja tik daudz neatliekamu darīšanu, kuru aicināja tik daudz sieviešu, kopš vakardienas šim vienīgajam sapnim ziedoja katru savas dzīves mi­nūti, katru sirds pukstu.

Tas nu bija par daudz.

Karalis savā niknumā bija aizmirsis visu, arī Sentenjana klātbūtni, un pauda savas domas negantos lāstos.

Sentenjans bija iespiedies kaktā un no turienes vēroja negaisa plo­sīšanos.

Viņa paša vilšanās likās ļoti niecīga salīdzinājumā ar karaļa dusmām; viņš tikai baidījās, kaut tās nevērstos pret viņu.

Karalis patiešām beidza mētāties pa istabu un pievērsa niknu ska­tienu Sentenjanam:

— A, tas esi tu, de Sentenjan?

Sentenjans sakustējās, kam vajadzēja nozīmēt: „Ko valdnieks vēlas teikt?"

— Tu izrādījies tāds pats muļķis kā es, vai ne?

— Valdniek… — Sentenjans nomurmināja.

— Vai tu uzķēries uz šī rupjā joka?

— Valdniek, — drebēdams pie visām miesām, Sentenjans izdvesa, — nedusmojieties, jūsu majestāte: jūsu majestāte taču zina, ka sievietes ir nepilnīgi radījumi un sēj ļaunumu; tātad nedrīkst gaidīt no viņām labo.

Karalis, kam piemita izteikta pašcieņa un kas sāka apgūt mākslu ap­valdīt savas jūtas, kuru viņš saglabāja visu turpmāko dzīvi, — karalis sa­prata, ka zaudē pašcieņu, tik dedzīgi uztraukdamies sīkumu dēļ.

— Nē, — viņš strauji attrauca, — tu maldies, Sentenjan, es nedus­mojos; es tikai apbrīnoju abu meiču izrādīto veiklību, bet visvairāk es brīnos, cik muļķīgi mēs abi paļāvāmies savai sirdsbalsij, kaut gan mums bija iespējas uzzināt visus sīkumus.

— O, sirds! Šim orgānam, valdiek, jāļauj pildīt tikai tā fiziskās funk­cijas, nevis morālās. Es atzīstos, redzēdams, ka jūsu majestātes sirds tik ļoti aizņemta ar šo…

— Aizņemta? Mana sirds? Varbūt prāts; bet sirds… tā…

Ludviķis pamanīja, ka, vēlēdamies aizsegt vienu flangu, viņš gandrīz

atklāj otru.

— Starp citu, — viņš piebilda, — man tai mazulītei nav ko pārmest. Es taču zināju, ka viņa mīl citu.

— Jā, vikontu de Braželonu. Es jau brīdināju jūsu augstību.

— Tev taisnība, bet tu nebiji pirmais. Grāfs de Lafērs lūdza man de Lavaljēras jaunkundzes roku savam dēlam. Ja jau viņi viens otru mīl, es viņus apprecināšu, tiklīdz Braželons atgriezīsies no Anglijas.

— Es redzu karaļa augstsirdību.

— Pietiek par to, Sentenjan, — Ludviķis noraidīja.

— Jā, aizmirsīsim apvainojumu, valdniek, - padevīgais galminieks piekrita.

— Tas nebūs grūti, — karalis nopūzdamies atbildēja.

— Iesākumam es par šo trijotni uzrakstīšu labu epigrammu. Es to nosaukšu „Najāda un driāda"; princesei tas patiks.

— Rīkojies, Sentenjan, rīkojies vien, — karalis nočukstēja. — Tu no­lasīsi dzejoli, lai mani izklaidētu. Tie ir tikai sīkumi, Sentenjan, tīrie sī­kumi, — šie vārdi skanēja tā, it kā karalim būtu grūti elpot.

Kad karalis atguvās un viņam izdevās atkal uzburt sejā eņģelisku pa­cietību, pie durvīm pieklauvēja kambarsulainis.

De Sentenjans godbijīgi pagāja sāņus.

— Ienāciet, — karalis uzaicināja.

Kambarsulainis pavēra durvis.

— Kas noticis? — Ludviķis noprasīja.

Kambarsulainis parādīja trīsstūrī salocītu vēstulīti.

— Viņa majestātei, — viņš paziņoja.

— No kā?

— Nezinu, vēstuli iedeva viens no apsardzes virsniekiem.

Karalis pamāja, un sulainis pasniedza vēstulīti.

Ludviķis piegāja tuvāk svecei, atplēsa vēstuli, izlasīja parakstu un ne­spēja apspiest izsaucienu.

Sentenjans bija godbijīgi pagājis tālāk, tomēr visu redzēja un dzirdēja.

Viņš pieskrēja klāt karalim.

Ludviķis XIV ar rokas mājienu atlaida sulaini.

— Ak Dievs! — karalis izdvesa, lasīdams vēstuli.

— Vai jūsu majestāte jūtas nevesels? — Sentenjans apvaicājās.

— Nē, nē, Sentenjan; izlasi!

Karalis iedeva viņam vēstuli.

De Sentenjana acis alkatīgi pievērsās parakstam.

— Lavaljēra! — viņš iesaucās. — Valdniek!

— Lasi, lasi!

Sentenjans lasīja:

„Valdniek, piedodiet manu uzbāzību un, galvenais, atvainojiet, ka šajā vēstulē neievēroju etiķeti, man tā liekas vairāk steidzama un neatliekama kā depeša; un tātad es uzdrošinos šajā vēstulē vērsties pie Jūsu Majes­tātes.

Valdniek, es atgriezos satriekta un pārguruši un lūdzu Jūsu Majestāti piešķirt man audienci, kurā es pateikšu manam karalim visu patiesību.

Luīze de Lavaljēra"

— Ko tu par to saki? — karalis noprasīja, atņemdams Sentenjanam vēstuli.

Sentenjans bija neizpratnē par izlasīto.

— Ko es saku? — viņš atkārtoja.

— Ko tu par to domā?

— Nezinu.

— Un tomēr?

— Valdniek, mazā sajuta negaisu un nobijās.

— No kā? — Ludviķis lepni noprasīja.

— Hm! Viņa majestātei ir tūkstošiem iemeslu dusmoties uz nelāgā joka autoru vai autoriem, un, ja majestātei kāds paliek sliktā atmiņā, tad tas ir mūžīgs drauds cilvēkam, kurš bijis tik nepiesardzīgs.

— Es tā nedomāju.

— Karalim labāk redzams.

— Lūk, ko es saskatu šajās rindiņās: bēdas un piespiedu rīcību… Sevišķi, ja atceros dažus sīkumus izrādē pie princeses… Vārdu sakot…

Karalis nepateica līdz galam.

— Vārdu sakot, — Sentenjans uztvēra, — jūsu majestāte ir noska­ņots dot audienci. Tas man ir skaidrs.

— Es izdarīšu vēl vairāk, Sentenjan.

— Ko tad, valdniek?

— Paņem apmetni…

— Bet, valdniek…

— Vai tu zini, kur atrodas princeses galma dāmu istaba?

— Protams.

— Un kā tur iekļūt?

— Nē, to es nezinu.

— Bet tu taču kādu tur pazīti?

— O, valdniek, jums patiešām ir veiksmīgas idejas.

— Tātad tu kādu pazīsti?

— Jā.

— Kuru?

— Pazīstu vienu jaunekli, kuram ir labas attiecības ar vienu no mei­tenēm.

— No galma dāmām?

— Jā, at galma dāmu, valdniek.

— Ar de Tonē-Šarantu? — Ludviķis pasmīnēja.

— Diemžēl nē, ar Montalē.

— Kā viņu sauc?

— Malikorns.

— Vai tu vari uz viņu paļauties?

— Man Šķiet, ka jā, valdniek. Viņam droši vien ir kaut kāda atslēga… Ja ir, tad viņš man to aizdos… Es viņam izdarīju kādu pakalpojumu.

— Jo labāk. Ejam!

— Es esmu jūsu majestātes rīcībā.

Karalis uzmeta savu apmetni Sentenjanam uz pleciem, bet pats ie­tinās viņa apmetnī, un abi izgāja vestibilā.

Vikonts de Braželons jeb pēc desmit gadiem