Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Kad viņa smaida, atdzīvojas visa daba un uz mirkli pieklusušie putni atsāk savas dziesmas koku zaros.

— Galateja* — Sentenjans nobeidza, — ir pelnījusi visas pasaules pielūgsmi; ja kādreiz viņas sirds tiks kādam uzdāvināta, šis mirstīgais būs laimīgs, jo viņas šķīstā mīlestība to pārvērtīs dievībā.

Klausīdamās šo aprakstu, princese, tāpat kā pārējie, viegli pamāja ar galvu poētiskākajās vietās; grūti teikt, vai tas pauda atzinību stāstītāja talantam vai apstiprināja portreta līdzību oriģinālam.

Redzēdami, ka princese savu sajūsmu neizpauž'skaļi, neviens klau­sītājs neuzdrošinājās aplaudēt, pat princis, kurš sirds dziļumos nosprieda, ka Sentenjans pārāk ilgi aizkavējies pie ganīšu portretiem, bet ganus at­tēlojis nedaudz pavirši.

Sabiedrība bija kā sastingusi.

De Sentenjans Galatejas portretam bija izšķiedis visu savu retoriku un visas krāsas, kādas vien bija viņa paletē, un tagad gaidīja, ka pēc tam, kad tik labvēlīgi tika uzņemti citi apraksti, šis pēdējais izraisīs ap­lausu vētru. Neko nedzirdējis, viņš bija pārsteigts vēl vairāk nekā karalis un visi klātesošie.

Dažas minūtes valdīja pilnīgs klusums, to pārtrauca princeses jautā­jums:

— Valdniek, ko jūsu majestāte domā par šiem trim portretiem?

Karalis pūlējās glābt de Sentenjanu, nekompromitējot sevi:

— Manuprāt, lieliski padevusies Amarillis, — viņš uzslavēja.

— Bet es dodu priekšroku Filisai, — princis atsaucās,— tā tik ir nimfa, drīzāk lāga zellis.

Visi iesmējās.

Šoreiz skatieni atklāti pievērsās Montalē, un viņa juta, ka seju pārklāj košs sārtums.

— Un tātad, — princese turpināja, — ganītes sarunājās?

Sentenjans, kura patmīlība bija aizskarta, vairs nespēja izturēt jaunus

uzbrukumus.

— Princese, — viņš atteica, — ganītes viena otrai atklāja savas sirds tieksmes.

— Turpiniet, turpiniet, de Sentenjana kungs, jūs esat neizsīkstošs pastorālās poēzijas avots, — princese, laipni smaidīdama sacīja, un stās­tītājs atguva pašpārliecinātību.

— Viņas runāja, ka mīlestība slēpj arī briesmas, bet, ja nav mīles­tības, tad tā ir nāve sirdij.

— Un ko tad viņas secināja? — princese vaicāja.

— Viņas secināja, ka vajag mīlēt.

— Lieliski. Vai bija arī kādi nosacījumi?

— Jā, izvēles brīvība, — de Sentenjans atteica. — Jāpiebilst, — tā teica driāda, — viena no ganēm, šķiet, Amarillis, pat izteicās pret mī­lestību, bet tomēr nenoliedza, ka viņas sirdī ienācis kāda gana tēls.

— Aminta vai Tirsis?

— Aminta, jūsu augstība, — de Sentenjans kautri atbildēja. — Tad Galateja, kautrīgā Galateja ar skaidrajām acīm atbildēja, ka ne Aminta, ne Altisbejs, ne Titirs, tāpat kā neviens cits no šis zemes skaistākajiem ganiem nevar līdzināties Tirsim, jo viņš pārspēj visus, tāpat kā ozols diže­numā aizēno pārējos kokus, bet lilija krāšņumā pārējās puķes. Vārdu sakot, viņa uzgleznoja tādu Tirša portretu, ka pats Tirsis, kas to dzirdēja, droši vien jutās pagodināts, neskatoties uz visu savu diženumu. Tā Ama­rillis un Galateja slavēja Tirsi un Amintu. Divu siržu noslēpumi atklājās tumšā naktī meža biezoknī.

Lūk, ko man pastāstīja driāda, jūsu augstība, bet viņa zina visu, kas notiek biezajā zālē un ozolu dobumos; viņa pazīst putnu mīlestību un saprot to dziesmas, tāpat kā vēja valodu koku zaros un zeltainu un sma­ragdzaļu kukaiņu dūkšanu meža ziedos; viņa man to visu izstāstīja, bet es tikai atkārtoju viņas vārdus.

— Tagad jūs beidzāt, vai ne, de Sentenjana kungs? — princese vai­cāja ar smaidu, kas karalim lika nodrebēt.

— Jā, es beidzu, — Sentenjans atbildēja, — un jutīšos ļoti laimīgs, zinādams, ka man varbūt būs izdevies jūsu augstību dažas minūtes izklai­dēt.

— Šie mirkļi pagāja nemanot, jo jūs brīnišķīgi izstāstījāt visu, ko bijāt dzirdējis, — princese turpināja. — Bet, dārgais de Sentenjan, diemžēl jūs smēlāties savas ziņas tikai no vienas driādas, vai ne?

— Jā, jūsu augstība, atzīstos, ka tikai no vienas.

— Un tātad nepagodinājāt ar savu uzmanību mazo najādu, kura iztu­rējās pavisam nemanāmi, bet zināja daudz vairāk, nekā jūsu driāda, dārgo grāf.

— Najāda? — vairākas balsis atkārtoja, sākdamas noskārst, ka stās­tam būs turpinājums.

— Jā, najāda. Viņa bija pie tā ozola, par kuru jūs runājāt un kurš saucas par karaļu ozolu, cik man tas zināms. Vai tā ir, de Sentenjana kungs?

Sentenjans un karalis saskatījās.

— Jā, princese, — de Sentenjans atbildēja.

— Netālu no ozola starp neaizmirstulītēm un margrietiņām čalo strautiņš.

— Man liekas, ka princesei taisnība,— piekrita karalis, kurš nemie­rīgi sekoja katrai savas brāļasievas lūpu kustībai.

— Galvoju, ka tur noteikti ir strautiņš, — princese atkārtoja, — to skaidri pierāda tas, ka tajā dzīvojošā najāda mani apturēja, kad es gāju garām.

— Nevat būt! — Sentenjans iesaucās.

— Jā, — princese turpināja,— apturēja un izstāstīja daudz ko tādu, ko de Sentenjana kungs savā stāstā izlaida.

— Izstāstiet mums to, lūdzu! — princis palūdza. — Jūs tik brīnišķīgi stāstāt.

Princese palocījās, atbildot uz laulātā drauga komplimentu.

— Manā stāstā trūks grāfa poētiskuma un spožā talanta aprakstīt detaļas.

— Toties jūs klausīsies ar tādu pašu interesi, — ieteicās karalis, kurš juta kaut ko draudīgu brāļasievas stāstā.

— Starp citu, — princese turpināja, — es runāju šīs nabaga mazās najādas vārdā, kura bija visburvīgākā no visām pusdievietēm, kādas man gadījies sastapt. Stāstīdama viņa tik daudz smējās, ka, sekojot medicīnas aksiomai: „Smiekli pielīp", es lūdzu atļauju arī mazliet pasmieties, atce­roties viņas vārdus.

Karalis un de Sentenjans ievēroja, ka pie šiem vārdiem daudzi kļuva jautrāki un saskatījās, ar skatienu vaicādami, vai tikai tajos neslēpjas kāda sazvērestība.

Princese bija stingri nolēmusi pabakstīt brūci ar nazi un tāpēc šķie­tamā naivumā, kas ir visbīstamākais, sacīja:

— Tātad es gāju gar strautu un redzēju daudzus tikko izplaukušus ziedus; tas nozīmē, ka Filisa, Amarillis, Galateja un visi jūsu ganiņi droši vien bija gājuši pa šo ceļu pirms manis.

Karalis saknieba lūpas. Stāsts kļuva aizvien draudīgāks.

— Mana mazā najāda, — princese turpināja, — gulēja strauta di­benā un kaut ko dungoja; kad viņa piepeldēja man klāt un aizskāra manu kleitas malu, es negribēju viņu aizvainot, vēl jo vairāk tāpēc, ka dievība, kaut ari otršķirīga, tomēr stāv augstāk nekā laicīga princese. Tādēļ es izturējos laipni pret najādu, un viņa man smiedamās stāstīja: iedomā­jieties, princese…". Valdniek, saprotat, to saka najāda.

Karalis piekrītoši pamāja, princese turpināja:

— „Iedomājieties, princese, mana strauta krasti kļuva par liecinie­kiem uzjautrinošai izrādei. Divi ziņkārīgi gani, kuri savā ziņkārībā jau kļuva uzbāzīgi, kļuva par upuriem trīs nimfu vai trīs ganīšu jautrai misti­fikācijai…" Piedodiet, es īsti neatceros, kā viņa teica: nimfas vai ganītes. Bet tas jau nav svarīgi, vai ne?

Šā ievada laikā karalis manāmi pietvīka, bet de Sentenjans zaudēja pašsavaldību un satraukumā ieplēta acis.

— „Divi gani," mana najāda smiedamās turpināja, „sekoja trim jau­navām pa pēdām…" Nē, es gribēju sacīt — trīs nimfu, tas ir, piedodiet, trīs ganīšu. Tas nav īsti saprātīgi, jo var traucēt tiem, kam seko. Es to saku visām klātesošajām dāmām un esmu pārliecināta, ka neviena no viņām nerunās man pretī.