Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Pret viņas pašas gribu visas asinis atplūda no sirds un iestrāvoja vaigos.

Princis viņai tuvojās pārspīlēti sirsnīgi. Viņš nepamanīja princeses pietvīkumu, bet, ja arī ieraudzītu, tad nesaprastu tā patieso iemeslu.

— Princese, — viņš iesāka, skūpstīdams sievas roku, — te ir ne­laimīgs, nežēlastībā kritis trimdinieks, kuru es esmu nolēmis aizstāvēt jūsu priekšā. Lūdzu, ņemiet vērā, ka viņš pieder pie maniem labākajiem drau­giem, un es jūs ļoti lūdzu viņu labi uzņemt.

— Kāds trimdinieks un nežēlastībā kritušais? — princese pārvaicāja, skatīdamas apkārt. Pie grāfa viņas skatiens neapstājās ne uz mirkli ilgāk kā pie pārējiem.

Bija laiks palaist uz priekšu savu aizbildināmo. Princis pagāja sāņus un palaida garām de Gišu, kas tuvojās princesei ar diezgan drūmu iz­skatu un godbijīgi palocījās.

— Kā? — princese izlikās ļoti pārsteigta. — Vai tad grāfs de Gišs ir kritis nežēlastībā un izraidīts?

— Jā, — princis apstiprināja.

— Viņu taču te vien redz, — princese iebilda.

— Ak vai, jūs esat netaisna, — princis noteica.

— Es?

— Protams, ka jūs. Piedodiet nabadziņam.

— Piedot? Kas tad man jāpiedod de Giša kungam?

— De Giš, lūdzu, paskaidro. Par ko tu vēlies saņemt piedošanu? — princis noprasīja.

— Diemžēl viņas augstība to ļoti labi zina, — de Gišs liekulīgi atbil­dēja.

— Nu, sniedziet taču viņam roku, princese, — Filips skubināja.

— Ja jums tas sagādā prieku, princi.

Princese pastiepa savu daiļo, iesmaržoto roku jauneklim ar grūti ap­rakstāmu skatienu un plecu kustību. De Gišs piespieda savas lūpas šai rokai.

Jādomā, ka viņš ilgi tās neatrāva, un princese ne pārāk steidzās at­brīvot roku, jo princis piebilda:

— De Gišs nemaz nav nikns un, protams, jums neiekodīs.

Klātesošie izmantoja šos vārdus, kas nemaz nebija tik smieklīgi, un

sāka skaļi smieties.

Tā patiešām bija reta situācija, un daža laba dvēsele to ievēroja.

Princis vēl joprojām izbaudīja savu vārdu iespaidu, kad paziņoja par karaļa ierašanos.

Mēģināsim aprakstīt, kāds tobrīd izskatījās salons.

Centrā pie ziediem apkrauta kamīna sēdēja princese ar savām galma dāmām, ap kurām laidelējās galma tauriņi.

Pārējās grupiņas bija ieņēmušas logu nišas, it kā tās būtu cietokšņa torņi, bet viņi — garnizons, un no saviem nocietinājumiem mēģināja uz­tvert, ko runā centrālajā grupā.

Vienā no kamīnam tuvākajām grupām stāvēja Malikorns, ko Mani­kans un de Gišs pirms dažām stundām bija iecēluši par telpu uzraugu, Malikorns, kura mundieris bija uzšūts jau pirms diviem mēnešiem, un tagad spīdināja visus savus apzeltījumus. Viss šis spīdums, pastiprināts vēl ar dedzīgiem skatieniem, tika izstarots uz Montalē, kura sēdēja pa kreisi no princeses.

Princese sarunājās ar de Šatiljonas un de Krenī jaunkundzi, kuras sēdēja viņai blakus un paretam izmeta kādu vārdu princim, kurš it kā saplaka, tiklīdz atskanēja sauciens:

— Karalis!

De Lavaljēras jaunkundze tāpat kā Montalē sēdēja pa kreisi no prin­ceses un bija priekšpēdējā galma dāmu rindā; pa labi no viņas atradās de Tonē-Šarantas jaunkundze. Tā nu viņa bija novietota kā jaunkareivis starp pieredzējušajiem un kauju kristības izturējušajiem karavīriem.

Tā smeldamās atbalstu no abām draudzenēm, Lavaljēra aizsedza ar vēdekli nedaudz apsarkušās acis — vai nu tāpēc, ka viņu skumdināja Raula aizbraukšana, vai arī tāpēc, ka vēl nebija pārvarēts pēdējo noti­kumu izraisītais satraukums, kuru dēļ viņas vārds sāka iegūt popularitāti galma aprindās, — un izlikās, ka ļoti uzmanīgi klausās, ko Montalē un Atenaisa katra no savas puses čukst viņai ausīs.

Atskanot karaļa vārdam, zālē notika lielas pārmaiņas.

Princese kā mājasmāte piecēlās, lai uzņemtu karalisko viesi; celdamās viņa, neskatoties uz savām bažām, pameta skatienu pa kreisi, un skatiens, ko pašpārliecinātais de Gišs uztvēra kā sev domātu, apstājās pie La­valjēras, kura acumirklī uzbudinājumā pietvīka.

Karalis pievienojās centrālajai grupai, un tā tūlīt pievilka sev visus pārējos, pateicoties likumsakarīgajai kustībai no perifērijas uz centru.

Visas galvas noliecās viņa majestātes priekšā, sievietes pieliecās kā trauslas, kupli saziedējušas lilijas valdnieka Akvilona * priekšā.

Tovakar Ludviķis nemaz nebija nepieejams, varētu pat teikt, ka viņš nebija karalisks, vienigi jauns un skaists.

Karaļa jautrais garastāvoklis atdzīvināja arī visus pārējos. Katrs bija pārliecināts, ka varēs pavadīt lielisku vakaru kaut vai tādēļ, ka viņa ma­jestāte gatavojās uzjautrināties pie princeses.

Ja kāds ari varēja sacensties ar karali jautrībā un labā noskaņā, tad tas, protams, bija de Sentenjana kungs, viss rozā: rozā tērps, rozā seja, rozā lentas un, galvenais, rožainas domas; tovakar de Sentenjana kunga galvā rosījās daudz domu.

Apkārt klīstošās domas sevišķi uzplauka, kad viņš pamanīja, ka de Tonē-Šarantas jaunkundze, tāpat kā viņš, tērpta rozā. Mums gan negri­bētos apgalvot, ka viltīgais galminieks nebūtu jau iepriekš izdibinājis, ka daiļā Atenaisa šodien izvēlēsies rozā kleitu… Viņš pilnībā pārvaldīja māk­slu, kā var piespiest šuvēju vai skroderi izpļāpāt kundzes plānus.

Uz Atenaisas jaunkundzi tika mērķēts tikapat daudz nāvējošu ska­tienu, cik vien viņa kamzolim un zābakiem bija lentu, tas ir — neskai­tāmi daudz.

Kad karalis beidza apsveicināties ar princesi un lūdza viņu atkal ap­sēsties, aplis tūlīt pat noslēdzās.

Ludviķis iztaujāja Filipu par peldi; nepārtraukti šķielēdams uz dā­mām, viņš stāstīja, ka dzejnieki apdzejo vārsmās galanto izklaidēšanos — peldi Valvēnā un viens no viņiem, Lorē kungs, laikam kļuvis par kādas upes nimfas uzticamības personu, ka tik patiesi visu apraksta dzejā.

Diezgan daudz dāmu uzskatīja, ka pieklājība prasa šajā vietā nosarkt.

Karalis izmantoja šo brīdi, lai uzmanīgāk paskatītos apkārt; vienīgi Montalē nebija pārlieku samulsusi un nenovērsa acis no karaļa, tāpēc redzēja, ka karalis vai aprij ar acīm de Lavaljēras jaunkundzi.

Galma dāmas, vārdā Montalē, uzdrīkstēšanās lika karalim mazliet mainīt pozīciju, un tas izglāba Luīzi de Lavaljēru no atbildes uguns, kuru varbūt izsauktu šis neatlaidīgais skatiens. Princese pārtvēra karaļa uzmanī-

Akvilons (lat.) — ziemeļu, ziemeļaustrumu vējš.

bu un uzdeva viņam milzums jautājumu, jo neviens visā pasaulē neprata tā iztaujāt kā viņa.

Karalis tomēr vēlējās, lai sarunu kļūtu vispārēja, tāpēc dubultoja savu asprātību un glaimus.

Princese alka pēc komplimentiem un bija nolēmusi tos par katru ce­nu no karaļa izspiest; viņa pievērsās Ludviķim:

— Valdniek, jūsu majestāte zina visu, kas notiek viņa karalistē, tāpēc jums jāzin arī dzejoļi, ko nimfa izpaudusi Lorē kungam. Varbūt jūsu majestāte būs tik laipns un un nodeklamēs arī mums?

— Es neuzdrošinos, — karalis izmeklēti laipni atbildēja. — Man šķiet, ka tieši jūs varētu samulsināt daži sīkumi… Toties de Sentenjans ir labs stāstītājs un vēl labāk atceras dzejoļus, bet to, ko neatceras, pie­domā pats. Varu jums apgalvot, ka viņš ir liels dzejnieks.

De Sentenjans bija spiests parādīties' uz skatuves visneizdevīgākajā gaismā. Princesei par nelaimi, viņš domāja tikai par savām darīšanām, un nevis apveltīja Henrieti ar komplimentiem, kurus viņa nepacietīgi gai­dīja, bet gan nolēma mazliet palielīties ar savu veiksmi.