Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kāds?

— Karaļa griba.

— Karaļa griba? Karalis iebilst pret jūsu laulībām?

— Katrā ziņā tās atliek. Es lūdzu karaļa piekrišanu ar grāfa de La- fēra starpniecību, bet viņa majestāte kategoriski gan neaizliedza, bet to­mēr ieteica pagaidīt.

— Vai tad sieviete, ko jūs mīlat, nav jūsu cienīga?

— Viņa ir cienīga saņemt pat karaļa mīlestību, princese.

— Es gribēju teikt — varbūt viņas izcelšanās ir zemāka nekā jūsu?

— Viņa ir no labas ģimenes.

— Jauna un skaista?

— Septiņpadsmit gadus veca un manās acīs brīnišķīgi skaista.

— Vai viņa dzīvo provincē vai Parīzē?

— Viņa ir Fontenblo, jūsu augstība.

— Galmā?

— Jā.

— Vai es viņu pazīstu.

— Viņai ir tas gods būt jūsu augstības galma dāmai.

— Kāds ir viņas vārds? — princeses balss skanēja satraukti. — Ja tikai, — viņa savaldījusies sacīja, — jūs neturat to noslēpumā.

— Nē, princese. Mana mīlestība ir tik šķīsta, ka man tā nav jāslēpj, un vēl jo vairāk no jūsu augstības. Tā ir Luīze de Lavaljēra.

Princese nespēja apspiest izsaucienu, un tajā izskanēja kaut kas vai­rāk, nekā tikai izbrīns.

— Ak Lavaljēra! Tā pati, kura vakar…

Viņa apklusa.

— Jutās slikti, — princese pabeidza teikumu.

— Jā, jūsu augstība. Es tikai šorīt uzzināju par šo notikumu.

— Un vai jūs viņu šorīt salikāt?

— Man bija gods atvadīties no viņas.

— Un jūs sakāt, — princese ar pūlēm turpināja, — karalis… atlika jūsu kāzas ar šo meiteni?

— Jā gan, atlika.

— Vai viņš to kaut kā paskaidroja?

— Nekā.

— Vai sen grāfs de Lafērs lūdza karalim atļauju jūsu laulībām?

— Vairāk nekā pirms mēneša, princese.

— Savādi.

Viņas acis aizplīvuroja it kā mākonītis.

— Vairāk nekā mēnesi, — viņa atkārtoja.

— Jā, jau pagājis vairāk nekā mēnesis.

— Jums taisnība, — princeses smaids bija samocīts, un Braželons to ievēroja. — Mans brālis nedrīkst jūs pārāk ilgi aizkavēt. Dodieties ātrāk ceļā un savā pirmajā vēstulē uz Angliju es aicināšu jūs atpakaļ karaļa vārdā.

Princese piecēlās, lai atdotu vēstuli. Rauls saprata, ka audience bei­gusies; viņš paņēma vēstuli, paklanījās princesei un izgāja.

— Veselu mēnesi! — princese čukstēja. — Vai patiešām es esmu bijusi tik akla? Vai viņš jau veselu mēnesi mīl viņu?

Tā kā princesei nebija ko darīt, viņa sāka rakstīt vēstuli brālim, kuras beigās grasījās pierakstīt piebildi, aicinot Braželonu atpakaļ uz Franciju.

Kā mēs jau zinām, grāfs de Gišs padevās Manikana pierunāšanai un ļāva sevi aizvest uz staļļiem, kur lika apseglot zirgus. Pa iepriekš ap­rakstīto mazo aleju viņi devās pretī princim, kurš svaigs un možs pēc peldes atgriezās pilī, aizsedzis seju ar sieviešu plīvuru, lai neiedegtu jau pietiekami karstās saules staros.

Princis bija lieliskā garastāvoklī, ko radīja sava skaistuma apbrīno­šana. Ūdenī viņš varēja salīdzināt savu balto ādu ar galminieku ķermeņu krāsu: pateicoties viņa augstības rūpēm par savu izskatu, neviens, pat ševaljē de Lorēns, nevarēja ar viņu sacensties.

Turklāt princis diezgan ciešami peldēja un pēc ilgās uzturēšanās vē­sajā ūdenī viņa nervi ļāva miesai un garam atrasties laimīgā līdzsvarā.

Tāpēc ieraudzījis de Gišu, kas rikšos jāja pretim uz lieliska balta zirga, princis nespēja atturēt priecīgu izsaucienu.

— Šķiet, ka mums veicas, — Manikans konstatēja, manīdams viņa augstības labvēlīgo sejas izteiksmi.

— Ā, sveiks, Giš! Sveiks, nabaga Giš! — princis iesaucās.

— Es jūs sveicu, monsenjor! — de Gišs atbildēja, Filipa balss toņa uzmundrināts, — Vēlu jūsu augstībai veselību, prieku, laimi un labklā­jību!

— Laipni lūdzu, Giš! Jāj pa labi no manis. Tikai pieturi savu zirgu, jo es gribu jāt soļos šajā zaļajā paēnā.

— Klausos, monsenjor.

Paklausīdams aicinājumam, de Gišs sāka jāt labajā pusē.

— Nu, dārgais de Giš, — princis sacīja, — pastāsti, ko tu esi uz­zinājis no jauna par to donžuānu, kuru es kādreiz pazinu un kurš lenca manu sievu?

De Gišs kļuva sarkans kā vēzis, bet princis smējās locīdamies, it kā būtu pateicis nezin kādu asprātību.

Prinča svīta sekoja viņa paraugam, kaut arī joku nebija dzirdējusi; skaļš smieklu vilnis aizvēlās līdz pat pēdējām pavadītāju rindām.

De Gišs gan nosarka, taču neapjuka; Manikans viņu vēroja.

— Monsenjor, — de Gišs iesāka, — apžēlojieties par nelaimīigo, ne- atdodiet mani ševaljē de Lorēnam saplosīšanai!

— Kā tā?

— Ja viņš padzirdēs, ka jūs par mani smejaties, tad arī sāks mani bez žēlastības izsmiet.

— Vai tavu mīlestību pret princesi?

— Apžēlojieties, monsenjor!

— Un tomēr, Giš, atzīsties, ka tu lakstojies ap princesi.

— Nemūžam, monsenjor.

— Nu, atzīsties aiz cieņas pret mani! Atzīsties, es tev atļauju neie­vērot etiķeti. Esi tikpat atklāts kā tad, ja būtu runa par de Šalē vai de Lavaljēras jaunkundzi.

Princis atkal sāka smieties.

— Kaut gan es patlaban rotaļājos ar abpusēji griezīgu zobenu. Es ievainošu uzreiz gan tevi, gan savu brāli: Šalē un Lavaljēra — viena ir tava līgava, bet otra — viņa nākamā mīļākā.

— Monsenjor, — grāfs sacīja, — jūs patiešām šodien esat lieliskā garastāvokļi.

— Jā, es šodien jūtos labi. Priecājos tevi redzēt.

— Pateicos, jūsu augstība.

— Tu dusmojies uz mani?

— Es, monsenjor?

— Jā.

— Par ko gan, ak Dievs?

— Par to, ka es izjaucu tavas dejas un spāņu romances.

— O, jūsu augstība!

— Neliedzies. Toreiz to izgāji ārā no princeses galīgi satracināts, un tas tev nesa nelaimi — baletā tu dejoji pavisam draņķīgi. Nerauc pieri, de Giš, tas tev nepiestāv, tu izskaties pēc lāča. Ja princese vakar uz tevi skatījās, tad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka…

— Par ko, monsenjor? Jūsu augstība mani biedē.

— Viņa tevi galīgi izbrāķējusi.

Princis atkal sāka smieties.

„Nudien, augsta kārta neko nenozīmē, visi pār vienu kārti metami," Manikans nodomāja.

Princis turpināja.

— Tu beidzot esi atgriezies, tad ir cerība, ka ševaljē atkal kļūs cie­šams.

— Kāpēc, monsenjor? Kā tad es varu tik brīnumaini ietekmēt de Lorēna kungu?

— Ļoti vienkārši: viņš ir greizsirdīgs uz tevi.

— Patiešām?

— Es saku patiesību.

— Viņš man parāda lielu godu.

— Saproti, ja tu esi pie manis, viņš ir laipns pret mani; kad tu aiz­brauci, viņš mani tiranizēja. Turklāt, vai zini, kas man ienāca prātā?

— Nē, monsenjor.

— Kad tu biji trimdā, jo tevi taču izraidīja, mans nabaga Giš…

— Kas bija šīs izraidīšanas vaininieks, jūsu augstība? — de Gišs no­prasīja, izlikdamies neapmierināts.

— O, protams, ne jau es, dārgo grāf! — viņa augstība atbildēja. — Goda vārds, es nelūdzu karalim, lai tevi sūta prom!

— Es zinu, ka tas nebijāt jūs, jūsu augstība, bet…

— Princese! Es to nenoliedzu. Ko gan tu nogrēkojies viņas acīs?

— Jūsu augstība, es patiešām…

— Sievietēm mēdz būt niķi, to es zinu. Mana sieva nav nekāds iz­ņēmums. Tā kā tevi izraidīja pēc viņas vēlēšanās, es uz tevi nedusmojos.

— Tādā gadījumā es esmu tikai pa pusei nelaimīgs, — de Gišs no­teica.

Manikans, kurš jāja aiz de Giša, nepalaida garām nevienu prinča vārdu un bija spiests pieplakt zirga kaklam, lai apslēptu smieklus, ko viņam nekādi neizdevās pārvarēt.