Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— O, jūs taču zināt, — viņa ar pūlēm izteica, — mana sirds nekad nebūs auksta pret tādu draugu kā jūs, de Braželona kungs.

— Pateicos, Luīze. Es pazīstu jūsu sirdi un dvēseli, un ne jau pēc rokas siltuma spriežu par jūsu jūtām. Luīze, jūs zināt, kā es jūs mīlu, un arī to, ka esmu gatavs ziedot jums dzīvību; tāpēc jūs man piedosiet, vai ne, ja es runāšu mazliet bērnišķīgi?

— Runājiet, Raul, — Luīze trīcēdama teica, — es klausos.

— Es nevaru atstāt jūs, jo manā sirdī ir ciešanas, es pats saprotu, ka tās ir muļķīgas, bet tās tomēr plosa manu sirdi.

— Tātad jūs braucat prom uz ilgu laiku? — Lavaljēra nospiesti vai­cāja. Montalē novērsās.

— Nē, es nebūšu prom ilgi un droši vien atgriezīšos pēc pāris ne­dēļām.

Lavaljēra piespieda roku pie sirds, kas strauji iepukstējās.

— Dīvaini, — Rauls turpināja, skumji skatīdamies uz meiteni, — es bieži esmu jūs atstājis un devies bīstamā ceļā, bet vienmēr esmu aiz­braucis ar jautru prātu un mierīgs, nākotnes cerību spārnots, kaut arī man draudēja spāniešu lodes vai valoņu smagās alebardas. Šodien man nedraud nekādas briesmas, mani gaida jauks un mierīgs ceļojums, kuram var sekot apbalvojums: varbūt es iegūšu jūs, jo vai gan karalis man varētu pasniegt vēl dārgāku dāvanu, pēc tam kad sodījis? Un tomēr, Luīze, es pats nezinu kāpēc, bet šī laime un cerības izgaist manu acu priekšā kā dūmi, izzūd kā nesasniedzams sapnis, bet manu sirdi pārņēmis truls stin­gums un tās dziļumos mājo skumjas, kaut kāda nospiestība un nomāktība. Es zinu, kāpēc tā, Luīze: tas ir tāpēc, ka vēl nekad neesmu mīlējis jūs tā kā patlaban. Ak, mans Dievs, ak Dievs!

Pēdējais kliedziens šķita kā salauztas sirds sauciens. Asarām plūstot, Luīze ieslīga Montalē rokās.

Kaut gan Montalē nebūt nebija pārlieku mīkstsirdīga, tomēr arī viņas acis kļuva mitras un sirds sažņaudzās.

Rauls redzēja savas līgavas asaras. Dziļāk viņa skatiens neiespiedās, un viņš pat nemēģināja izprast, kas slēpjas aiz šīm asarām. Viņš noslīga uz ceļgala un maigi noskūpstīja Luīzes roku.

Šis skūpsts atklāja visu viņa sirdi.

— Piecelieties! — Montalē, kas pati bija gatava sākt raudāt, viņu skubināja. — Pie mums nāk Atenaisa.

Rauls noslaucīja ceļgalu ar piedurkni, vēlreiz uzsmaidīja Luīzei, kas vairs neskatījās uz viņu, tad sirsnīgi paspieda Montalē roku un pagriezās, lai apsveicinātos ar de Tonē-Šarantas jaunkundzi, par kuras tuvošanos jau vēstīja zīda kleitas čaukstēšana.

— Vai princese jau uzrakstīja vēstuli? — viņš pajautāja, kad jaunava bija pienākusi tik tuvu, lai varētu sadzirdēt.

— Jā, vikont, vēstule ir uzrakstīta un aizzīmogota, un viņas augstība gaida jūs.

Izdzirdējis šos vārdus, Rauls paklanījās Atenaisai, vēl uzmeta pēdējo skatienu Luīzei, draudzīgi pamāja Montalē un devās pils virzienā.

Iedams prom, viņš tomēr vēl neskaitāmas reizes atskatījās.

Savukārt visas trīs galma dāmas pavadīja viņu ar skatieniem, kamēr vien Raula stāvs neizzuda skatienam.

— Nu beidzot mēs esam vienas, — Atenaisa pirmā pārtrauca klu­sumu, — tagad te ārā varam izrunāties par vakardienas notikumu un nolemt, kā izturēties tālāk. Ja jūs būtu tik laipnas un veltītu man savu uzmanību, - viņa turpināja, skatīdamās apkārt, — tad es īsumā pateiktu, ko uzskatu par mūsu pienākumu. Ja jūs nesapratīsiet mani no pusvārda, es būšu spiesta paziņot jums princeses gribu.

Pēdējos vārdus de Tonē-Šarantas jaunkundze enerģiski uzsvēra, lai draudzenēm nerastos nekādas šaubas par šā paziņojuma oficiālo saturu.

— Princeses gribu! — Montalē un Luīze iesaucās vienā balsī.

— Ultimātu! — de Tonē-Šarantas jaunkundze diplomātiski pavēstīja.

— Ak Dievs! — čukstēja Luīze. — Tātad princese zina…

— Princese zina vairāk, nekā mēs viņai izstāstījām, — Atenaisa no­skaldīja. — Tāpēc mums jāuzmanās.

— O, jā, — Montalē piekrita. — Es tevī uzmanīgi klausos.

— Ak Dievs, ak Dievs! — Luīze drebēdama čukstēja. — Kā lai es visas šīs briesmas pārdzīvoju?

— Nebaidieties, — Atenaisa mierināja. — Mums ir izeja.

Viņa apsēdās starp abām draudzenēm, paņēma viņas aiz rokas un grasījās sākt runāt.

Atenaisa vēl nebija atvērusi muti, kad aiz pils žoga uz bruģa aiz­skanēja zirga pakavu klaboņa.

Pa ceļam uz pili Rauls sastapa de Gišu.

Jau pirms sastapšanās ar Raulu de Gišs bija saticis Manikanu, bet tas savukārt bija redzējies ar Malikornu.

Kā Malikornam izdevās satikties ar Manikanu? Pavisam vienkārši: viņš sagaidīja Manikanu no dievkalpojuma, uz kuru tas bija devies kopā ar de Sentenjana kungu.

Satikšanās abus ļoti iepriecināja, un Manikans izmantoja gadījumu, lai apjautātos, vai drauga kabatā nav aizķērušies daži ekiji.

Nemaz nebrīnīdamies par tādu jautājumu, Malikorns atcirta, ka ka­bata, no kuras vienmēr tikai smeļ, ir līdzīga akai, kas ziemā gan var dot ūdeni, bet vasarā, pateicoties dārznieku pūlēm, galīgi izžūst; viņa kabata bijusi pietiekami dziļa, lai pārticības laikos no tās varētu smelties itin prāvas summas, bet nelaimīgā kārtā, pārāk bieži to darot, tā pavisam iztukšota.

Uz to Manikans domīgi atteica:

— Tas tiesa.

— Tātad to vajadzētu piepildīt, — Malikorns piebilda.

— Bez Šaubām, bet kā?

— Nekas nevar būt vienkāršāk, dārgo Manikan.

— Labi, tad pasakiet.

— Vieta pie prinča, un kabata būs pilna.

— Vai jums ir šī vieta?

— Man ir uz to tiesības.

— Nu un tad?

— Tiesības uz vietu, ja nav pašas vietas, ir tas pats kas maks bez naudas.

— Tā gan, — Manikans vēlreiz piekrita.

— Tātad jāmēģina iegūt vietu, — Malikorns teica.

— Mans visudārgais! — Manikans nopūtās. — Mūsu situācijā dabūt vietu pie prinča ir ļoti grūti.

— Jums tā šķiet?

— Protams, jo pašlaik mēs princim neko nedrīkstam lūgt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņš nav mums labvēlīgs.

— Muļķības! — Malikorns atcirta.

— Bet ja nu pievērst lielāku uzmanību princesei? — Manikans ie­rosināja. — Varbūt tā mums izdodas iztapt princim?

— Tā gan ir: ja mēs pievērsīsim uzmanību princesei un rīkosimies pietiekami veikli, mēs iekarosim prinča atzinību.

— Hm!

— Mēs taču neesam muļķi! Manikana kungs, jums kā labam dip­lomātam pēc iespējas ātrāk jāsamierina de Giša kungs ar viņa augstību.

— Bet tagad, Malikorn, pasakiet, ko jums izstāstīja de Sentenjans.

— Man? Neko. Viņš izjautāja mani, un neko vairāk.

— Ar mani viņš nebija tik atturīgs.

— Ko tad viņš jums pastāstīja?

— Karalis esot neprātīgi iemīlējies de Lavaljēras jaunkundzē.

— To mēs paši zinām, velns parāvis, — Malikorns ironiski piezīmēja. — te neviens neko citu nerunā. Jūs tomēr klausiet manam padomam: pa­runājiet ar de Giša kungu un mēģiniet panākt, lai viņš nolīdzina savu vainu pret princi. Sasodīts! Viņam tas jādara viņas augstības dēļ.

— Lai to izdarītu, vispirms jāsatiek de Gišs.

— Man tas nemaz neliekas tik grūti. Ja gribat viņu satikt, tad rīko­jieties tāpat kā es, kad vēlējos satikt jūs: pagaidiet viņu. Jūs taču zināt, ka de Gišs mīl pastaigāties.

— Jā, bet kur viņš pastaigājas?

— Ir nu gan jautājums! Viņš taču ir iemīlējies princesē, vai ne?