Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Franciskānis pēkšņi paslējās augšup.

— Beigsim, — viņš sacīja, — nāve mani pārņem. O, vēl nesen es domāju, ka miršu mierā, es cerēju… Tagad es esmu izmisis , ja vien starp atlikušajiem… Grizār, Grizār, ļaujiet man nodzīvot vēl tikai vienu stundu!

Grizārs piegāja pie mirstošā un deva viņam dzert dažas piles ne vairs no tām zālēm, ko franciskānis nebija izdzēris līdz galam, bet no pudelītes, ko viņš bija atnesis sev līdzi.

— Pasauciet skotu, — franciskānis norīkoja, — paaiciniet tirgotāju no Brēmenes. Ātrāk, ātrāk! Jēzus, es mirstu… man trūkst elpas!

Garīdznieks skrēja pēc palīdzības, it kā kāds cilvēks spētu atvairīt nāves rokas, ko tā jau izstiepusi pār slimo; uz durvju sliekšņa viņš sasta­pās ar Aramisu. Pēdējais pielika pirkstu pie lūpām kā klusēšanas dieva Hipokrāta statuja, un viņa skatiens piespieda garīdznieku atkāpties dziļāk istabā.

• Ārsts un garīdznieks saskatījās un sakustējās, it kā vēlētos atstumt Aramisu, bet viņš pārmeta divas krusta zīmes, katru savādāk, un tās lika abiem sastingt.

— Priekšnieks, — viņi čukstēja.

Aramiss lēni ienāca istabā, kur mirstošais cīnījās ar pirmajām ago­nijas lēkmēm.

Vai nu tāpēc, ka iedarbojās eliksīrs, vai arī Aramisa ierašanās deva viņam spēkus, bet franciskānis sakustējās un saslējās gultā degošām acīm, pusatvērtu muti un sviedros samirkušiem matiem.

Aramiss sajuta istabas smacīgo gaisu; visi logi bija aizvērti, kamīnā dega uguns, svečturos kvēloja divas dzeltenas vaska sveces un vēl vairāk karsēja gaisu.

Aramiss atvēra logu un, pievērsis mirstošajam izpratnes un cieņas pilnu skatienu, iesāka:

— Monsinjor, lūdzu piedodiet, ka ienācu pie jums bez uzaicinājuma, bet mani satrauc jūsu stāvoklis un es baidījos, ka jūs varat nomirt, pat nesaticies ar mani, jo jūsu sarakstā es esmu sestais.

Mirstošais nodrebēja un ieskatījās sarakstā.

— Tātad jūs kādreiz dēvēja par Aramisu un pēc tam par ševaljē d'Erblē? Jūs esat Vannas bīskaps?

— Jā, monsinjor.

— Es jūs pazīstu un esmu kaut kur redzējis.

— Pēdējā jubilejā mēs sastapāmies pie svētā tēva.

— Ā, atceros! Tātad arī jūs esat viens no pretendentiem?

— Monsinjor, es dzirdēju, ka ordenis vēlas zināt svarīgu valsts noslē­pumu, un, pazīdams jūsu kautrīgumu, kas liek jums atteikties no saviem pienākumiem tā labā, kurš izdibinās tādu noslēpumu, es uzrakstīju par savu vēlmi pretendēt uz šo pakāpi, jo vienīgi man zināms ļoti svarīgs noslēpums.

— Runājiet, — franciskānis noteica, — es esmu gatavs jūs uzklausīt un novērtēt, cik svarīgs ir jūsu noslēpums.

— Monsinjor, noslēpums, kuru man būs tas gods jums uzticēt, nevar izpaust skaļi. Katra doma, kas nonāk ārpus mūsu apziņas un iegūst tādu vai citādu izteiksmi, jau vairs nepieder tam, kas to, radījis. Vārdus var uztvert kāda uzmanīga vai naidīga auss, tāpēc ar tiem nedrīkst mētāties, jo citādi noslēpums pārstāj tāds būt.

— Kā tad jūs domājat man atklāt jūsu noslēpumu? — mirējs vaicāja.

Aramiss ar zīmēm palūdza ārstu un garīdznieku paiet nostāk un iede­va franciskānim sainīti dubultā aploksnē.

— Rakstītie vārdi taču var būt vēl bīstamāki par runātajiem: vai jūs tā nedomājat? — franciskānis apvaicājās.

— Nē, monsinjor, — Aramiss atbildēja, — jo šajā aploksnē jūs ie­raudzīsiet zīmes, ko saprotat tikai jūs un es.

Franciskānis skatījās uz Aramisu ar arvien pieaugošu izbrīnu.

— Tas ir šifrs, — Aramiss turpināja, — ko jūs pieņēmāt tūkstoš seš­simt piecesmit piektajā gadā un kuru varētu saprast vienīgi jūsu nelaiķis sekretārs Žuans Žužans, ja viņš varētu atgriezties no viņsaules.

— Tātad jūs zināt šo šifru?

— Es pats to iedevu Žužanam.

Aramiss godbijīgi palocījās un devās uz durvīm, it kā grasītos iet projām.

Franciskāņa mājiens un sauciens viņu apturēja!

— Jēzus, — mūks iesaucās, — ecce homo!*

Te ir cilvēks! (lat.).

Otrreiz pārlasījis tekstu, viņš pasauca:

— Ātrāk pienāciet pie manis!

Aramiss tuvojās franciskānim, izturēdamies tikpat mierīgi un godbi­jīgi-

Franciskānis pastiepa roku un pievilka viņu sev klāt.

— Kādā veidā un no kā jūs varējāt uzzināt šādu noslēpumu?

— No de Ševnēzas kundzes, karalienes tuvas draudzenes un uzti­camības personas.

— Bet de Ševnēzas kundze?

— Mirusi.

— Vai vēl kāds zināja?

— Tikai divi no vienkāršajiem ļaudīm: vīrietis un sieviete.

— Kas viņi ir?

— Viņi to izaudzināja.

— Kas ar viņiem notika?

— Arī nomira… Šis noslēpums sadedzina kā uguns.

— Bet jūs taču esat dzīvs.

— Neviens nezina, ka noslēpums ir manās rokās.

— Vai sen?

— Jau piecpadsmit gadus.

— Un jūs to glabājāt?

— Es gribēju dzīvot.

— Un tagad jūs to atdodat ordenim, neprasot atalgojumu un bez godkāres?

— Es to atdodu ordenim, lolodams godkārīgus nodomus un nebūt ne nesavtīgi, — Aramiss atbildēja, — jo tagad, kad jūs mani pazīstat, monsinjor, jūs, ja paliksiet dzīvs, ļausiet man kļūt par to, par ko es varu būt, kam man jābūt.

— Bet tā kā es mirstu, — franciskānis izsaucās, — tad es tevi ieceļu par savu pēcteci… Ņem!

Novilcis gredzenu, viņš to uzvilka Aramisam pirkstā.

Pēc tam viņš pievērsās abiem lieciniekiem, kas vēroja šo skatu:

— Kad vajadzēs, jūs apstiprināsiet, ka es, gan būdams slims miesā, bet ne garā, no brīva prāta un bez kādas piespiešanas atdevu šo gre­dzenu — varas zīmi — monsinjoram d'Erblē, Vannas bīskapam. Es ie­ceļu viņu par savu pēcteci. Es kā pazemīgs grēcinieks, kas gatavojas stā­ties Dieva priekšā, pirmais godinu viņu, lai rādītu piemēru visiem.

Franciskānis patiešām palocījās, bet ārsts un jezuīts nokrita uz ce­ļiem.

Aramiss, kas bija tikpat bāls kā mirstošais, pārlaida skatienu visiem šīs ainas dalībniekiem. Apmierinātā godkāre deva viņa sirdij jaunu asiņu pieplūdumu.

— Pasteigsimies, — franciskānis skubināja, — mani nospiež un ne­dod miera vēl darāmais. Es nepagūšu paveikt to, ko es esmu nodomājis.

— Es visu izpildīšu, — Aramiss solīja.

— Labi.

Vērsdamies pie jezuīta un ārsta, franciskānis piebilda:

— Atstājiet mūs divatā.

Uzrunātie paklausīja.

— Ar šo zīmi, — viņš sacīja, — jūs varat izkustināt kalnus; ar šo zīmi jūs sagrausiet un celsiet atkal no jauna: „In hoc signo vinces!"* Aizveriet durvis, — franciskānis norīkoja Aramisu.

Aramiss aizslēdza durvis un atgriezās pie franciskāņa.

— Pāvests perina sazvērestību pret ordeni, — mūks iesāka, — un viņam jāmirst.

— Viņš mirs, — Aramiss mierīgi atteica.

— Ordenis ir parādā septiņsimt tūkstošus livru kādam Brēmenes tir­gotājam, vārdā Bonštets, kurš atbraucis šurp un lūdz garantijai manu parakstu.

— Viņam tiks samaksāts, — Aramiss teica.

— Seši Maltas bruņinieki — te ir viņu vārdi, pateicoties kāda vien­padsmitā gada jezuīta pļāpīgumam, uzzināja noslēpumus, ko drīkst zināt tikai ordeņa locekļi, kuri iesvētīti trešajā pakāpē. Jānoskaidro, ko šie cil­vēki izdarījuši ar atklātajām ziņām un jānovērš to tālāka izplatīšanās.

— Tiks izdarīts.

— Trīs bīstami ordeņa locekļi jāsūta uz Tibetu, lai viņi tur ietu bojā; viņi ir notiesāti. Šeit ir viņu vārdi.

— Es izpildīšu spriedumu.