Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Franciskānis savādi pasmīnēja.

— Ar to, ko jūs pateicāt, varbūt pilnīgi pietiktu pat vienpadsmitā gada jezuītam, bet man ar to ir par maz un man ir tiesības prasīt vairāk. Esiet vēl patiesāks un runājiet ar tādu atklātību, it kā jūs stāvētu Dieva priekšā. Turklāt es jau esmu aizsūtījis pēc priestera.

— O, es tomēr vēl ceru, — ārsts nomurmināja.

— Atbildiet, — slimais teica, ar valdonīgu žestu norādīdams uz zelta gredzenu, kura zīmogs līdz tam bija pavērsts uz iekšu — uz tā bija iegravēta Jēzus biedrības zīme.

Grizārs iesaucās:

— Ģenerālis!

— Klusāk, — franciskānis sacīja, — tagad jūs saprotat, ka jūsu pie­nākums ir atklāt visu patiesību.

— Ak, monsinjor, sauciet priesteri, — Grizārs čukstēja, — jo pēc divām stundām atkārtosies drudža lēkme, jums sāksies murgi un spazmu laikā jūs mirsiet.

— Labi, — slimais uz mirkli sarauca uzacis, — tas nozīmē, ka manā rīcībā ir vēl divas stundas?

— Jā, ja jūs iedzersiet zāles, kuras es jums atsūtīšu.

— Un zāles dos man divas stundas?

— Jā.

— Es tās dzertu, pat ja tā būtu inde, jo šīs divas stundas vajadzīgas ne tikai man, bet ordeņa slavai.

— O, kāds zaudējums! — ārsts čukstēja. — Tā mums ir īsta katas­trofa!

— Tikai viena cilvēka zaudējums, — franciskānis atteica. — Tas Kungs parūpēsies, lai nabaga mūks, kam jūs jāatstāj, atrastu cienīgu pēc­teci. Ardievu, Grizāra kungs; jau tā ir Dieva žēlastība, ka es sastapu jūs. Ārsts, kas nebūtu piederīgs mūsu svētajai savienībai, nebūtu man atklājis patieso stāvokli un, rēķinādamies, ka dzīvošu vēl dažas dienas, es ne- pagūtu izdarīt visu, kas nepieciešams. Jūs esat īsts zinātnieks, Grizāra kungs, tas ir gods mums visiem, man būtu nepatīkami redzēt, ka kāds no ordeņa locekļiem ir viduvējība. Ardievu, Grizāra kungs, ardievu, un atsūtiet man ātrāk jūsu zāles.

— Sniedziet man vismaz savu svētību, monsinjor!

— Domās — jā… Ejiet… Domās, es vēlreiz atkārtoju… Animo, Gri­zāra kungs… viribus impossibile* .

Viņš atkal atkrita krēslā, gandrīz zaudēdams samaņu.

Ārsts šaubījās, nezinādams, ko iesākt: vai sniegt slimajam tūlītēju pa­līdzību vai arī steigties gatavot apsolītās zāles. Acīredzot viņš izlēma saga­tavot zāles, jo steidzīgi izskrēja no istabas un pazuda kāpnēs.

Dažas minūtes pēc Grizāra aiziešanas ieradās priesteris.

Tikko viņš bija pārkāpis slieksni, franciskānis ar acīm ieurbās viņā.

Tad viņš pašūpoja galvu un nočukstēja:

— Tas ir garā nabags, un es ceru, ka Dievs man piedos, ja nomiršu, nelūgdams šī niecības iemiesojuma palīdzību.

Priesteris savukārt vērās mirstošajā, pārsteigts un gandrīz vai izbijies. Viņš nekad nebija redzējis, ka acis, kas jau gatavas aizvērties, kvēlotu tik ugunīgi, nekad nebija ievērojis, ka jau dziestošs skatiens būtu tik šaus­minošs.

Franciskānis ātri un pavēloši pamāja.

— Sēdieties, tēvs, — viņš sacīja, — un uzklausiet mani.

Jezuītu priesteris bija labs draudzes gans, vienkāršs un naivs iesācējs ordenī. No visiem Jēzus brālības rituāliem viņš pazina tikai iesvētīšanas ceremoniju. Viņš pakļāvās grēku nožēlnieka pavēlošajam tonim.

— Šajā viesnīcā apmetušies vairāki cilvēki, — franciskānis turpināja.

— Es domāju, — jezuīts iebilda, — mani aicināja šurp, lai es uzklau­sītu grēksūdzi. Vai tad tā ir grēksūdze?

— Kādēļ jūs tā jautājat?

— Lai zinātu, vai man jāglabā jūsu vārdi noslēpumā.

Dvesele… bet spēka nepietiek (lat.).

— Mans teiktais ir grēksūdzes daļa; es jums to uzticu kā priesterim.

— Labi, — garīdznieks teica, apsēzdamies krēslā, ko franciskānis tik­ko ar lieļam grūtībām bija pametis, lai apgultos gultā.

Franciskānis turpināja:

— Es jums teicu, ka viesnīcā ir vairāki cilvēki.

— Es dzirdēju.

— Pavisam jābūt astoņiem iemītniekiem.

Jezuīts pamāja, ka sapratis.

— Pirmais, ar kuru es gribu runāt, — mirstošais sacīja, — ir vācietis no Vīnes, barons fon Vostpūrs. Esiet tik laipns, aizejiet pie viņa un pasa­kiet, ka tas, ko viņš gaidīja, ir ieradies.

Priesteris izbrīnījies paskatījās uz grēku nožēlnieku: grēksūdze viņam šķita visai dīvaina.

— Paklausiet! — franciskānis pavēlēja balsī, kas necieta iebildumus.

Lādzīgais jezuīts paklausīgi piecēlās un izgāja no istabas.

Tiklīdz jezuīts aizgāja, franciskānis atkal ķērās pie papīriem, kurus viņam bija nācies nolikt malā drudža lēkmes dēļ.

— Barons fon Vostpūrs, — viņš noteica, — godkārīgs, aprobežots muļķis.

Viņš salocīja papīrus un noslēpa tos zem spilvena.

Gaiteņa galā atskanēja strauji soļi.

Priesteris atgriezās kopā ar fon Vostpūru, kurš bija tik augsti saslējis galvu, it kā ar savas cepures spalvu grasītos izbakstīt griestos caurumu.

Ieraudzījis drūmo franciskāni un vienkāršo istabas iekārtojumu, vā­cietis noprasīja:

— Kas mani aicināja?

— Es! — franciskānis atteica.

Vērsdamies pie priestera, viņš piebilda:

— Cienījamo tēv, atstājiet mūs uz dažām minūtēm divatā; kad barons izies, jūs atgriezīsieties.

Jezuīts izgāja un droši vien izmantoja iespēju iztaujāt saimnieku par šo dīvaino grēksūdzi un mūku, kas izrīkoja priesteri tā, it kā tas būtu sulainis.

Barons piegāja pie gultas un gribēja sākt runāt, bet franciskānis pa­māja, lai viņš klusē.

— Katra minūte ir dārga, — slimais ātri iesāka. — Jūs šeit atbrau­cāt, lai sacenstos, vai ne?

— Jā, tēvs.

— Jūs cerat, ka par ģenerāli izvēlēsies jūs?

— Ceru.

— Un jūs zināt, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo visaugstāko pakāpi, kas dod varu pār karaļiem un padara līdzīgu pāvestam?

— Kas jūs tāds esat, lai pratinātu mani? — barons vaicāja.

— Es esmu tas, ko jūs gaidāt.

— Galvenais lēmējs?

— Es arī esmu izvēlēts.

— Jūs…

Franciskānis neļāva viņam pabeigt un pastiepa savu izģindušo roku; tajā mirczēja gredzens — ģenerāļa pakāpes apliecinājums.

Barons izbrīnā atrāvās atpakaļ, tad dziļā cieņā palocījās, sacīdams:

— Jūs esat šeit, monsinjor? Šajā nabadzīgajā istabelē, nožēlojamajā gultā un jūs te izvēlaties nākamo ģenerāli, jūsu pēcteci?

— Par to varat neraizēties, kungs; ātrāk sāciet pildīt galveno notei­kumu: paziņojiet ordenim tik svarīgu valsts noslēpumu, kura dēļ kāds no nozīmīgākajiem Eiropas galmiem nokļūtu vasaļatkarībā no ordeņa uz mū­žīgiem laikiem. Sakiet, vai jūs esat izdibinājis tādu noslēpumu, kā apgal­vojāt savā lūgumā Lielajai Padomei?

— Monsinjor…

— Visu pēc kārtas… Vai jūs tiešām esat barons fon Vostpūrs?

— Jā, monsinjor.

— Tā ir jūsu vēstule?

Jezuītu ģenerālis izņēma no kaudzītes vienu papīru un iedeva to ba­ronam.

Barons paskatījās un apstiprinoši pamāja.

— Jā, monsinjor, tā ir mana vēstule.

— Un vai jūs man varat parādīt Lielās Padomes sekretāra atbildi?

— Te būs, monsinjor.

Barons pastiepa franciskānim vēstuli, adresētu pavisam vienkārši:

„Viņa gaišībai baronam fon Vostpūram."

Tajā bija tikai viens teikums:

„Starp piecpadsmito un divdesmit otro maiju Fontenblo viesnīcā "Skaistais pāvs".

A.M.D.G. *

— Labi, — franciskānis noteica, — viss ir kārtībā, runājiet.