Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ak, kungs, — Luīze žēli novaidējās, — cik barga nopratināša­na!

— Neatrunājies; es neesmu bargāka kā citkārt. Es tev uzdevu jau­tājumu, lūdzu, atbildi.

— Tu nudien nerunā ar mani kā draudzene, — Luīze neskanīgi sa­cīja, — bet es tomēr tev atbildēšu.

— Nu, tad atbildi.

— Labi. Manā sirdī ir daudz smieklīgu un dīvainu aizspriedumu par to, kā sievietei jāglabā noslēpumi, un šajā ziņā neviens un nekad nav varējis ieskatīties manā sirdī.

— To es ļoti labi zinu. Ja es tajā varētu ieskatīties, tad nepratinātu tevi, bet teiktu skaidri un gaiši: „Mīļā Luīze, tev laimējies, ka tu pazīsti de Braželona kungu, kurš ir vislaipnākais jauneklis un lieliska partija mei­tenei bez pūra. De Lafēra kungs atstās savam dēlam ap piecpadsmit tūkstošiem gadā. Tas nozīmē, ka tev kā viņa sievai būs piecpadsmit tūks­tošu liels gada ienākums — brīnišķīgi! Tāpēc nenogriezies ne pa labi, ne pa kreisi, bet ej taisnā ceļā pie de Braželona kunga, tas ir, pie altāra, kur viņš tevi aizvedīs. Pēc tam, atkarībā no viņa rakstura, tu būsi vai nu brīva vai verdzene, citiem vārdiem — drīkstēsi darīt visas tās neprātības, ko dara vai nu aiz pārāk lielas brīvības vai apspiestības." Lūk, to, dārgā Luīze, es tev teiktu, ja varētu ieskatīties tavas sirds dziļumos.

— Es tev pateiktos, — Luīze izdvesa, — kaut arī tavs padoms man nešķiet sevišķi labs.

— Pag, pag… Es tev dotu šo padomu un tūlīt piebilstu: „Luīze, ir bīstami veselām dienām sēdēt ar nolaistu galvu, nokārtām rokām un nez kur klīstošiem skatieniem; bīstami klejot pa tumšām alejām un nelikties ne zinis par izklaidēšanos, kas sajūsmina visas jaunavas; bīstami ar kurpes purngalu vilkt smiltīs burtus, kā tu to dari un, kaut gan tu tos izdzēs, uz celiņa tomēr var saskatīt pēdas, un tās vairāk atgādina L nekā B; un beidzot, bīstami nodoties vientulības un migrēnas radītiem sapņiem; no tiem nabaga meitenēm tikai iekrīt vaigi un izkalst smadzenes, un bieži vien mīlīgākā būtne pasaulē kļūst garlaicīga un drūma, bet pat visgudrākā meitene pārvēršas par muļķīti."

— Paldies, dārgā Ora, — Lavaljēra lēnprātīgi atbildēja. — Tu runā, kā tev liek tavs raksturs, un es esmu tev pateicīga par atklātību.

— Es to saku sapņotājām, kas būvē gaisa pilis, ja uzskati par vaja­dzīgu, pieņem manu pamācību. Zini, man ienāca prātā pasaka par kādu sapņainu un melanholisku meiteni. Pirms dažām dienām Danžo kungs man izskaidroja, ka vārds «melanholija" sastāv no diviem grieķu vārdiem, un viens no tiem nozīmē „melns", bet otrs — „žults"*. Es pēkšņi atce­rējos to jauno meiteni, kura nomira no „melnās žults" tikai savu iedomu dēļ, ka princis, karalis vai imperators… vienalga, kas… viņu dievina. Pa­tiesībā princis, karalis vai imperators… sauc, kā gribi… mīlēja pavisam citu. Dīvaini: viņa neko nemanīja, bet visi citi skaidri zināja, ka viņa bija tikai aizsegs šai mīlestībai. Lavaljēra, tu taču smejies par šo neprāti tāpat kā es, vai ne?

— Jā, es smejos, — bāla kā nāve Luīze izdvesa, — protams, smejos.

— Un pareizi dari, jo tas ir ļoti jocīgi. Man iepatikās šis stāsts vai pasaka, kā to lai nosauc; tāpēc es to iegaumēju un pastāstīju arī tev. Dārgā Luīze, iedomājies tikai, cik postoši, piemēram, uz tevi iedarbotos melanholija vai melnā žults. Es nolēmu tev izstāstīt šo pasaku. Lai ar kādu no mums nenotiktu kaut kas tamlīdzīgs, stingri jāiegaumē kāda pa­tiesība: šodien tevi izmanto, rīt tevi gaida izsmiekls, bet parīt — nāve.

Lavaljēra nodrebēja un nobālēja vēl vairāk.

— Kad karalis mums pievērš uzmanību, — Montalē turpināja, — mēs to skaidri noprotam un, ja viņš vēlas, tad arī prot sasniegt savu mērķi. Tāpēc, Luīze, meitenēm, kam draud tādas briesmas, jābūt atklā­tām vienai pret otru, lai tā sirds, kuru melanholija vēl nav skārusi, varētu uzmanīt sirdi, kurā tā varētu iespiesties.

— Klusāk! — Lavaljēra iesaucās. — Kāds nāk šurp.

— Patiešām, — Montalē piekrita, — bet kas tas varētu būt? Visi ir baznīcā kopā ar karali vai arī pie prinča viņa peldē.

Tūlīt pat meitenes zaļās lapotnes ielokā alejas galā pamanīja staltu jaunekli apmetnī ar zobenu un garos zābakos ar piešiem. Vēl no tālienes viņš laipni uzsmaidīja viņām.

— Rauls! — Montalē iesaucās.

— De Braželona kungs! — izdvesa Luīze.

— Pats piemērotākais soģis, kam jāizšķir mūsu strīds, — Montalē ķircināja.

Sengrieķu mediķi uzskatīja, ka melanholija rodas no organisma sa­indēšanās ar melno žulti. No šejienes nācis slimības nosaukums.

— Ak, Montalē, apžēlojies! — Lavaljēra iekliedzās.— Tu jau biji cietsirdīga, neesi nežēlīga.

Patiesā dedzībā izteiktie vārdi padzina ironiju, ja arī ne no Montalē sirds, tad no sejas gan.

— Jūs esat skaists kā Amadiss*, de Braželona kungs, — viņa uzsauca Raulam, un arī ierodaties pilnā apbruņojumā tāpat kā viņš!

— Esiet sveicinātas, jaunkundzes, — Braželons paklanījās.

— Kāpēc jums kājās šie zābaki? — Montalē noprasīja, bet Lavaljēra klusēja, kaut gan skatījās uz Raulu tikpat izbrīnījusies kā draudzene.

— Kāpēc? — Rauls pārvaicāja.

— Jā, — Lavaljēra uzdrošinājās pārtraukt klusēšanu.

— Tāpēc, ka es aizbraucu, — Braželons atbildēja, skatīdamies uz Luīzi.

Luīze sagrīļojās, juzdama māņticīgas bailes.

— Raul, jūs aizbraucat! — viņa iesaucās. — Kurp?

— Uz Angliju, dārgā Luīze, — jauneklis atteica ar sev raksturīgo galantumu.

— Ko jūs darīsiet Anglijā?

— Mani turp sūta karalis.

— Karalis? — Luīze un Ora iesaucās vienā balsī un neviļus saska­tījās, atcerēdamās tikko pārtraukto sarunu.

Rauls ievēroja šos skatienus, bet nesaprata, ko tie pauž.

Nav nekā dīvaina, ka viņš tos izskaidroja ar meiteņu intreresi par viņu.

— Viņa majestāte atcerējās, ka grāfs de Lafērs bauda karaļa Kārļa II labvēlību. Šorīt, dodamies uz baznīcu, karalis mani pamanīja un pa­māja, lai pienāku pie viņa. Kad es piegāju, viņš sacīja: „de Braželona kungs, dodieties pie Fukē kunga. Pie viņa atrodas vēstules Anglijas kara­lim; jūs tās aizvedīsiet." Es paklanījos. „Jā," viņš piemetināja, „pirms aiz­ceļošanas apmeklējiet princesi, viņa dos jums uzdevumu savam brālim."

Amadiss — galvenais varonis vienā no pirmajiem viduslaiku bru­ņinieku romāniem „Gallu Amadiss", kas vēstī par Amadisa, saukta par Lauvas bruņienieku, un karalienes Oriānas mīlestību.

— Ak Dievs! — dziļi satrauktā Luīze domīgi nočukstēja.

— Tik drīz? Jums pavēlēja aizbraukt tik drīz? — dīvainā rīkojuma pārsteigta, Montalē brīnījās.

— Ja tu patiesi cieni cilvēku, tad padevība prasa paklausīt nekavē­joties, — Rauls sacīja. — Desmit minūtes pēc pavēles saņemšanas es biju sagatavojies ceļam. Princese ir brīdināta un raksta vēstuli, kuru pie­krita man uzticēt. Pa to laiku no de Tonē-Šarantas jaunkundzes uzzināju, ka jūs esat parkā, un atnācu šurp, kur man izdevās jūs abas sastapt.

— Un abas sastopat neveselas, — Montalē ieteicās, nākdama palīgā Luīzei, kuras seja bija acīmredzami pārvērtusies.

— Neveselas? — Rauls atkārtoja, maigi un līdzjūtīgi paspiezdams Luīzes de Lavaljēras roku. — Patiešām, jūsu roka ir auksta kā ledus.

— Tie ir sīkumi.

— Aukstums nesniedzas līdz sirdij, vai ne, Luīze? — jauneklis maigi pasmaidīja.

Luīze strauji pacēla galvu, it kā sajustu kādas aizdomas uzdotajā jau­tājumā/ Viņai kļuva neērti.