Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Zini, tava izraidīšana man iedvesa kādu plānu.

— Jā?

— Kad ševaljē de Lorēns, tevi neredzēdams, kļuva pašpārliecināts un iedomājās, ka palicis vienīgais valdnieks un var nerēķināties ar mani, es ievēroju, ka pretēji tam ļaunajam zeņķim mana sieva ir sevišķi laba un laipna pret mani, kaut gan es neliekos par viņu ne zinis; tāpēc es iedomājos, ka varētu kļūt par tik kuriozu retumu galmā kā paraugvīru; man ienāca prātā, ka es varētu iemīlēt savu sievu.

De Gišs paskatījās uz princi neliekuļotā izbrīnā.

— Jūsu augstība, jūs droši vien nerunājat nopietni? — viņš drebošā balsī nomurmināja.

— Dieva vārds, tas ir nopietni. Man ir pils, ko brālis uzdāvināja par godu manām kāzām, bet sievai ir nauda un turklāt diezgan daudz, jo viņa to saņem gan no brāļa, gan vīrabrāļa, no Anglijas un Francijas. Mēs varētu pamest galmu. Es dotos uz Viljē-Koterē pili meža vidū, un tur mēs varētu baudīt neviena neapēnotu mīlestību turpat, kur mans vectēvs Indriķis IV bija laimīgs ar skaisto Gabriēlu… Ko tu teiksi par šo plānu, de Giš?

— Teikšu, ka tas mani satrauc, monsenjor, — de Gišs atbildēja pa­tiesā uztraukumā.

— Ahā, es redzu, ka tu nevarētu paciest otru izraidījumu…

— Es, monsenjor?

— Tad es neņemšu tevi līdzi, kā sākumā biju domājis.

— Kā neņemsiet līdzi, jūsu augstība?

— Ja, tad, ja gadījumā man iznāks nesaprašanās ar galmu.

— O, monsenjor, tik un tā es sekošu jūsu augstībai līdz pat pasaules galam!

— Lempis! — Manikans noņurdēja, uztriekdamies ar savu zirgu de Gišam un gandriz izgrūzdams viņu no segliem.

Izlikdamies, ka nav spējis noturēt zirgu, viņš pačukstēja grāfam:

— Domājiet taču, ko runājat!

— Tātad izlemts, — princis sacīja, — ja jau tu man esi tik uzticīgs, es ņemšu tevi līdzi.

— Uz kurieni vēlaties, jūsu augstība, vienalga kur, — de Gišs prie­cājās, — kaut vai tūlīt! Vai jūs esat gatavs?

Grāfs smiedamies atlaida pavadu; zirgs palēkšoja uz priekšu.

— Mazliet pagaidi, — princis apturēja viņu, — iegriezīsimies pilī.

— Kāpēc?

— Pēc manas sievas, sasodīts!

— Kā tā? — de Gišs noprasīja.

— Protams, es taču tev teicu, ka plāns paredz laimīgu laulāto pāri; tātad man jāpaņem sieva.

— Tad, jūsu augstība, — grāfs iebilda, — es esmu izmisumā, bet jūs zaudējat de Gišu.

— Ko tu saki?

— Jā. Kāpēc jūs ņemat līdzi princesi?

— Hm… Es sāku manīt, ka mīlu viņu.

De Gišs mazliet nobāla, bet visiem spēkiem centās izlikties jautrs.

— Ja jūs mīlat princesi, jūsu augstība, — viņš teica, — tad jums pietiek ar mīlestību un nav vajadzīgi draugi.

— Nemaz nav slikti! — Manikans čukstēja.

— Tevi atkal pārņēmušas bailes no princeses, — princis ieteicās.

— Reiz jau es cietu, jūsu augstība; mani taču izraidīja viņas dēļ.

— Ak Dievs! Cik tev nelāgs raksturs, de Giš! Tu pārāk ilgi atceries ļaunu, mans draugs.

— Es gribētu redzēt, ko jūs darītu manā vietā, monsenjor.

— Acīmredzot tu tāpēc vakar tik slikti dejoji: tu gribēji atriebties princesei, lai arī viņa sāk dejot nepareizi. De Giš, tas ir sīkumaini, es to izstāstīšu princesei!

— Jūsu augstība var viņai teikt visu, ko vien vēlas. Princese neienīdīs mani stiprāk kā patlaban.

— Nu, nu, tu pārspīlē, un tikai tāpēc, ka divas nedēļas biji spiests pavadīt laukos viņas vainas dēļ.

— Jūsu augstība, divas nedēļas paliek divas nedēļas, bet, ja mirsti no garlaicības, tad divas nedēļas šķiet mūžība.

— Tātad tu viņai to nepiedosi?

— Nekad.

— Pietiks, de Giš, esi labsirdīgāks, un es jūs samierināšu; ja tu ap­meklēsi viņu biežāk, tad redzēsi, ka viņa nemaz nav ļauna un ir ļoti gudra.

— Jūsu augstība…

— Tu redzēsi, ka viņa prot uzņemt kā princese un smieties kā vien­kārša pilsētniece; ja viņa vēlas, tad stundas aizrit kā minūtes. De Giš, mans draugs, tev jāmaina savi uzskati par manu sievu.

„Nudien, tas ir vīrs, kam sieva nes nelaimi," Manikans nosprieda, „nelaiķis valdnieks Kandauls* bija tīrais zvērs salīdzinājumā ar viņa augs­tību."

— Tu mainīsi savas domas par manu sievu, de Giš, es tev galvoju. Man tikai vajadzēs tev parādīt ceļu. Princese nelīdzinās pārējām sievie­tēm, un ne jau katrs atrod ceļu uz viņas sirdi.

— Jūsu augstība…

— Netiepies, de Giš, citādi mēs sastrīdēsimies, — princis brīdināja.

— Ja nu viņš tā grib, — Manikans iečukstēja de Gišam ausī, — sagādā viņam to prieku.

— Jūsu augstība, — grāfs padevās, — es paklausu.

— Sākumā mēs rīkosimies tā, — princis turpināja, — šovakar pie princeses ir kāršu vakars; tu pusdienosi kopā ar mani, un es tevi aiz­vedīšu pie viņas.

— Jūsu augstība, — de Gišs protestēja, — atļaujiet man no tā at­teikties.

— Jau atkal! Tas ir dumpis!

Kandauls (735— 708 p.m.ē.) — Līdijas valdnieks. Lepodamies ar savas sievas Nīsijas skaistumu, Kandauls vēlējās, lai viņa favorīts Higess redz to neapsegtu. Aizvainotā Nīsija paziņoja Higesam, ka vai nu viņš tiks tūlīt pat nožņaugts, vai arī viņam jānogalina Kan­dauls un tad viņš kļūs par valdnieku un viņas vīru. Higess no­galināja Kandaulu.

— Vakar princese pārāk slikti izturējās pret mani visu klātbūtnē.

— Ak tā! — princis pasmējās.

— Tik slikti, ka pat neatbildēja man, kad es viņu uzrunāju. Var jau būt, ka ir labi, ja cilvēks nav patmīlīgs, bet, kā saka, kas par daudz, tas par daudz.

— Grāf, pēc pusdienām tu pārģērbsies un ienāksi pie manis, es tevi gaidīšu.

— Ja jūsu augstība pavēl…

— Es pavēlu.

„Tas neatkāpsies," Manikans nodomāja. „Vīru galvās tādas domas iesēžas pamatīgi. Cik žēl, ka šo vīru nedzirdēja Moljērs, viņš to attēlotu savās vārsmās."

Tā sarunādamies, princis un viņa galms atgriezās pilī.

— Starp citu, — de Gišs jau uz sliekšņa teica, — man uzticēts uz­devums, kas skar viņa augstību.

— Tad saki, kāds.

— De Braželona kungs devās uz Londonu pēc karaļa pavēles un lūdza mani nodot cieņas apliecinājumus jūsu augstībai.

— Labi, lai vikontam labs ceļavējš. Man viņš patīk. De Giš, ej pār­ģērbties un atgriezies pie mums. Ja tu neatnāksi…

— Kas tad būs, jūsu augstība?

— Tas, ka es pavēlēšu tevi ieslodzīt Bastīlijā.

— Nudien, — de Gišs smiedamies teica, — viņa augstība princis ir pilnīgs pretstats viņas augstībai princesei. Princese aizsūta mani trimdā aiz nepatikas pret mani, princis iesēdina cietumā aiz pārliekas mīlestības. Pateicos, princi! Pateicos, princese!

— Gana, gana, — princis noteica. — Tu esi mans draugs un lieliski zini, ka es nevaru bez tevis iztikt. Atgriezies ātrāk.

— Labi, labi, bet man arī savukārt gribas parādīt ietiepību, jūsu augstība.

— Ko tu runā!

— Es atgriezīšos pie jūsu augstības ar vienu noteikumu.

— Kādu?

— Man jāizdara pakalpojums kādam mana drauga draugam.

— Kam?

— Malikornam.

— Cik pretīgs vārds!

— Viņš to nēsā godam, jūsu augstība.

— Pieņemsim. Un kas tad ir?

— Man jāsagādā Malikorna kungam vieta pie jūsu augstības.

— Kāda vieta?

— Vienalga kāda; nu, piemēram, uzraudzība pār kaut ko.

— Labi, to var nokārtot. Vakar es atlaidu pils telpu uzraugu.

— Lai ir pils telpu uzraugs, jūsu augstība. Kas viņam būs jādara?