Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Pametis simto reizi skatienu uz daiļo Atenaisu, kura pielietoja praksē savu iepriekšējā vakarā izklāstīto teoriju, tas ir, nepievērsa nekādu uz­manību savam pielūdzējam, grāfs sacīja:

— Jūsu majestāte droši vien atvainos, ja es slikti iegaumēju vārsmas, ko nimfa nodiktējusi Lorē kungam; ja jau karalis neko neatceras, tad ko gan varēju atcerēties es, nožēlojams mirstīgais?

Princese šo galmninieka atzīšanos sakāvē neuzņēma sevišķi laipni.

— Ak vai, princese, — de Sentenjans vēl piebilda, — tagad nav vērts interesēties par saldūdens nimfu sarunām. Patiesi, varētu likties, ka dzidrajā stihijā vairs nenotiek nekas interesants. Svarīgākie notikumi ri­sinās uz sauszemes. Ak, par to, kas notiek uz sauszemes, klīst tik daudz nostāstu…

— Kas tad notiek uz sauszemes? — princese apvaicājās.

— Tas jāpajautā dridādām, — grāfs atteicam — kā jūsu augstība zina, driādas mājo mežos.

— Es pat zinu, ka viņas ir ļoti pļāpīgas pēc dabas, de Sentenjana kungs.

— Jā, princese. Bet ja viņas runā tikai par jaukām lietām, būtu ne­lāgi pārmest viņām pļāpīgumu.

— Tātad viņas stāsta jaukas lietas? — princese nevērīgi pāijautāja. — Grāf, jūs nudien iekairināt manu ziņkārību un karaļa vietā es liktu jums tūlīt pat izklāstīt tās jaukās lietas, par kurām pļāpā driādu kundzes, jo acīmredzot tikai jūs saprotat viņu valodu.

— Es pilnībā esmu viņa majestātes rīcībā, — grāfs dzīvespriecīgi at­bildēja.

— Viņš saprot driādu valodu, — princis noteica. — Šis Sentenjans nu gan ir laimīgs!

— Saprotu ne sliktāk kā franču valodu, jūsu augstība.

— Mēs jūs klausāmies, grāf, — princese uzrunāja de Sentenjanu.

Karalis mazliet apjuka; viņa uzticamības persona neapšaubāmi varēja

viņu nostādīt neērtā stāvoklī.

To viņš skaidri redzēja pēc vispārējās uzmanības, ko bija izraisījis Sentenjana ievads un princeses izturēšanās. Pat visatturīgākie cilvēki, šķiet, bija gatavi acumirklī uztvert grāfa teikto.

Zālē sāka klepot, klātesošie sakustējās un sāka šķielēt uz galma dāmu pusi, bet tās, vēlēdamās šos inkvizitoru skatienus izturēt stingri un ne­piespiesti, sāka dedzīgi vēdināties un ieņēma duelanta pozu, kas gatavs atraidīt pretinieka uzbrukumu.

Tā laika sabiedrība bija tik ļoti pieradusi pie sacensībām asprātībā un pie kutelīgiem stāstiem, ka brīdī, kad mūsdienu salonu apmeklētāji mestos bailēs bēgt, nojauzdami skandālu, princeses viesi tikai iekārtojās ērtāk, lai nepalaistu garām nevienu vārdu vai žestu de Sentenjana kunga sacerētajā komēdijā, jo zināja, ka neatkarīgi jo stila un intrigas, atrisi­nājums būs laimīgs un asprātīgs.

Grāfam bija pieklājīga cilvēka un lieliska stāstnieka reputācija. Tādēļ viņš drosmīgi iesāka savu stāstu, valdot dziļam klusumam, kas varētu iz­biedēt katru, bet tikai ne viņu.

— Karalis man atļāva vērsties vispirms pie jums, princese, jo jūs iz­rādījāt vislielāko interesi par maniem vārdiem; tāpēc man ir gods atklāt jūsu augstībai, ka driādas vislabprātāk mājo ozolu dobumos un tā kā viņas pašas ir ļoti skaistas, tad izvēlas visskaistākos kokus, tas ir, vis­lielākos un viskuplākos.

Pēc šā ievada, kurā slēpās diezgan skaidrs mājiens uz slaveno ainu pie karaļu ozola, kam bija tik liela nozīme pagājušajā nakti, klausītāju sirdis priekā vai satraukumā iepukstējās tik strauji, ka apslāpētu pat de Sentenjana balsi, ja tā nebūtu no dabas tik skanīga un spēcīga.

— Droši vien, ka driādas mājo Fontenblo, — princese pilnīgi mierīgi sacīja, — jo vēl nekad savā mūžā es neesmu redzējusi skaistākus ozolus kā kara)a parkā.

To teikdama, princese veltīja de Gišam skatienu, par kuru nebūtu vērts žēloties, jo iepriekšējais, kā jau teicām, bija nedaudz nevērīgs, un tas ļoti sāpināja viņa mīlas pilno sirdi.

— Es grasījos stāstīt jūsu augstībai tieši par Fontenblo, — de Sen­tenjans atteica, — jo driāda, par kuru es stāstu, mājo viņa majestātes pils parkā.

Ievads bija beidzies; tagad ne stāstītājs, ne klausītāji vairs nevarēja atkāpties.

— Paklausīsimies,— princese nolēma, — man šķiet, ka stāsts būs ne tikai apburošs kā sena tautas pasaka, bet arī tikpat aizraujošs kā mūs­dienu hronika.

— Man jāsāk no sākuma, — grāfs teica. — Tātad kādā skaistā būdi­ņā Fontenblo dzīvo gani.

Vienu no viņiem sauc Tirsis, un viņam pieder lielas bagātības, ko viņš mantojis no vecākiem.

Tirsis ir jauns un skaists, un viņš ir pirmais pārējo ganu vidū. Viņu noteikti var saukt par karali.

Nošalca atzinīgi čuksti, un stāstītājs turpināja:

— Tirša spēks ir tikpat liels kā viņa gudrība: medībās neviens nevar sacenties ar viņu veiklībā, bet sanāksmēs nav gudrāka par viņu. Vai nu viņš vada zirgu savas saimniecības krāšņajos laukos vai ari viņam pa­devīgo ganu spēles, tā vien šķiet, ka redzi dievu Marsu, kas vicina savu šķēpu Trāķijas līdzenumos, vai, vēl labāk, gaismas dievu Apollonu, kas raida uz zemi ugunīgas bultas.

Katrs sapratīs, ka tāds alegorisks karaļa portrets nebija slikts ievads stāstam. Klausītāji nepalika pret to vienaldzīgi un skaļi aplaudēja; arī pats karalis neuzņēma to vienaldzīgi, jo viņam gan ļoti patika smalki glaimi, bet viņš nekad neizteica neapmierinātību arī tad, kad tie bija acīmredzami pārspīlēti.

— Gans Tirsis bija ieguvis ganu karaļa slavu, kundze, ne tikai pa­teicoties kara spēlēm.

— Fontenblo ganu karaļa, — karalis piebilda, uzsmaidīdams prin­cesei.

— O, — viņa iesaucās, — dzejnieks izvēlējās Fontenblo; es teiktu — visas pasaules ganu karalis.

Karalis piemirsa, ka viņš ir tikai bezkaislīgs klausītājs un paklanījās.

— Ganu karaļa labās īpašības jo sevišķi izpaužas daiļavu klātbūtnē, — de Sentenajs turpināja, liekulīgas sajūsmas čukstu pavadīts. — Viņam ir izsmalcināts prāts un šķīsta sirds; viņš prot izteikt neparasti patīkamus komplimentus un mīlēt, neatklājot citiem savas jūtas, un tāpēc uzvarētās laimīgās sagaida visapskaužamākais liktenis. Visu ietver noslēpumainība un aizkustinoša uzmanība. Kas redzējis un dzirdējis Tirsi, nevar viņu ne­mīlēt, bet kas mīl Tirsi un bauda pretmīlestību, tas var būt laimīgs.

De Sentenjans ieturēja pauzi; viņš izbaudīja paša izteiktos kompli­mentus un, kaut gan šis portrets bija smieklīgi pārspīlēts, tas tomēr da­žiem patika, it īpaši tiem, kuri bija patiešām pārliecināti par gana Tirša labajām īpašībām. Princese lūdza stāstītāju turpināt.

— Tirsim, — grāfs turpināja, — bija uzticams draugs vai, pareizāk sakot, uzticams kalps, ko sauca… Aminta.

— Tagad attēlojiet mums šo Amintu, — princese viltīgi ieteicās, — jūs esat brīnišķīgs mākslinieks, de Sentenjana kungs.

— Princese…

— Ak, grāf, lūdzu, neupurējiet nabaga Amintu; es jums to nekad nepiedošu.

— Princese, Aminta ir pārāk niecīgs salīdzinājumā ar Tirsi, lai starp viņiem varētu likt vienlīdzības zīmi. Daži draugi ir līdzīgi tiem senatnes kalpiem, kuri lūdz apbedīt sevi dzīvu pie sava kunga kājām. Amintas vieta ir pie Tirša kājām, neko vairāk viņš nelūdz un, ja reizēm slavenais varonis…

— Jūs gribējāt teikt: slavenais gans? — princese pārtrauca, it kā pār­mezdama de Sentenjana kungam.

— Jūsu augstībai taisnība, es kļūdījos, - galminieks atbildēja, — tātad, ja gans Tirsis reizēm pagodina Amintu, saukdams viņu par draugu un atklādams savu sirdi, tad tā ir izcila labvēlība, kas Amintu dara neiz­sakāmi laimīgu.