Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Karalis, ko ļoti satrauca tas, kam bija jānāk tālāk, piekrītoši pamāja.

— „Bet ganītes," najāda turpināja, „redzēja, ka Tirsis un Aminta ie­lavās mežā; mēness ļāva viņus saskatīt starp kokiem…" Jūs smejaties, — princese aprāva stāstu. — Pagaidiet vien, jūs vēl neesat noklausījušies līdz galam.

Karalis nobāla, de Sentenjans slaucīja sviedrus no pieres.

Dāmu grupiņās varēja saklausīt apspiestus smieklus un sačukstēša­nos.

— „Kā jau es teicu, ganītes, pamanījušas nekautrīgos ganus, apsēdās zem karaļu ozola un, tiklīdz viņu klausītāji bija pienākuši tik tuvu, lai varētu dzirdēt katru vārdu, ganītes visnevainīgākajā veidā izteica kvēlus atzīšanās vārdus, un, tā kā patmīlība raksturīga visiem vīriešiem, par vis­jūtīgākajiem ganiem, tad viņu vārdi klausītājiem likās saldi kā medus."

Pie šiem vārdiem, ko sabiedrība nespēja noklausīties bez smiekliem, karaļa acīs iezibējās niknums.

Sentenjans nokāra galvu un ar rūgtiem smiekliem centās apslēpt savu īgnumu.

— Goda vārds, — tas ir burvīgs joks, — noteica karalis, izsliedamies visā augumā, — un jūs, princese, to izstāstījāt ne mazāk burvīgi; bet vai tikai jūs pareizi sapratāt najādas valodu?

— Grāfs taču apgalvo, ka viņš labi sapratis, ko runāja driādas, — princese strauji atcirta.

— Bez šaubām, — karalis atbildēja. — Tomēr jūs jau zināt, ka grā­fam piemīt kāda vājība: viņš tēmē uz Akadēmiju un ir pētījis daudzas lietas, kuras par laimi nav zināmas jums, un varētu gadīties, ka upes nimfas valoda pieder pie tiem priekšmetiem, kurus jūs neesat studējusi.

— Saprotiet, valdniek, — princese atteica, — tādās lietās nedrīkst uzticēties vienīgi sev; sievietes ausi nevar saukt par bezgrēcīgu, kā teica svētais Augustīns; tāpēc es gribēju nodrošināties vēl ar citām liecībām un, tā kā mana dievišķā najāda ir poliglote… tā var teikt, de Sentenjana kungs?

— Jā, jūsu augstība, — sacīja pavisam apjukušais Sentenjans.

— Mana najāda, būdama poliglote, — princese turpināja, — sākumā runāja ar mani angliski, un es baidījos, kā jau jūs teicāt, ka slikti viņu sapratīšu, un tāpēc liku pasaukt de Montalē, de Tonē-Šarantas un de Lavaljēras jaunkundzes un palūdzu najādai, lai viņa atkārto franciski, to, ko stāstīja man angliski.

— Un vai viņa piekrita? — karalis vaicāja.

— O, pasaulē nav laipnākas dievietes!… Jā, valdniek, viņa atkārtoja. Tātad vairs nav nekādu šaubu. Jaunkundzes, — princese pievērsās savas armijas kreisajam spārnam, — najāda taču teica tieši to, ko es stāstīju, vai ne, un es neesmu grēkojusi pret patiesību… Filisa… piedodiet, es kļū­dījos, Ora de Montalē jaunkundze, tas taču ir taisnība?

— Skaidra patiesība, princese! — de Montalē jaunkundze skaļi no­teica.

— Vai tā ir taisnība, de Tonē-Šarantas jaunkundze?

— Taisnība! — Atenaisa atbildēja tikpat apņēmīgi, kaut gan ne tik skaļi.

— Un ko teiksiet jūs, Lavaljēra? — princese noprasīja.

Nabaga meitene juta sev pievērstu karaļa degošo skatienu; viņa neuz­drošinājās dot noliedzošu atbildi, ne arī melot,un tikai padevīgi nolieca galvu.

Galva vairs nepacēlās. Luīzi stindzināja mokošāks aukstums nekā nā­ve.

Trešā liecība pieveica karali. Sentenjans nemaz vairs nepūlējās slēpt savu izmisumu un, īsti nesaprazdams, ko runā, murmināja:

— Lielisks joks! Brīnišķīgi nospēlēts, ganīšu jaunkundzes!

— Taisnīgs sods par ziņkārību, — karalis aizsmakušā balsī noteica. — Nu, pasakiet, kurš pēc tāda soda, kādu saņēma Tirsis un Aminta, cen­tīsies izzināt ganīšu siržu noslēpumus? Es nu gan ne… Bet jūs, kungi?

— Mēs arī ne, — galminieki korī atbildēja.

Princese triumfēja, redzēdama karaļa dusmas; viņa izbaudīja savu uz­varu, domādama, ka viņas stāsts ir visa notikuma atrisinājums.

Princis, kurš bija izsmējies par abiem stāstiem, kaut arī viņš tajos neko nesaprata, pagriezās pret de Gišu un noteica:

— Kāpēc tu klusē, grāf? Vai tev nav nekā, ko teikt? Vai varbūt tev žēl Tirša un Amintas kunga?

— Man viņus žēl no visas sirds, — de Gišs atbildēja. — Nudien, mīlestība ir salda himēra un, to zaudējot, cilvēks pazaudē vairāk nekā dzīvību. Ja abiem ganiem šķita, ka viņi tiek mīlēti un viņi bija laimīgi, bet tad pēkšņi laimes vietā sajuta tikai nāvei līdzīgu tukšumu un turklāt vēl, viņu jūtas tika izsmietas, kas ir vēl tūkstoškārt ļaunāk par nāvi… ja tā, tad es teikšu, ka Tirsis un Aminta ir nelaimīgākie no mirstīgajiem.

— Jums taisnība, de Giša kungs, — karalis sacīja. — Nāve ir pārāk cietsirdīgs sods par manu ziņkārību.

— Tātad manas najādas stāsts karalim nepatika? — princese naivi apvaicājās.

— Princese, varat būt mierīga, — Ludviķis saņēma viņas roku, — jūsu najāda man visvairāk patika tāpēc, ka viņa bija patiesa un, jāatzīst, ka šo stāstu apstiprina neapgāžami pierādījumi.

Pie šiem vārdiem Lavaljērai tika veltīts tāds skatiens, kura nozīmi diez vai kāds spētu precīzi izdibināt, vienalga, vai viņš būtu Sokrāts vai Monteņs* .

Nabaga meiteni šis skatiens un vārdi galīgi satrieca. Viņa atslīga pie Montalē pleca un, likās, zaudēja samaņu.

Karalis piecēlās, nepievērsdams nekādu uzmanību šim nelielajam starpgadījumam, kuru neviens arī nepamanīja; neievērodams parasto kār­tību (parasti karalis pie princese uzturējās ilgāk), viņš atvadījās no visiem un devās uz saviem apartamentiem.

De Sentenjans viņam sekoja. Tagad viņš jutās tikpat izmisis, cik, ie­nākdams pie princeses, bija juties priecīgs.

De Tonē-Šarantas jaunkundze, nebūdama tik jūtīga kā Lavaljēra, ne- nobijās un nezaudēja samaņu.

Karalis strauji iegāja savos apartamentos.

Varbūt Ludviķis XIV gāja tik straujā gaitā, lai nesāktu grīļoties. Aiz viņa stiepās it kā slepenu skumju ēna.

Visi ievēroja, cik priecīgā noskaņā karalis ieradās pie princeses, un visi par to priecājās, bet droši vien neviens nesaprata šī prieka īsto cē­loni; turpretim satrauktās un pat vētrainās aiziešanas iemeslu saprata katrs, vai vismaz domāja, ka to nav grūti saprast.

Princeses vieglprātība un viņas pārāk brīvie joki, kas nav pieņemami cilvēkam, kurš ātri apvainojas, sevišķi vēl, ja tas ir karalis, pārāk familiāra

Mišels de Monteņs (1533 — 1592) — renesanses laikmeta franču filozofs, kurš izmantoja cilvēka tiesības uz šaubām kā argumentu pret katolicisma dogmām. Ludviķis XIV aizliedza Monteņa „Ese- ju" drukāšanu, baidīdamies no filozofa ateistiskajām idejām.

izturēšanās pret karali kā pret parastu mirstīgo — tādi, pēc viesu do­mām, bija cēloņi, kas izraisīja Ludviķa XIV negaidīto un straujo aizie­šanu.

Princese bija vērīgāka, bet sākumā arī viņa kara|a aiziešanu izskaid­roja tieši tāpat. Viņa apmierinājās, jo bija izdevies mazliet pabakstīt patmīlību tam, kurš pārāk ātri bija aizmirsis savus solījumus un bez jeb­kāda iemesla atstāja novārtā savas dižākās un augstākās uzvaras augļus.

Tādēļ princese uzskatīja, ka karalim jāparāda, kāda ir atšķirība starp mīlestību augstākajās sfērās un sīku kaislību, kas piederētos tikai kādam provinces muižnieķelim.

Nododamies cēlai mīlestībai un jūtot tās karalisko spēku un visva­renību, zināmā mērā pakļaujoties arī tās etiķetei un prasībām, karalis nepazemoja sevi, bet, gluži otrādi, rada tajā mieru, pārliecību, slepenību un vispārēju cieņu.